Raksta otrā daļa, sākums ir te.
Citas ziņas par ģedovščinu
"...viņi uzspļauj uz grīdas un saka: uzlaizi, ja neklausa, sit, nospiež uz ceļiem, atkal sit... tur vīrieši izvaro vīriešus, jā, jā, ko jūs brīnāties?... gribējām iet pie Ādamsona, lai palīdz, bet citas mātes atrunāja, jo dēli lūguši neko neizpaust, citādi viņus nositīšot..." (Neatkarīgā Cīņa, 1995. g. 23. marts)
Lauku Avīze intervē slimnīcas ārstes, kas ārstē karavīrus. Neskatoties uz atklāti nievājošo attieksmi pret pacientiem, kurus ārstes sauc par "cālīšiem" un "cukurgailīšiem", no raksta var daudz uzzināt.
"Apmēram 10 procenti iesaukto psihiskos traucējumus guvuši tā saucamo ārpusreglamenta attiecību dēļ."
"Bez miega, bez pilnvērtīgas pārtikas un slapjām kājām dzīvojot, rodas riebums pret armiju."
"Armijā kareivis ar 9 klašu izglītību ir retums. Lielākoties viņi beiguši 6-7 klases un, ja nu starp tādiem kareivjiem nokļūst kāds gudrais, tad viņam ir "jākāpj" krietni zemāk par savu līmeni, lai spētu iejusties atmosfērā, tāpēc nav jābrīnās par psihiskiem traucējumiem dienesta laikā."
"Slimnīcā satiku Daini, kuru otro reizi "aplaimojusi" gonoreja un kurš nemaz par to nebēdāja, jo, dienot Sužu izlūkbataljonā, varējis dabūt pa galvu, kas viņaprāt, būtu desmitreiz sliktāk. "Dembeļi" atņemot naudu, piekaujot, bet komandieris izliekoties neredzam."
"Armijā tikpat kā nav daļu, kuru komandieris zina, kas notiek viņa pārvaldītajā teritorijā visu diennakti un kurš patiešām cīnās pret kareivju pazemošanu. Drošs dienests ir, piemēram, Rēzeknē, jo tur robežsargu mācību centra vadītājs G. Kitajevs pazīst katru savu kareivi un rūpējas, lai neviens no viņiem neciestu."
"Toties laimīgs nav tas, kas nokļuvis Sužu izlūkdesanta bataljonā vai Aizsardzības spēku štāba bataljonā, jo tur piekaušana ir bieža."
(Lauku Avīze, 1995. g. 28. marts)
"Lai puišus pasargātu no kriminālelementu ietekmes, bruņotajos spēkos nepieciešams izveidot tā saucamo pārmācības rotu, kuru varētu izveidot uz Rīgas garnizona virssardzes pamata. Tika izvirzīts jautājums par militārās policijas iespējamo izveidi. Runāja par dzeršanu Latvijas bruņotajos spēkos, kas, pēs speciālistu domām, pārsniegusi jebkuras saprāta robežas. Tā, piemēram, nupat Bauskas robežsargi, dodoties dienesta uzdevumā uz robežas, dzēruši tik dūšīgi, ka beigu beigās izraisījuši smagu kautiņu ar vietējiem iedzīvotājiem, un tā rezultātā viņiem atņemti ieroči."
(Neatkarīgā Cīņa, 1995. g. 3. maijs)
Protestētājs Andis Kalniņš
Andis Kalniņš dezertē protestā pret ģedovščinu. Atšķirībā no citiem dezertieriem viņš neslēpjas un griežas pie preses, lai parādītu Latvijai armijā notiekošo.
"Manu dienestu varētu pat saukt par labu, taču šodien esmu šeit ne jau tādēļ, ka tur būtu labi vai slikti, bet gan tādēļ, lai pateiktu sabiedrībai, ka Latvijas armijā notiek klaja patvaļa un valda ārpusreglamenta attiecības." (Diena, 1995. g. 20. maijs)
"Lai gan iesaukšanas brīdī A. Kalniņam psihiski traucējumi nav konstatēti, tādi esot gūti dienesta pildīšanas laikā." (Diena, 1995. g. 22. jūlijs)
"A. Kalniņam ir piespriests sods ar brīvības atņemšanu uz trijiem gadiem, taču dotais sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz trim gadiem."
"...tiesas izmeklēšanas laikā konstatēts, ka Robežapsardzības spēku štābā Rīgā, Rūdolfa ielā 5, tiek lietoti alkoholiskie dzērieni... vecāko iesaukumu kareivji pēc darba algas saņemšanas atņem naudu jaunāko iesaukumu karavīriem un nepakļaušanās gadījumā jauniesauktie tiek fiziski iespaidoti."
(Diena, 1996. g. 2. februāris)
Citi gadījumi
"Tomēr tos, kuri ziņojot par komandieriem par piekaušanu, uzskatot par stukačiem. Visvairāk no piekaušanas ciešot vājākie."
"Ja rotas komandieris jūtot, ka rotā ir lielas nekārtības, viņš cenšas to noslēpt no savas priekšniecības."
"Kad es gāju armijā, es zināju, ka būs ģedovščina, bet es nodomāju, ka armijā viss būs tik bezjēdzīgi un stulbi."
