Tāds jautājums liekas naivs – katrs, kurš zina Latvijas vēsturi, zina arī, ka latviešu bataljons, vēlāk latviešu brigāde frontē līdz pat Rīgas ieņemšanai karoja Landesvēra sastāvā. Tomēr atbilde nav tik vienkārša. Rakstā tiks ieviesta arī skaidrība citos jautājumos: kādas armijas sastāvā karoja Landesvērs? kā varēja pastāvēt Latvijas armija pirms Latvijas armijas? utt.
Pēdējā laikā sabiedrībā bieži tiek iemestas idejas par baltvāciešu svētīgo lomu Latvijas izveidošanā. Varbūt kādam būs pārsteigums, bet mūsdienu Latvijā pastāv cilvēku grupa, kas dievina Landesvēru, uzskata Niedru par likumīgu Latvijas vadītāju, Cēsu kaujas par attaisnotām, sauc zemes reformu par milzīgu netaisnību pret baltvāciešiem utt.
Par to, ka mūsdienu Latvijā pastāv Landesvēra fanātiķi, nav īsti jābrīnās. Latvijā vienmēr ir bijuši Kurzemes hercogistes cienītāji, Livonijas romantiķi, protams, Hitlera armijas mīlētāji (Landesvēra fanātiķi ir parādījušies salīdzinoši nesen). Ģermanofīliskais novirziens Latvijas vēstures jomā vienmēr ir bijis spēcīgs – droši vien tas ir pats lielākais novirziens, kas nav valsts atbalstīts un pastāv tikai no tā piekritēju entuziasma.
Personiskā pārliecība ir katra cilvēka darīšana, bet viss ir citādi, ja šādi cilvēki mēģina mainīt sabiedrības viedokli saskaņā ar to. Tagad ir vērts ieviest skaidrību jautājumā par Landesvēra un Latvijas attiecībām.
Landesvērs vai Baltijas zemessardze, vai varbūt – Latvijas zemessardze?
Vācu vārds Landeswehr latviski tulkojas kā zemessardze – tik tālu ir skaidrs.
Vācu valoda ir īpatnēja valoda – tajā lietvārdi tiek rakstīt ar lielo pirmo burtu. Tas ļauj ļoti elastīgā veidā radīt jaunus terminus un tos tikpat viegli atmest, bet tulkojot dažreiz rada grūtības. (Piemēram, kas ir Feldpost? Organizācijas nosaukums un tātad īpašvārds – Armijas pasts – vai arī tikai tāds pasta darbības paveids un sugas vārds – armijas pasts?).
Vācu literatūrā un dokumentos Landesvērs parasti tiek saukts divos vārdos - Baltische Landeswehr. Tas tiek darīts, lai pasvītrotu īpašvārda statusu: Baltische Landeswehr nozīmē kādas karaspēka vienības nosaukumu nevis to, ka tā organizācijas veids ir zemessardze.
Vārds baltische nozīmē tautības nosaukumu: "baltvācu". Tātad pareizais pilnais Landesvēra nosaukums ir Baltvācu landesvērs (tulkojums Baltijas landesvērs ir nepareizs). Ja kādā dokumentā parādās nosaukums Lettische Landeswehr, var nojaust, ka runa jau ir par kaut ko citu, varbūt tām latviešu rotām, kas izveidoja latviešu bataljonu.
Savukārt latviešu valodā Landesvērs viennozīmīgi ir īpašvārds, kas norāda šo konkrēto baltvācu karaspēka vienību. Vārds "Landesvērs" tika lietots visā tā pastāvēšanas laikā, ieskaitot arī laikmetu, kurā Landesvērs atradās Latvijas armijas sastāvā. Šī pēdējā laika posma oficiālais vienības nosaukums "Baltijas vācu zemessargi" visumā palika vien formalitāte.
Bet vai tad Landesvērs netika dibināts kā vāciešu, latviešu un krievu karaspēks?
