Ģedovščina Latvijas armijā, 1. daļa

Šis raksts ir tapis, ņemot avotus no periodika.lv lasāmajām avīzēm. Diemžēl daudzu avīžu tur nav (piemēram, deviņdesmito gadu populāro Vakara Ziņu, krievu preses izdevumu), daudzām nav numuru, pie tam izpēti ļoti traucē slikti izveidotā meklēšana. Neskatoties uz to, arī tādu avotu daudzums ir pietiekams šim rakstam. Ir svarīgi uzsvērt, ka mūsdienu Latvijas bruņotajos spēkos jau ir daudzkārt nomainījušās paaudzes, tāpēc tie var būt vainojami vien par notikumu aizmiršanu, ne pašiem notikumiem. Tiks arī runāts par to, kāpēc tos ir svarīgi atcerēties. Raksts uz beigām kļūst emocionāls, bet bez tā laikam nevar iztikt.

Deviņdesmitajos gados pats sliktākais, kas varēja notikt ar jaunieti pēc skolas beigšanas, bija iesaukums Latvijas bruņotajos spēkos. Katru obligātā dienesta gadu milzīgs skaits Latvijas jauniešu armijā tika pazemoti, fiziski un morāli mocīti un pat zaudēja dzīvību. Dienestu Latvijas armijā deviņdesmitajos gados raksturo divas lietas: ģedovščina un nāve.

Kas īsti ir ģedovščina? Ģedovščina ir vienu karavīru terors pret citiem, kas izpaužas pazemošanā, piespiedu nodarbināšanā, piekaušanā, naudas izspiešanā. Tādas attiecības bija populāras PSRS armijā, tomēr tika veltīgi cerēts, ka uz neatkarīgās Latvijas armiju tās nepārceļos.

Ģedovščinai ir divi paveidi. Pirmais rodas, kad virsnieki atstāj vienību savai vaļai. Iesauktie jaunieši izveido attiecības uz spēka pamata, kurās kāds vienmēr tiek pazemots un fiziski iespaidots. Parasti vecāka iesaukuma karavīri terorizē jaunāka iesaukuma karavīrus. Tie, kas ir nodienējuši daļu sava laika, uztver jaunāka iesaukuma jauniešus par savu dabisku pārākuma izrādīšanas mērķi. Kad vecie demobilizējas, jaunie ieņem viņu vietu un turpina varmācības ciklu.

Otrais ģedovščinas veids ir pašu virsnieku ieviests. Šajā gadījumā vienības instruktori – seržanti un kaprāļi – darbojas kā virsnieka bandīti, kas ievieš "disciplīnu" ar dūru un zābaku palīdzību. Otrais ģedovščinas veids nav labāks par pirmo.

Oficiālos rakstos bija pieņemts ģedovščinas apzīmēšanai izmantot gļēvu birokrātismu "ārpusreglamenta attiecības".

Obligātais militārais dienests iesauca karavīrus ne tikai Latvijas armijā (kurai bija pakļauta arī Robežsardzes brigāde), bet arī Iekšlietu ministrijas spēkos (Sardzes pulkā un Mobilajā policijas pulkā). Protams, cietušajiem un viņu ģimenēm bija vienalga, kādas ministrijas pakļautībā terors notika, arī šis raksts to nešķiros.

Citāti

Jau 1991. g. decembrī tiek ziņots par diviem piekautajiem Iekšlietu ministrijas Garkalnes mācību centrā.
"...cietušais 14. novembrī ar smagām dzimumorgānu traumām nogādāts Iekšlietu ministrijas hospitālī" (Latvijas Jaunatne, 1991. g. 12. decembris).

Aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis par kādu līdzīgu atgadījumu Mālpils mācību centrā saka, ka liecinieki "tīši izplata šādu dezinformāciju" (Latvijas Jaunatne, 1991. g. 31. decembris).

Nākošajā gadā vairs nesanāk izlikties, ka ģedovščinas nav.