(Diena, 1995. g. 3. augusts)
"Šis raksts ir klaja armijas diskreditācija. Kā var dižkareivis, kas nodienējis 10 mēnešus kādā armijas apakšvienībā, tik kategoriski spriest par visu armiju...?" atbild kāds Valsts dienesta pārstāvis. Tomēr uzreiz turpina: "Ārpusreglamenta attiecības: naudas izspiešana, dzeršana, ņirgāšanās par jaunkareivjiem, ar ko reizēm nākas sastapties Latvijas armijā, nāk nevis no krievu armijas, bet gan no mūsu pašu mācību iestādēm..." (Diena, 1995. g. 21. augusts)
"Katru nedēļu no valsts obligātā dienesta tikai ar psihiatra slēdzienu vien tiek atvaļināti vidēji pieci karavīri."
"Ārpusreglamenta attiecībās, un man diemžēl jākonstatē, ka tās armijā nav retums, psihiski nestabilākā jauniešu grupa salūst ātrāk."
"Reizēm puiši paši raujas dienēt. Bet, salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu, nu jau reti."
"Daudziem karavīriem armija sagādājusi dziļu vilšanos."
"Patlaban slimnīcā ārstējas karavīrs, kuru sūtīsim uz spīdzināto cilvēku centru."
(Lauku Avīze, 1995. g. 13. oktobris)
Demobilizēti ģedi piekauj Štāba bataljona kareivi sardzes postenī: "Nedabūjuši aliņu, trīs demobilizējušies karavīri Aivaru pamatīgi piekāvuši."
"No Aivara mātes uzzināju, ka nākamajā dienā pēc piekaušanas pie Aizsardzības ministrijas, kad Aivars nevarēja pievilkties pie stieņā, viņu ar galvu pret sienu sitis arī vada komandieris."
(Lauku Avīze, 1995. g. 13. oktobris)
"Kad centos noskaidrot, ko karavīri iemācījušies armijā, jāatzīstas, mani pārsteidza karavīru negatīvā reakcija."
"Visā dienesta laikā ar ieroci esmu izšāvis tikai vienreiz. Arī Vadims, kurš pusgadu nodienējis mobilajos strēlniekos (!), ar ieroci izšāvis tikai trīs reizes."
(Lauku Avīze, 1995. g. 13. oktobris)
Sužu bataljons un tā komandieris
"Sužu izlūkdesanta bataljonu uzskata par vienu no labākajām Latvijas armijas daļām... Bet drīzumā četriem šā paraugbataljona kareivjiem būs jāstājas tiesas priekšā."
"Parasti mūs – saimniecības rotas karavīrus – pamatīgi piekāva divas reizes nedēļā."
"Tonakt piekāva četrus vai piecus saimniecības rotas karavīrus. Vienu no viņiem sita mazgātavā un no sitieniem pa viņa galvu salūza slotaskāts... Kad Mārtiņš V. atguva samaņu, visiem par pārsteigumu, viņu turpināja sist, kamēr viņš samaņu zaudēja vēlreiz, un turpat mazgātavā atstāja guļam."
"Kad Mārtiņš V. uzrakstīja ziņojumu par piekaušanu bataljona komandierim Žilinskim, komandieris atteica: "Kas par muļķībām? Tā tas nav bijis, gan jau pats kaut kur piedzēries esi nokritis!"... Mārtiņš bija vienīgais, kas par piekaušanu vēlējās kādam ziņot."
"Tagad dienu Mobilo strēlnieku brigādē. Ādažos par piekaušanas gadījumiem nekas nav dzirdēts. Tur lielāka kārtība un stingrība varbūt tāpēc, ka bataljona virsnieki ir zemessardzes pārstāvji."
Un agrāk: "Kad mani tiesāja par dezertēšanu no armijas, vienīgais vaininieks biju es. Par piekaušanu neviens neko nezināja, jo negribēja zināt, un nevienu vainīgo neatrada... Man piesprieda divus gadus nosacīti, lai gan piekaušanu apliecināja ekspertīze un poliklīnikas ārsta slēdziens. Tā ir vienreizēji bezpalīdzīga sajūta. Vispirms tevi piekauj, pēc tam notiesā."
(Lauku Avīze, 1995. g. 20. oktobris)
Ulmanis apmeklē Sužu bataljonu, un viņam samelo: "Interesējoties par ārpusreglamenta attiecībām šajā bataljonā, noskaidrots, ka huligāniskas uzvedības gadījumu pēdējā gada laikā neesot bijis, taču 167 karavīri pērn par disciplināriem pārkāpumiem tikuši norīkoti virssardzē." (Neatkarīgā Rīta Avīze, 1996. g. 29. februāris)
"Kara prokurors Raimonds Daudišs apstiprināja to, ka šā gada 27. februārī Vidzemes priekšpilsētas tiesa nostiesāja četrus Sužu bataljona karavīrus... Viņi visi notiesāti par 1995. gada 20. aprīlī, kā arī 25. un 26. aprīlī izdarītajiem pārkāpumiem. Tātad gads vēl nav pagājis, turklāt prezidents bataljonā ieradies dienu pēc sprieduma pasludināšanas." (Neatkarīgā Rīta Avīze, 1996. g. 1. marts)
"Uz to, spriežot pēc zvana uz redakciju, sāpīgi reaģējis Sužu izlūkdienesta bataljona komandieris A. Žilinskis."
"Kā vakara NRA vēlreiz apstiprināja prezidenta preses dienesta pārstāvis, oficiālajā daļā, kurā bez G. Ulmaņa, NBS komandiera J. Dalbiņa un preses dienesta klāt bijuši rotu komandieri, šādi fakti nav izskanējuši. Gluži otrādi – kāds no rotu komandieriem minējis, ka ārpusreglamenta attiecības bataljonā gadu vairs neesot..."