Tāds jautājums rodas no zināmā 7. decembra dokumenta starp Vācijas ģenerālpilnvaroto Vinnigu un apsardzības ministru Zālīti. Tajā ir minēts, ka Latvijā veidotajai zemessardzei būs jāsastāv no 18 latviešu rotām un 3 latviešu baterijām, 7 vācu rotām un 2 vācu baterijām un 1 krievu rotas. Dokuments tiek citēts ļoti bieži. Konteksts, kādā tas tiek citēts, arī vienmēr ir viens – šis dokuments nekad netika neizpildīts dzīvē.
Ja gribam tikt skaidrībā ar vēsturi, ir svarīgi, kāda bija situācija īstenībā, nevis – kādas lietas bija ierakstītas dokumentos, bet tā arī palika tajos. Papīrā ierakstītais nevar būt svarīgāks par dzīves īstenību.
Īstenībā 7. decembra līgums nebija Landesvēra dibināšanas diena tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Landesvērs tajā brīdī jau pastāvēja veselu mēnesi. Tā dibināšanas diena skaitās 11. novembris.
Arī no Latvijas puses kopš 22. novembra darbojās Apsardzības ministrija, kas organizēja latviešu spēkus – kaut arī tai veicās daudz sliktāk nekā baltvāciešiem.
Kā tika nodibināts Landesvērs?
Landesvēra izveidošanas iniciatore bija Baltijas reģentu padome. Reģentu padomi izveidoja 1918. gada 7. novembrī, kā triju Baltijas vācu provinču (Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas) pārstāvi. Tā bija nākotnē paredzētās Baltijas kopvalsts pagaidu valdība (kopvalsts vadībā bija paredzēts viens no vācu monarhiem). Šī padome arī bija iniciatore veidot zemessardzi Baltijas aizsardzībai. Pēc tam kad Vācijas valdība atzina Latvijas un Igaunijas valdības, 28. novembrī Reģentu padome apturēja savu darbību.
Baltvācu parlamenta lomu spēlēja 9. novembrī izveidotā Baltijas vācu nacionālkomiteja. Arī tā tajā laikā uzskatīja sevi par visu baltvācu politisko pārstāvi. Pēc sarkanās armijas uzbrukuma tās darbība attiecās tikai uz Latvijas teritoriju. Kara ministrijas lomu Nacionālkomitejā pildīja Landesvēra komisija.
Vācu 8. armija atļāva Reģentu padomei veidot Baltijas zemessargu vienības 1918. gada 11. novembrī – šī diena arī ir Landesvēra dibināšanas diena. Tā kā Reģentu padome pretendēja uz varu visā Baltijā, nevarēja būt ne runas, ka tāda zemessardze būtu bijusi Latvijas zemessardze, vai arī aizsākums Latvijas armijai.
Kad izveidojās Latvijas valsts, Baltvācu nacionālkomiteja neiekļāvās Latvijas Tautas padomē tāpēc, ka Nacionālkomiteja nevēlējās tūliņ atzīt Latvijas valsti. Tātad reāli Latvijā darbojās divas vietējo tautu pārstāvniecības ar savām varas struktūrām. Jau pašā sākumā cīņai pret iebrūkošo sarkano vācieši un latvieši organizējās atsevišķi. Par Landesvēra organizāciju un attīstību rūpējās Baltvācu nacionālkomiteja un Landesvēra komisija, par latviešu spēkiem – Latvijas pagaidu valdība, Tautas padome un Apsardzības ministrija.
Protams, viena no tautām baudīja lielāku Vācu armijas atbalstu. Tā kā Sarkanās armijas uzbrukums bija sadalījis Baltiju ģeogrāfiski, Igaunijas vācieši organizējās cīņai neatkarīgi no Nacionālkomitejas. Vācijas armijas virsniekiem un kareivjiem bija aizliegts piedalīties baltvācu vienību organizēšanā Igaunijā, tāpēc tur nekad neradās problēmas ar baltvācu lojalitāti.