Robežsargu brigādes komandieris I. Redisons: "to, ka ārpusreglamenta attiecības robežsargu brigāde neeksistē, apgalvot nevar" un "taču tā nav masveida parādība".
"Nule Zilupē 3 karavīri, izspiežot naudu, piekāvuši jaunākos dienesta biedrus."
(Diena, 1992. g. 23. decembris)

"Karaspēka daļās pamazām veidojoties "vectētiņi" (ģedovščina), kas pārņem PSRS bruņoto spēku sliktākās tradīcijas, fiziski ņirgādamies par jaunkareivjiem." (Latvijas Jaunatne, 1993. g. 26. februāris)

Štāba bataljona gadījums

Naktī no 23. un 24. maiju Štāba bataljonā notiek ģedovščinas gadījums.

Aizsardzības spēku komandieris D. Turlais: "Ārkārtējs gadījums" (Neatkarīgā Cīņa, 1993. g. 27. maijs).

"Vēlāk ticis pavēlēts savākt 200 rubļu no katra vada. Tie, kas naudu nav devuši, tikuši sisti. Šīs instruktoru izklaidēšanās rezultātā viens jaunkareivis ir ieguvis smagus galvas sasitumus, otram salauzts žoklis."
"...pārējie instruktori, kuri nepiedalījās šajās izrīcībās, vienkārši esot aizgājuši, nevis aizstāvējuši savus padotos."
(Diena, 1993. g. 28. maijs)

Komandiera vietnieks Leons Jēkabsons:
"To viņi arī izdarīja par spīti mūsu agrāk izliktajiem šķēršļiem: ģedi dzīvo otrajā stāvā, bet jauniņie – pirmajā." Laikam arī līdz šim viss nav ļoti glauni, ja karavīri ir tā nodalīti; taču diemžēl izrādās, ka cilvēki ir spējīgi pārvietoties starp stāviem.
"Tam vajadzēja notikt agrāk vai vēlāk. Mūsu bataljonā ir 500 cilvēku un tikai 5 no viņiem ir profesionāli virsnieki... Un vēl kas. Pēdējā laikā es jūtu, ka Latvijas armijā kaut kas iet greizi. Te dien kareivji no visas Latvijas. Mēs aizstāvam savu Dzimteni, bet puišiem nav patikas to darīt."
(Neatkarīgā Cīņa, 1993. g. 28. maijs)

Jundzis par šo gadījumu atbrīvo no Štāba bataljona komandiera pienākumiem pulkvedi Jāni Klovānu. Tam seko Latvijai unikāls atgadījums – 28. maijā pie Aizsardzības ministrijas sapulcējas 200 Štāba bataljona karavīru demonstrācija. Tā nav veltīta cietušo atbalstam, kā varētu domāt; karavīri protestē pret Klovāna sodīšanu. Paceļas pat jautājums par Štāba bataljona izformēšanu.

"...pulkvedis esot bijis vispopulārākais no komandieriem, un tāpēc viņi devušies pie ministra, lai lūgtu atcelt viņa lēmumu par komandiera atstādināšanu." (Diena, 1993. g. 29. maijs un 4. jūnijs)

Citi gadījumi

"...dezertieru skaitam visus šos gadus ir tendence pieaugt..."
"...pēc apmācības Vārvē norīkoja uz Daugavpils robežapsardzības bataljonu, bet tur, vecāko dienesta biedru fiziski iespaidots, viņš bija spiests atstāt karaspēka daļu..."
"Mūsu dienesta pārvalde nosūtīja bataljona komandierim faksu... Bet no bataljona joprojām nav atbildes."
(Latvijas Jaunatne 1993. g. 30. jūlijs, saruna ar valsts dienesta Alūksnes nodaļas priekšnieku)

18 Konvoja pulka karavīru bēgšana

1993. gada 13. augustā no IeM Konvoja (jeb sardzes) pulka aizbēg 18 karavīru. Viņi ne tikai organizēti aizbēg, bet par savas rīcības iemesliem arī nosūta valdībai un presei kolektīvu vēstuli.