(Neatkarīgā Rīta Avīze, 1996. g. 2. marts)
Pāris gadus vēlāk Žilinskis klāsta: "Kad bijušie padomju virsnieki, arī Dainis Turlais, atgriezās Latvijā, domājām veidot armiju. Taču tad par labāku uzskatīs ieklausīties aizjūras draugos, kuri mācīja, ka mēs neesam pareizie. Bet kur tad ar šo mācīšanu armija nonākusi tagad?" (Laiks, 1999. g. 2. janvāris, citēts pēc Spoguļa 11. novembrī)
Citi gadījumi
Juris Suharevskis tiek smagi piekauts Sardzes pulkā:
"Divdesmit gadu vecumā puisis teju, teju zaudēja dzīvību, jo negribēja bez ierunām atdot savu karavīra algu "vecajiem"."
"Operācijā viņš zaudēja vairāk nekā trīs litrus asiņu..."
"4. rota, kurā dienēja arī Juris Suharevskis, ir tā, no kuras mums visbiežāk nāk pacienti."
"Ja es tur paliktu, tad par deviņdesmit procentiem garantēju, ka es kļūtu tāds pats kā tas, kurš man sita."
"Galvenais, ka rotā tiek radīta pastāvīga naida atmosfēra – jaunākos karavīrus uzkūda ilgāk dienējošajiem."
(Diena, 1995. g. 4. novembris)
"...Jūras spēku centrālajā rajonā Bolderājā, kur četri agrāko iesaukumu karavīri bija piekāvuši četrus "jauniņos" karavīrus." (Diena, 1996. g. 27. janvāris)
"Valdis Geidāns pirms iestāšanās BALTBAT pusgadu nodienējis Ādažu mobilajos strēlniekos... Valdis, dienot Ādažos mobilo strēlnieku brigādē, pusgada laikā labi ja trīs patronas izšāvis, bet tagad ik dienas – ap tūkstoti. Vai lepojas ar dienestu BALTBAT? "Jā. Jo tā nav bezjēdzīga laika tērēšana kā obligātajā dienestā. Patīkamākais, ka šeit nav nekādas "veču būšanas" jeb tā saukto ārpusreglamenta attiecību."" (Lauku Avīze, 1996. g. 9. februāris)
"...pirmā vieta karavīru slimību vidū ir psihiskie traucējumi. 16% no tiem rodas no ārpusreglamenta attiecībām armijā..." (Diena, 1996. g. 16. marts)
Jāņa Rūrāna lieta
"1. martā Sēlijas 8. robežsargu bataljona Kurmenes vadā Kurmenes tautas nama garderobē kabeļa cilpā pakāries tika atrasts Jānis Rūrāns." (Diena, 1996. g. 22. marts)
Prezidents Ulmanis saka: "Vakar es aizbraucu uz Jēkabpili apmeklēt ģimeni, kuras dēls gāja bojā, dienējot robežsargos. Ir divdesmit otrā diena, kopš dēls ir zaudējis dzīvību armijas rindās. Un šajā laikā neviens no armijas pārstāvjiem šo ģimeni nav apmeklējis... Pirmais apmeklējums šajā ģimenē sakarā ar dēla nāvi bija tieši prezidenta apmeklējums."
"Dēls aizgāja dienēt brīvprātīgi. Dēls dienesta laikā ir rakstījis dienasgrāmatu. Šo dienasgrāmatu mātei kategoriski atteicās parādīt, jo dēls dienasgrāmatā ir aprakstījis savu patieso armijas dzīvi šajos nepilnajos divos gados."
(Latvijas Vēstnesis, 1996. g. 26. marts)
Citi gadījumi
"30% štāba bataljona kareivju pēc dienesta mājās atgriežas ar sodāmību. Par žūpošanu, patvaļīgu prombūtni un kaušanos štāba bataljonā tiesnešiem nācies dzirdēt ikreiz, kad uz apsūdzēto sola nonācis kāds šīs vienības dienestnieks." (Diena, 1996. g. 22. marts)
Vasarā notiek tā sauktās "Jāņu traģēdija" un "Bauskas traģēdija".
"...23. jūnijā gājuši bojā Latvijas robežsargi Jānis Zilbergs un Aleksandrs Muravjovs." (Neatkarīgā Rīta Avīze, 1996. g. 26. jūnijs un 1. jūlijs)
Abi gadījumi nav savstarpēji saistīti, pirmais noticis jau minētajā Valmieras bataljonā.
"NRA jau rakstīja, ka trīs Robežapsardzības spēku 5. Jelgavas bataljona Bauskas rotas karavīri Uldis Štoss, Aivars Teihmanis un Kārlis Jansons naktī uz 23. jūliju patvaļīgi pameta dienesta vietu, bet A. Teihmanis prombūtnes laikā izdarīja pašnāvību." (Neatkarīgā Rīta Avīze, 1996. g. 20. septembris)
"RAS komandiera pienākumu izpildītājs Gunārs Dāboliņš atzina, ka ārpusreglamenta attiecības Jelgavas bataljonā tiešām ir fiksētas, to konstatējusi ārī izveidotā izmeklēšanas komisija. Konstatēts, ka jauniesauktie fiziski ietekmēti un aplaupīti naktī no 6. uz 7. jūliju, iespējams, arī 20. jūlijā. Iespējams, bijuši arī citi gadījumi... Terorizēti tikuši 24 jauniesauktie, ar mērķi iegūt naudu drīzajai demobilizācijai." (Neatkarīgā Rīta Avīze, 1996. g. 10. augusts)
Cietušā robežsarga tēva vēstules fragmenti ir atrodami Latvijas Vēstnesī 1996. g. 13. augustā.