Latvijas valdība jau no pašiem pirmssākumiem centās iegūt virspavēlniecību pār visiem vietējiem spēkiem, taču tas latviešiem tika liegts. Par Landesvēra komandieri sākumā kā kompromisa figūra tika izraudzīts krievu ģenerālis Junovičs, bet ļoti drīz viņš tika aizstāts ar valstsvācu komandieri.
Landesvēra virsštābs sastāvēja no valstsvāciešiem un baltvāciešiem, avotos tiek norādīts, ka sākumā par apgādi atbildīgais virsštāba virsnieks bija latvietis (viņa vārds jāprecizē). Landesvēra Rādena rota, ko veidoja Jelgavā, sākotnēji bija pakļauta Jelgavas latviešu komandantūrai (to vadīja pulkvedis Peniķis), bet tad arī kļuva pakļauta tieši Landesvēra virsštābam.
Beigu beigās situācija tāda arī palika – katra tauta aizsardzībai organizējās atsevišķi. Latvijas valdība turpināja atkārtoti prasīt vietējo spēku organizēšanu sev, bet tas nekad nepiepildījās.
Pirmās Landesvēra kaujas notika bez latviešu vienību piedalīšanās. Nevar noliegt, ka Latvijas izturēšanās saspringtajā 1918./1919. gadu mijas situācijā varētu būt konstruktīvāka. Ja latviešu rotas kopā ar baltvācu rotām būtu piedalījušās kaujās pie Ogres, Ieriķiem, Līgatnes, Siguldas, Vecmuižas, tas būtu pietiekams pamatojums uzskatīt Landesvēru šajā laika posmā par kopīgu visu Latvijas iedzīvotāju karaspēku. Tas, ka latvieši nepiedalījās šajās kaujās, nedara godu latviešiem, bet šis fakts tomēr pasvītro Landesvēra un latviešu rotu atšķirīgu statusu.
Pēc Rīgas atstāšanas neizklīdušās latviešu rotas tika apvienotas Atsevišķajā latviešu bataljonā. Lēmumu par to pieņēma Latvijas Apsardzības ministrija, ne Landesvēra virsštābs.
Kādas armijas sastāvā tad īsti bija Landesvērs?
Līdz Strazdumuižas mieram armijas Latvijā it kā nevarēja būt vairāk kā divas – Latvijas un Vācijas. No tā visa rodas it kā loģisks secinājums – Landesvērs laikam arī bija Latvijas armija... (tikai šī patiesība tiek noklusēta no tautas!)
Uz jautājumu ir jāskatās pēc būtības. 1919. gada sākumā Baltijas nākotne vēl nebija skaidra. Pasaules karš bija beidzies, bet tikai ar pamieru. Tajā laikā vēl bija diezgan liela iespējamība, ka karadarbība atkal atsāksies. Savukārt miera gadījumā Vācija varēja cerēt saglabāt savu ietekmi uz Eiropas austrumiem, jo Pasaules kara Krievijas frontē tā bija uzvarētāja. 1919. gada pirmajā pusē Parīzes miera konference vēl nebija noslēgusies.
Baltvācieši apzinājās starptautisko stāvokli. No vienas puses viņu saprātīgākajai daļai bija saprotams, ka nākotni nāksies saistīt ar Latvijas valsti. Tomēr šaurākās aprindās nebija aizmirsts arī Baltijas kopvalsts projekts vai iespēja Baltiju pievienot Vācijai. Bija iespējams, ka tādas Latvijas nākotnē nemaz nebūs. Vēl vāciešu vidū valdīja uzskats, ka latvieši un igauņi nemaz nav spējīgi veidot savas valstis bez baltvācu elites vadības.
Baltvācieši izvēlējās būt paši savā pusē. Landesvērs bija baltvācu karaspēks – tas karoja ne par Latviju un Vāciju, bet par savu tautu, baltvāciešiem.
Realitātē, kas nav tik formalizēta kā mēs mūsdienās dažreiz gribētu iedomāties, Latvijā darbojās dažādi sabiedrotie karaspēki ar saviem mērķiem – ne tikai vācieši atšķirīgi no baltvāciešiem, bet arī krievu Līvena nodaļa. Pret lieliniekiem karoja četri karaspēki – Vācijas armija, Latvijas armija, Landesvērs un baltie krievi.
