Landesvēra atšķirības zīmes

1918. gada beigu sarežģītajos apstākļos Baltijā pilsoniskajai sabiedrībai radās vajadzība veidot karaspēka vienības aizstāvībai pret sociālisma radītajiem draudiem. Novembrī ar vācu okupācijas administrācijas atbalstu organizējās Baltijas vāciešu pašaizsardzības vienības Latvijā un Igaunijā.

Sākotnēji vietējiem spēkiem (zemessardze jeb vāciski Landeswehr) bija jāsastāv no vietējiem iedzīvotājiem, nešķirojot tos pēc tautības. Tomēr pēc Latvijas valsts atzīšanas dažādu tautību veidotie spēki attīstījās neatkarīgi. Baltvācieši veidoja lielāko spēku daļu ar nosaukumu Baltische Landeswehr jeb Baltvācu landesvērs. Latvieši veidoja savu Latvijas armiju, kaut arī skaitā niecīgu, krievi apvienojās Līvena nodaļā. Latvijas valdība pie tam pastāvīgi centās uzsvērt, ka visiem Latvijā veidotajiem spēkiem jātiek pakļautiem tai, tomēr šie pūliņi palika tikai uz papīra. Landesvērs bija baltvāciešu nacionālais karaspēks.

Ierodoties jaunajam komandierim Flečeram (Fletcher) 1919. gada janvārī, Landesvērā līdzās baltvāciešiem tika ieskaitīts liels valstsvāciešu (tātad Vācijas vāciešu) daudzums, lielāko vienību komandēšana arī tika uzticēta valstsvāciešiem. Landesvērs tika organizēts no bataljoniem, kurus sauca par Triecienvienību jeb 1. baltvācu cīņas bataljonu (1. Deutsch-Baltische Kampfbataillon), 2. baltvācu cīņas bataljonu un 3. baltvācu cīņas bataljonu, kā arī no atsevišķām kavalērijas, ložmetēju, artilērijas, sakaru u.c. vienībām. Pirms 1919. gada marta uzbrukuma Landesvērā bija 1800 karavīru, pirms Rīgas operācijas maijā jau 4000 karavīru, pirms Cēsu kaujām 5000. Šajā laikā Landesvērā iestājās daudzi no Vācijas ieradušies brīvkorpusi un 5. jūnijā bataljonus pārformēja par pulkiem: Triecienvienību par 1. baltvācu pulku, 2. baltvācu cīņas bataljonu par 3. baltvācu pulku, 3. baltvācu cīņas bataljonu par 2. baltvācu pulku. Pēc Landesvēra reorganizācijas no Landesvēra izstājās valstsvācieši un Landesvērs tika nosūtīts uz Latgali pret sarkanajiem spēkiem, pret kuriem karot tas arī bija radīts, un pretlatviskās cīņās vairs neiesaistījās. Decembrī Landesvēra sastāvs bija 2000 karavīru, 1920. gada aprīlī Landesvērs tika pārveidots par Tukuma pulku bet 1922. gadā pievienots Siguldas pulkam.

Landesvēra vienībām piemita Pirmā pasaules kara beigās dažādās vācu zemēs radušos brīvkorpusu pazīmes. Landesvēra vienības labāk zināmas pēc to komandieru vārdiem: 2. baltvācu cīņas bataljons kā Malmedes nodaļa (Freiwilligen-Bataillon Malmede), no 11. jūlija kā Bārta nodaļa, 3. baltvācu cīņas bataljons kā Eilenburga bataljons (Freiwilligen-Bataillon Graf zu Eulenburg), no aprīļa kā Jēnas nodaļa (Detachement Jena), no 17. jūlija kā Hāna nodaļa. Landesvērā tika ieviestas savas atšķirības zīmes un pat dienesta pakāpju apzīmējumi, kā ar citu valstu armijām nesaistītai karaspēka daļai.

Karavīri nēsāja zili baltu uzpleču apmalojumu, pakāpes atšķīra ar sudraba uzšuvēm un sudrabotām četrstūrainām zvaigznēm uz apkakles. Landesvēra komandieris saucās pavēlnieks un kā īpašu apzīmējumu nēsāja četras sudraba zvaigznes uz apkakles. Landesvēra kokardes bija zilas ar baltu malu. Anglis Harolds Aleksanders skaitījās Landesvēra šefs, pienākumi starp viņu un pavēlnieku Taubi nebija formāli nošķirti.

Landesvēra atšķirības zīmes tika noteiktas 1919. gada 10. martā, 19. augustā tika izdota vēl viena pavēle par Landesvēra atšķirības zīmēm, pēc mēneša, 21. septembrī, Landesvērā pavēlēja ieviest Latvijas armijas dienesta pakāpju apzīmējumus.

Landesvēra dienesta pakāpju apzīmējumi

Ar marta pevēli atsevišķām vienībām apstiprināta sava apkakles un piedurkņu atloku apmalojumu krāsa.


Freiwilliger jeb brīvprātigais	Gefreiter jeb jefreitors (dižkareivis)	Feldmeister jeb feldmeistars	Oberfeldmeister jeb virsfeldmeistars

Wachtmeister jeb vahtmeistars	Fähnrich jeb fēnrihs (karodznieks) Virsniekiem pienācās tievi pīti uzpleči.	Kornett jeb kornets	Rittmeister jeb ritmeistars Uzpleči ar apaļu galu pienācas virsniekiem, kuri savu pakāpi saņēmuši dienot Landesvērā.

Commander jeb komandors (līdz 19. augustam) Uzplecis ar apaļu galu un garenisku 2 cm platu sudraba uzšuvi pienācās bijušajiem krievu virsniekiem.	Major jeb majors (ar 19. augusta pavēli) Ar 19. augusta pavēli visu virsnieku sudraba zvaigznes nomainīja zeltītas zvaigznes un tika ieviesta majora pakāpe.	Commander jeb komandors (ar 19. augusta pavēli)	Befehlshaber jeb pavēlnieks (ar 19. augusta pavēli) Vācu armijas ģenerāļu uzpleči pavēlniekam noteikti ar 19. augusta pavēli.