Sardzes pulka virsnieks saka: "Līdz 1994. gadam pastāvēja "ģedovščina", bet tagad tādi gadījumi ir reti." (Brīvā Latvija, 1997. g. 28. jūnijs)
Zemessardzes palīdzība
Tā kā Zemessardzē ģedovščinas nav, Zemessardzes virsnieki tiek sūtīti uz Mobilo strēlnieku brigādi uzlabot situāciju.
"Jauniesaucamos karavīrus, kas dienestu sāks šopavasar, Ādažu mācību centrā apmācīs speciāli izveidotā mācību bataljonā, kurā instruktori un virsnieki būs no zemessardzes."
"Šis ir pirmais gadījums, kad Zemessardzes virsnieki strādās ar aizsardzības spēku jauniesauktajiem, un tas ir mēģinājums jau dienesta sākumā izskaust karavīru savstarpējo brutalitāti (ārpusreglamenta attiecības)."
(Diena, 1995. g. 27. marts)
"...virsleitnants Čevers paskaidroja, ka viņš līdz ar trīspadsmit citiem bataljona virsniekiem šogad no zemessardzes norīkots uz Mobilo strēlnieku bataljonu tieši minētās problēmas novēršanai. Pateicoties šim NBS vadības solim, ārpusreglamenta attiecības brigādē praktiski izzudušas." (Latvijas Vēstnesis, 1995. g. 29. septembris)
Iespējams, tādu pašu iemeslu dēļ NBS no 1994. gada komandē Zemessardzes pulkveži J. Dalbiņš un J. Eihmanis, kā arī 1994. gadā Zemessardzē tiek izveidota Cēsu obligātā dienesta rota un pēc tās Rīgas obligātā dienesta rota. Ilgāku laiku tiek uzskatīts, ka šajās rotās ģedovščinas nav, līdz notiek sekojošais:
"Bažas par Latvijas armijnieku nespēju novērst tā dēvēto ģedovščinu radījis atklātais ārpusreglamenta attiecību gadījums Cēsu obligātā militārā dienesta rotā – šā gada jūlijā vecākā iesaukuma karavīri fiziski pazemojuši jaunākos."
"...lielā mērā atbildība jāuzņemas komandieriem – jau 10 gadus Latvijā tiek gatavoti instruktori, leitnanti un virsleitnanti, kuriem jāprot novērst ārpusreglamenta attiecības."
"Jaunkareivju pazemošanas gadījumus AM ģenerālinspektoram nākas izmeklēt vismaz 3-4 reizes gadā."
(Latvija Amerikā, 2000. g. 2. septembris)
Pēc 1996. gada no periodika.lv pazūd Neatkarīgā Rīta Avīze, Diena un Lauku Avīze, tāpēc rakstu pēkšņi kļūst daudz mazāk, un atliek paļauties uz ārzemju laikrakstu citātiem.
XXI gadsimts
2001. gads nes vēl vienu slavenu ģedovščinas gadījumu – V. Gromova (varbūt identitātes slēpšanas dēļ saukts par Gorlovu) nosišanu Speciālo uzdevumu vienībā. Par to pelnīti zaudē amatus komandieris Harijs Arnicāns un štāba priekšnieks Imants Dambergs.
"2001. gada 26. aprīļa vakarā armijas Speciālo uzdevumu vienības (SUV) mācību bāzē Bolderājā bojā gāja obligātā militārā dienesta karavīrs Vladimirs Gorlovs."
"...īsi pirms nāves izgājis tā saukto iesvētīšanu: ar spēcīgiem mērķtiecīgiem sitieniem sirds rajonā šajā vienībā dienesta biedri parasti pārbauda karavīra izturību."
"...cietuši, pēc izmeklētāju jaunākiem (11. maija) paziņojumiem, vismaz divdesmit astoņi obligātā dienestā iesauktie karavīri, bet "iesvētītāji" bijuši 12..."
"Laikā, kad Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa sāk izskatīt krimināllietu pret tās pašas speciālvienības kaprāli Jāni Cimmermani par 2000. gada 20. novembrī nošauto obligātā militārā dienesta kareivi Intu Krupenčiku, kad no citās vienībās dienējušiem vai viņu piederīgiem ienāk varmācību apliecinājumi armijā, Latvijā ir arī jaunieši, kas "ģedovščinu" uztver kā normālu dienesta sastāvdaļu un pat šķiet lepni, ka varējuši šādu pārbaudījumu izturēt."
"Tā tas latviešu karavīriem ir pieņemts, lai kļūtu par īstiem vīriem."
(Latvija Amerikā, 2001. g. 26. maijs)
"Tomēr, kā uzskata aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis, ar karavīru iesvētīšanas tradīcijām, kuras bija liktenīgas arī mirušajam Vladimiram, būšot grūti cīnīties, tās tikai aizliedzot. Tādēļ tās tikšot padarītas par katras vienības oficiālu, kopīgi ar virsniekiem rīkotu pasākumu ar savām tradīcijām un pārbaudes pasākumiem, kā arī atzinības zīmju sistēmu." (Latvija Amerikā, 2001. g. 19. maijs)
Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā: "Pēdējā laikā ārpusreglamenta attiecības izdevies ierobežot līdz minimumam, taču esot novērojami atsevišķi mēģinājumi tās ievazāt karavīru ikdienā." (Latvija Amerikā, 2001. g. 11. augusts)
Nekas nav mainījies Sardzes pulkā: "...atklājās, ka ar kaulu lūzumiem un plīsumiem pēc fiziskas iespaidošanas slimnīcā nonākuši divi sardzes pulka kareivji." (Latvija Amerikā, 2002. g. 2. februāris)
"Sākot ar šā gada sākumu, Sardzes pulkā saistībā ar ārpusreglamenta attiecībām ierosinātas jau trīs krimināllietas." (Latvijas Vēstnesis, 2002. g. 26. februāris)
"Militārā policija ierosinājusi krimināllietu par karavīru piekaušanu "iesvētīšanas ceremonijā" Mobilo strēlnieku mācību centrā (MSMC) Ādažos."