Bet vai tad Landesvērā nebija dažādu tautību cilvēki?
Protams, Landesvērā bija kā baltvācieši un valstsvācieši, tā arī kāds skaits latviešu, krievu, igauņu, ebreju un citu tautību pārstāvju. Arī Latvijas armijā varēja atrast krievus un vāciešus, tāpat arī Igaunijas armijā un Padomju Latvijas armijā. Tas nemaina faktu, ka Landesvērs bija baltvāciešu karaspēks, kas darbojās baltvācu interesēs un izteica baltvācu gribu.
Tieši tāpāt Latvijas armija bija latviešu tautas karaspēks, kas izteica latviešu tautas gribu, neatkarīgi no atsevišķu karavīru tautības.
Vai tad latviešu bataljons nebija Landesvēra sastāvā?
Atbilde ir vienkārša – nebija. Latviešu bataljons bija Landesvēra pakļautībā frontē, bet tas arī viss.
Karā viss notiek organizēti – ir centrāla vadība un piramīdveida pavēlniecības struktūra. Liepājā atradās VI rezerves korpusa štābs (fon der Golcs), tam bija pakļauts Landesvēra virsštābs (Flečers), tam bija pakļauts latviešu bataljona štābs (Kalpaks vai Balodis). No februāra vēl uzradās fon dem Hāgena kaujas štābs starp korpusa štābu un Landesvēra virsštābu. Tas, ka latviešu bataljons saņēma pavēles no virsštāba, nenozīmē, ka tas atradās Landesvēra sastāvā, līdzīgi kā Landesvērs, kaut arī saņēma pavēles no Vācijas armijas struktūrvienības, nebija Vācijas armijas sastāvā (oficiālais nosaukums – Atservišķais latviešu bataljons – arī ir mājiens par tā statusu). Līdzīgi – ja mūsdienu latviešu karavīrs dodas miera misijā, piemēram, uz Afganistānu, viņš nekļūst par ASV armijas karavīru.
Latviešu bataljons deva pavēles latviski, tam bija savas dienesta pakāpes, pats izlēma, kādiem virsniekiem piešķirt pakāpes un kādus virsniekus iecelt amatos, tas pats organizēja savu iekšējo dzīvi. Savukārt frontē bataljons nedarīja, kas tam ienāca prātā, bet kopā ar pretlielinieciskās cīņas sabiedrotajiem iekļāvās normālā pavēlniecības struktūrā.
To arī ilustrē atgadījums ar ritmeistaru Goldfeldu. Kā zināms, 7. martā pēc konflikta ar Landesvēra vadību ritmeistars Goldfelds ar daļu sava eskadrona pārgāja no Landesvēra uz latviešu bataljonu. Ja jau latviešu bataljons būtu Landesvēra daļa, šādam solim nebūtu nekādas jēgas. Toties solis kļūst skaidrs, ja Landesvērs un latviešu bataljons bija atšķirīgi karaspēki.
Vai latviešu bataljonu vispār var saukt par Latvijas armiju?
Neskaidrība rodas no fakta, ka 1919. gada 10. jūlijā Latvijas bruņotajiem spēkiem tika iedots oficiāls nosaukums "Latvijas armija".
Vārds "armija" nozīmē kādas valsts bruņotos spēkus (starp citām nozīmēm). Bruņoto spēku kā organizācijas oficiālais nosaukums pie tam var būt cits. Piemēram, mūsdienu Latvijas armija oficiāli saucas "Nacionālie bruņotie spēki", bet tas nenozīmē, ka tā nav Latvijas armija.
Tātad arī pirms 10. jūlija pastāvošo Latvijas karaspēku var saukt par Latvijas armiju. Latvijas armija toreiz bija ļoti maza, sākotnēji sastāvoša no atsevišķām rotām, tad no bataljona, tad brigādes, bet tomēr tā bija Latvijas armija.