"NBS komandieris Gaidis Andrejs Zeibots paudis sašutumu, ka, regulāri tiekoties ar obligātā militārā dienesta pārstāvjiem, viņam vienmēr apgalvots, ka "iesvētīšanas ceremonijas" vairs nepastāv."
(Latvija Amerikā, 2003. g. 13. septembris)
Deviņdesmito gadu Latvijas armija bija dzīvībai bīstama vieta. Kaut arī lielākā daļa nāvju nebija tieši saistīta ar ģedovščinu, tomēr tas parāda, cik bīstams bija dienests tā laika perioda bruņotajos spēkos.
Latvijas armijā bojā gājušo skaitu var savākt no atsevišķu rakstu datiem. Tie tikpat labi var būt arī neprecīzi.
Latvijas armijā līdz 1998. gada bojā gāja:
1992. gadā – vismaz 9,
1993. gadā – 16,
1994. gadā – 19,
1995. gadā – 12,
1996. gadā – 8,
1997. gadā – 5 karavīri.
Te nav kļūdas, sarakstā tiešām ir divciparu skaitļi. Šajos datos neietilpst Iekšlietu ministrijas vienībās mirušie, par kuriem precīzu statistiku avīzēs nevarēja atrast.
"Izlūkdienesta bataljonā, kura komandieris ir pulkvežleitnants Žilinskis, šogad ir bijuši trīs ārkārtas gadījumi, kad gājuši bojā trīs karavīri."
"Aizsardzības spēkos viena gada un deviņu mēnešu laikā bojā gājis 21 kareivis."
(Latvijas Jaunatne, 1993. g. 16. decembris, Aizsardzības spēku kaujas gatavības pārbaude)
"Pagājušajā gadā AS bojā gāja 16 karavīri. Divi no tiem ir izdarījuši pašnāvību, to mēģinājuši izdarīt 12 karavīri." (Diena, 1994. g. 11. maijs)
"Aizvadītajā gadā AS bojā gājuši 16 cilvēki. Tas ir rekordskaitlis, kas gandrīz divas reizes pārsniedz 1992. gada rādītājus." (Neatkarīgā Cīņa, 1994. g. 11. maijs)
Diena 1994. g. 8. februārī un Laiks 1994. g. 9. aprīlī dod daudz lielākus mirušo skaitļus par 1993. gadu, kuri gan laikam ir pārspīlēti (vai varbūt iekļauj Iekšlietu ministrijas statistiku).
"...bijušais Robežsargu brigādes komandieris Jānis Ādamsons teicis, ka viņa vadības laikā robežsargos bojā nav gājis neviens karavīrs."
"NBS juridiskās daļas priekšnieks pulkvedis Ivars Grava apstiprināja, ka minētajā laika posmā bojā gājuši astoņi robežsardzes karavīri."
J. Ādamsona laika (no 1994. gada 19. aprīļa līdz 25. novembrim) bojā gājušo robežsargu vārdi ir uzskaitīti Neatkarīgajā Rīta Avīzē (1996. g. 21. augustā).
Diena publicē 30 bojā gājušo karavīru vārdu sarakstu. Galvenais raksts ir par diviem tikko Sužu bataljonā nošautajiem. (Diena, 1994. g. 12. novembris)
"1994. gadā valsts aizsardzības spēkos gājuši bojā 19 karavīri: no tiem viens – slimības dēļ." (Latvijas Vēstnesis, 1995. g. 7. marts)
"1995. gadā NBS dažādu iemeslu dēļ ir gājuši bojā 12 karavīri, par 7 gadījumiem (36,8%) mazāk nekā 1994. gadā." (Latvijas Vēstnesis, 1996. g. 26. marts)
"Pērn bruņotajos spēkos bojā gājuši pieci cilveki, no kuriem tikai viens bijis obligātā dienesta karavīrs no Sužu izlūkdesanta bataljona. Viņš miris kautiņā, bet Davidovs nevarēja pateikt, kad tas noticis." Te arī tiek dota statistika pa gadiem līdz 1997. gadam, kas mazliet atšķiras no citos rakstos atrodamās. (Laiks, 1998. g. 10. janvāris)
Sabiedrībai un armijas pārstāvjiem grūti gāja ģedovščinas cēloņu meklēšana. Vieni teica, ka iesaucamie nav iepriekš labi sagatavojušies armijai:
"...mūsdienu jauniešiem visumā ir vājākas nervu sistēmas, nekā agrākajiem..."
"...neirovārguļi..."
"...jaunkareivjiem vistuvākajā laikā būtu jāsajūt, ka sabiedrības uzmanība ir fokusēta uz viņiem... Tikai tādā ceļā šī audzēja metastāzes var tikt tomēr iznīcinātas..."
(Latvijas Vēstnesis, 1993. g. 27. augusts)
"Cik ilgi mūs sargās "cukurgailīšu" armija?" (Lauku Avīze, 1995. g. 28. marts)
"Līdz ar Robežsardzes pārveidošanu par profesionālu dienestu tajā vairs nebūs sastopamas t.s. ārpusreglamenta attiecības... Problēmas līdz šim Robežsardzē radīja daudzu obligātā dienesta karavīru sliktais veselības stāvoklis, zemais izglītības līmenis, kā arī fakts, ka daudzi no viņiem nemaz neprata latviešu valodu." (Latvijas Vēstnesis, 1997. g. 25. jūlijs)
Bija tādi, kas nez kāpēc vainoja izglītības sistēmu:
"Parunājoties uzzinājām, ka mocīšanas un pazemošanas tradīcijas uz kazarmām pārnāk tieši no šiem internātiem." (Lauku Avīze, 1994. g. 5. aprīlis)
"Kādreiz domājām – būs sava valsts, sava armija, un viss nokārtosies pats no sevis. Taču tā nav. Ne spaidu darbi, ne režīma pastiprināšana pagaidām vēlamos rezultātus nav devusi."
"Varbūt tāpēc mūsu armija ir tāda, ka neiesauc izglītotus un spējīgus jauniešus."
(Diena, 1994. g. 15. augusts)
"...ļaunuma saknes meklējamas ne jau armijā, bet gan jaunkareivju iepriekšējā dzīvē, profesionāli tehniskajās skolās." (Lauku Avīze, 1995. g. 24. marts)
"Pamatojoties uz veiktajiem pētījumiem, ārpusreglamenta attiecības bērnudārzā un skolā sastopamas daudz biežāk nekā armijā." (Lauku Avīze, 1995. g. 27. jūnijs)
"Ārpusreglamenta attiecības: naudas izspiešana, dzeršana, ņirgāšanās par jaunkareivjiem, ar ko reizēm nākas sastapties Latvijas armijā, nāk nevis no krievu armijas, bet gan no mūsu pašu mācību iestādēm..." (Diena, 1995. g. 21. augusts)
"...ģedovščinas iedīgļi veidojas jau ģimenē, kur tāpat nereti stiprākais dara pāri vājakajam." (Diena, 1996. g. 30. marts)
Citi vainoja sabiedrību:
Valdis Matīss, NAA priekšnieks: "...bet armija taču ir sabiedrības spogulis. Tās negatīvās parādības, ko vērojam ikdienā – dzeršana, narkomanīja, vardarbība -, armijā ir tikai vēl uzskatāmākas." (Neatkarīgā Cīņa, 1994. g. 30. aprīlis)
"Es gribētu teikt, ka sabiedrība diemžēl pietiekami efektīvi necīnās par morāles un ētikas normu ievērošanu..."
"Aprunājoties ar virsniekiem, lielākā daļa atzīst, ka jauniesauktie dienestam nav morāli sagatavoti."
(Latvijas Vēstnesis, 1996. g. 26. marts)
Citi centās iestāstīt, ka ģedovščina ir pilnīgi dabiska lieta, par kuru uztraukties nevajag:
"...armija... specifisks fizisks un morāls veidojums... kur, protams, vājākajiem, slimīgākajiem, fiziski mazāk sagatavotajiem vienmēr bijis, ir un būs arī turpmāk ļoti grūti..."
"...nav jābrīnās par to, ja kāds dažreiz neiztur, salūst, saslimst vai raud un sauc pēc mammas..."
(Neatkarīgā Cīņa, 1993. g. 23. septembris)
"Neteiksim, ka tā sauktā ģedovščina pie mums vispār nepastāvētu. Tā ir skolas līmenī – ja kāds neprot pats sevi aizstāvēt, tad tas tiek apcelts." (Diena, 1993. g. 10. novembris)
"Protams, ja puisis ir tāds, kam arī kartupeļu mizošana ir pazemojums, tam būs problēmas visur." (Diena, 1994. g. 12. novembris)
Citi kapitulēja bez cīņas:
"Pieredzējuši un izdienējuši ļaudis gan apgalvo, ka šī nejēdzība neesot izskaužama, ka pat visnopietnākās sankcijas nevarēšot atturēt večus no tieksmes paņirgāties par jaunajiem."
(Neatkarīgā Cīņa, 1995. g. 27. februāris)
Citi uzskatīja, ka ģedovščina pazudīs, ja par to pārstās runāt:
"Visai negatīva ietekme šodien ir masu informācijas līdzekļiem. Maz ir pietiekami profesionālu žurnālistu, kuri interesanti spētu aprakstīt armijas dzīvi. Tam pretstatā tiek izceltas ikdienas sīkās nekārtības un padarītas par kārtējām sensācijām." (Brīvā Latvija, 1995. g. 19. jūnijs)
"Savukārt daudzi virsnieki ārpusreglamenta attiecībās vainoja masu medijus, kas pēc kāda politiska pasūtījuma izvēršot NBS diskreditējošu kampaņu, meklējot tikai negatīvas sensācijas. Sužu izlūkdesanta bataljona komandieris Aivars Žilinskis sevišķi pārmeta Dienai, ka tā pirms Lāčplēša dienas publicējusi armijā bojā gājušo sarakstu." (Diena, 1995. g. 22. aprīlis)
Citi vainoja padomju virsniekus un padomju armijas tradīcijas:
"Vairākums Latvijas armijas komandējošā sastāva nāk no bijušās padomju armijas. Acīmredzot viņi ir atnesuši sev līdzi arī tur valdošās tradīcijas un morāli." (Brīvā Latvija, 1995. g. 30. janvāris)
Jānis Kažociņš: "Uz jautājumu, kāpēc jaunieši izvairās no obligātā karadienesta, pulkvedis atbildēja, ka kara dienestu psiholoģiski arvien vēl saista ar 50 gadus ilgušo apspiestību." (Brīvā Latvija, 1995. g. 10. aprīlis)
Citi vainoja jauniešu patriotisma trūkumu:
Robežapsardzības spēku komandieris Leonīds Lasmanis: "Te nu jāsaka tā – kāda valsts, tāda armija... Tomēr daudzas problēmas armijā nemaz nerastos, ja mums būtu augsti attīstīts patriotisms." (Latvijas Vēstnesis, 1995. g. 21. decembris)
"Daļa deputātu, pilsoņu, mūsu vecākās paaudzes pārstāvju pārmet jaunatnei patriotisma trūkumu, atsauc atmiņā Latvijas brīvvalsts armiju, uzsver, ka dienēt savas valsts armijā ir goda lieta. Jā, daudz šajos vārdos taisnības, tomēr pašreizējā Latvijas armija atšķiras no Latvijas brīvvalsts armijas kā diena no nakts... runāt par goda lietu dienēt šādā armijā ir vienkārši zaimošana." (Brīvā Latvija, 1996. g. 6. maijs)
"Karadienests ir jauniešu patriotiskās audzināšanas nozīmīga sastāvdaļa – tieši tas, kas mūsu jaunajai paaudzei pietrūkst." (Lauku Avīze, 1996. g. 30. augusts)
"Tā sauktā 'ģedovščina' ir jāiznīcina un tai vajadzēja būt iznīcinātai jau 1991. gadā. Izskaudiet to neģēlīgo dzeršanu karavīru un pašu starpā... Šo darbu var iesākt pavisam vienkārši. Mācot karavīru stāju, uzvedību, mācot, kā pareizi valkāt formas tērpu un kā spodrināt zābakus." (Laiks, 1998. g. 8. augusts)
Laikam taisnība bija tiem, kas galveno vainu saredzēja virsnieku un instruktoru trūkumā:
"Šobrīd valsts armijā ir 500 virsnieku, bet trūkst aptuveni 1200... Šogad esam pieņēmuši arī 60 virsniekus, kas bijuši padomju armijā." (Latvija Amerikā, 1994. g. 17. decembris, pārpublicējot Vakara Ziņu rakstu)
"Pēc štata sarakstiem aizsardzības spēkos ir jābūt 1306 virsniekiem, bet faktiski ir 565." (Lauku Avīze, 1995. g. 24. janvāris)
Virsnieku trūkums tiešām pastāvēja, bet nez kāpēc neviens neaizdomājās par armijas štatu neatbilstību cilvēku resursiem. Līdzīgi neviens neaizdomājās, ka jauniešu fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība vienkārši atbilda vidēja Latvijas iedzīvotāja līmenim. Arī padomju ietekmi vainot ir grūti, galu galā pēc Jundža divi aizsardzības ministri – Pavlovskis un Trapāns – bija ārzemju latvieši (spriežot pēc visa, pēdējais bija īpaši nepiemērots amatam), NBS štāba priekšnieka vietnieks bija Jānis Kažociņš, ministru prezidenta Māra Gaiļa padomnieks aizsardzības jautājumos – Kārlis Druva.
Kā liekas, tikai robežsardzes Gunārs Dāboliņš bija gatavs skatīties patiesībai acīs:
"Armijā šodien nekā laba diemžēl nesaskatu. Es negribētu, lai mans dēls dienētu tādā Latvijas armijā, kāda tā ir pašlaik. Piedodiet, bet tā ir visīstākā ņirgāšanās par cilvēku!"
"Varbūt uzturot un veidojot šādu armiju, ieguldām naudu ne tur, kur vajag? Manuprāt, labāk nopietni apmācīt vienu kaujasspējīgu karavīru, nekā pusotru gadu armijā bezjēdzīgi vārdzināt piecus morāli nospiestus un militāru funkciju pildīšanai nesagatavotus puišus."
(Lauku Avīze, 1996. g. 29. marts, kā arī intervija Latvijas Vēstnesī 1996. g. 2. oktobrī)
Savukārt par patriotismu vislabākā domu apmaiņa starp Saeimas pārstāvi un žurnālistu bija šāda:
"Vajadzētu ne tikai domāt par sevi un tikai činkstēt, bet arī padomāt par savu pienākumu ja ne valsts, tad vismaz savas latviešu tautas priekšā."
"Nu ko, tiešām ērtu izskaidrojumu esat atradis, cienītais deputāt. Mūsu armijā tātad dien pārsvarā stulbeņi, kuriem ir nepārvarama tieksme uz vardarbību citam pret citu, ar kuriem savukārt augsti profesionālie, izglītotie, bet galvenais, morāli krietnie virsnieki, seržanti un, visbeidzot, visaugstā armijas vadība nu nekādi nevar tikt galā."
(Neatkarīgā Rīta Avīze, 1995. g. 12. augusts un 17. augusts)
Latvijas valsts tā arī nebija spējusi iznīcināt ģedovščinu. Vienīgais, kurš uz kādu laiku bija par savu mērķi nostādījis ģedovščinas iznīcināšanu, bija prezidents Guntis Ulmanis – kaut arī bez sekmēm. Obligāto dienestu pārtrauca 2007. gadā.
Kā Latvijas vēsturiskā atmiņa reaģē uz ģedovščinu? Vai tā tiek pieminēta līdzās citām ar Latvijas tautu notikušajām traģēdijām? Vai valstsvīri katru gadu noliek ziedus pie melna obeliska, uz kura ir izkalti nejēdzīgi bojā gājušo vārdi? Vai vēsturnieki vāc atmiņas par šo traģisko laiku? Vai publicē pētījumus par šiem notikumiem, saucot vārdā īstos vainīgos?
1995. gadā izdotajā Tālava Jundža grāmatā "Latvijas drošība un aizsardzība" ģedovščina ir minēta pāris teikumos.
"Vājā nacionāli valstiskā audzināšana skolā un sabiedrībā, nekārtības un disciplīnas trūkums bruņotajos spēkos, to zemā autoritāte neveicina jauniešu apziņas veidošanos par labu dienestam." (409. lappuse)
Starp citiem disciplīnas pārkāpumiem tiek pieminēta "...jaunāko dienesta biedru pazemošana, naudas un mantu izspiešana no viņiem, reizēm arī sišana un piekaušana" (411. lappuse).
Uzjautrina, ka starp risinājumiem tiek minēta "kristīgās ētikas popularizēšana Nacionālajos bruņotajos spēkos" (415. lappuse).
Piemēram, "Nacionālo bruņoto spēku 20 gadu vēstures konferences referātu krājums" (2015. g.) piemin ģedovščinu kā "satraucošu faktu" (113. lappuse), bet ne vairāk.
Kopējā pārkāpumu statistikā, kur lielāko daļu aizņem tādas lietas, kā pavirša dienesta pienākumu izpilde un patvaļīga karaspēka daļas atstāšana, ģedovščinas gadījumi aizņem vien necilus 3%. Tas ļauj tos pieminēt vien garāmejot.
"Attiecībā uz izvairīšanos no dienesta jāsecina, ka galvenā vaina tomēr bija meklējama sabiedrībā..." (115. lappuse)
Bloga Varabungas autors gudri spriež par mobilizācijas rezervēm un sabiedrības gatavošanu totālajai aizsardzībai. Viņš vaino sabiedrību par pretestību obligātā dienesta idejai, bet kāpēc sabiedrībai ir tāds viedoklis? Par to tiek prātots reti. Kaut arī autors ir bijis virsnieks deviņdesmitajos gados, un tāpēc kopā ar citiem tā laika virsniekiem dala vainu par ģedovščinas pastāvēšanu, atbildību viņš uzņemties netaisās.
Ja arī ir kas, ko dažādie autori ģedovščinas jautājumā nožēlo, tad tā ir cietusī armijas reputācija. Tas, ka cieta arī cilvēki, pieminēts netiek nekad.
Latvieši ir cietēju tauta. Latvijas vēsturē ir bijuši genocīds, izsūtīšanas, trimda, karu izraisīts posts. Šiem notikumiem tiek veltītas piemiņas ceremonijas un vēstures pētnieku resursi. Jo dīvaināka ir attieksme pret ģedovščinu. Tā no oficiālās atmiņas ir izdzēsta, neskatoties uz postu, ko tā nesa lielam skaitam Latvijas jauniešu. Varbūt jau tās mērogs, salīdzinot ar padomju laiku teroru, bija daudz mazāks. Latvijas armijas ģedovščinai tomēr ir īpaša vieta – galu galā šo teroru pret savu tautu nevērsa kāda sveša vara, bet pati Latvija.
Obligātā dienesta atcelšana iedarbojās kā aizmiršanas zāles. Ģedovščina, kas pirms tam pastāvīgi bija atradusies acu priekšā, pēkšņi pazuda no prāta, it kā tās nekad nebūtu bijis. Tā tika aizmirsta, nobīdījās no tautas atmiņas uz tautas zemapziņu. Kam gribas pievienot jau tā pārpildītajai tautas bēdu vācelei arī ģedovščinas teroru?
Ģedovščinas ietekme ir šāda: Latvijas armijas reputācija tiešām ir cietusi. Sabiedrībai nav daudz ticības armijas spējai aizsargāt Latviju. Sagatavot ieročus nest spējīgus rezervistus varētu obligātais dienests, taču tā atjaunošanai tauta pretosies ar nagiem un zobiem. Tādas no zemapziņas nākošas skepses cēlonis ir viss šajā rakstā minētais.
Vienīgais veids, kā izlīdzināt ģedovščinas radīto postu un apjēgt, ka mūsdienu Latvijas armijā (arī iesaukuma atjaunošanas gadījumā) vecais terors nekad neatkārtosies, ir atkal sākt runāt par ģedovščinu un nostādīt to līdzās citām ar tautu notikušajām vēsturiskajām traģēdijām. Rīcības soļiem ir jābūt apmēram tādiem:
1. Līdzekļu piešķiršana Latvijas armijas ģedovščinas pētniecībai.
2. Atmiņu vākšana par dienestu deviņdesmitajos un XXI gadsimta pirmajos gados.
3. Piemiņas vietas izveidošana šajā laikā bojā gājušajiem, nesajaucot tos, piemēram, ar starptautiskajās misijās kritušajiem.
4. Aizsardzības ministra un NBS komandiera atvainošanās tautai.
5. Par dezertēšanu notiesāto lietu pārskatīšana.
6. Ģedovščinas kā sistēmas ieviesēju noteikšana un nosodījums.
7. Iesaukuma atjaunošanas gadījumā – atteikšanās no aptraipītā jēdziena "obligātais militārais dienests". Tā vietā var izmantot vārdu "karaklausība" vai kādu jaunvārdu.
Rezultāts nebūs lielāks reputācijas kritums, bet tieši otrādi – terora radītās zemapziņas traumas sadziedēšana. Tikai ar tādu rīcību var atjaunot karavīra un armijas godu mūsdienu sabiedrībā.