"...par klusu atsaukšanos līdz bezsamaņai sasita jaunkareivi Kudiksu..."
"Divus jaunkareivjus uzcēla naktī... un smagi piekāva. Jaunkareivim Klaivam pēc tam radās valodas defekti."
"Viņi vēlējās pildīt savu karavīra pienākumu, bet izgāja uz šo patvaļīgo daļas atstāšanu tikai ar vienu motīvu – pasargāt sevi un savus biedrus no tālākām atsevišķu komandieru noziedzīgām izdarībām, kā arī darīt to zināmu plašai sabiedrībai un oficiālajām valsts institūcijām."
(Neatkarīgā Cīņa, 1993. g. 23. septembris, citēti vēstules fragmenti)

"Neviena no komisijām, kas pārbaudījušas pulka darbu, nav atklājušas tur ārpusreglamentēto attiecību faktus." (Latvijas Jaunatne, 1993. g. 19. augusts)

"...aizbēgšana nav saistīta ar ārpusreglamenta attiecībām un viņi neesot fiziski ietekmēti..." (Diena, 1993. g. 21. augusts)

Drīz gan Iekšlietu ministrija maina viedokli: "Iekšlietu ministrijas galvenā inspekcija sākusi dienesta pārbaudi par šiem faktiem. Daļa no tiem ir apstiprinājusies. Noskaidrots arī to personu loks, kuras pieļāvušas attiecībā pret jaunkareivjiem ārpusreglamenta attiecības." (Neatkarīgā Cīņa, 1993. g. 25. augusts)

"Spriežot pēc tā, ko brālis rakstījis vēstulēs uz mājām, jaunkareivjiem pārmērīgas fiziskās slodzes tiek uzliktas tad, kad viņi atsakās dot naudu jaunākajiem komandieriem." (Diena, 1993. g. 25. augusts)

"Bet pēdējais stimuls atstāt dienestu esot bijis neilgi pirms tam notikušais lielais kautiņš, kad naktī pie šiem jaunajiem "salagām" ielauzušies "specnaza" brašie veterāni un viņus nežēlīgi piekāvuši." (Neatkarīgā Cīņa, 1993. g. 26. augusts) Turpat arī nodrukāta viena no aizbēgušajiem, Igora Počepko, rokrakstā rakstīta vēstule.

"...fizisko nodarbību laikā vēl netrenētie kareivji noskrien 6 kilometrus, bet pēc tam seržanti liek priekšā samaksāt "izpirkumu", vai arī skriet vēl desmit." (Latvijas Vēstnesis, 1993. g. 27. augusts, citēta SM Segodņa intervija)

"...ārpusreglamenta attiecības nevarētu pastāvēt Mobilajā policijas pulkā, kurā arī esot dienestnieki, bet katrs iesaukums veidojot savu rotu, kurā visi esot vienā vecumā." (Latvijas Jaunatne, 1993. g. 2. septembris)

Trīs no bēgļiem (pēc vārdiem spriežot – latvieši) no ģedovščinas cenšas aizbēgt uz Krieviju, uz kuras robežas tiek apturēti. (Latvijas Jaunatne, 1993. g. 2. septembris)

Augusta beigās ar atbrīvošanu no darba, degradēšanu un brīdinājumiem tiek sodīta rinda Konvoja pulka karavīru. "Vainīgās personas atņēma jaunkareivjiem pārtikas produktus, izspieda naudu un cigaretes, atteikšanās gadījumā draudot ar fizisku izrēķināšanos." (Latvijas Jaunatne, 1993. g. 8. septembris)

"...18 karavīriem, kas 13. augustā dezertēja no pulka, neizdosies izvairīties no atbildības."
"...jaunkareivjiem nebija pamata dezertēt..."
(Latvijas Jaunatne, 1993. g. 9. septembris)

Citi gadījumi

"...būdams iereibis, izturējās vardarbīgi pret vairākiem jauniesauktajiem un nolaupīja viņiem naudu, lai iegādātos degvīnu."
"Vairāki jauniesauktie no M. vardarbīgās rīcības guvuši vieglus miesas bojājumus, bet viens – galvas smadzeņu satricinājumu."
"Valkas rajona tautas tiesa beigusi lietas izskatīšanu pret Valmieras robežsargu bataljona Valkas 3. rotas kaprāli Dzintaru Moču."
(Diena, 1993. g. 7. un 12. oktobris)

"Ir arī patvaļīgas prombūtnes un dezertēšanas gadījumi, kā arī ārpusreglamenta attiecības." (Latvijas Jaunatne, 1993. g. 16. decembris, Aizsardzības spēku kaujas gatavības pārbaude)

"...piedraudot ar piekaušanu, daudzkārt likuši pārkārtot apģērbu, atspiesties uz rokān no grīdas guļus balstā, vairākas reizes situši pa seju. Tad iejaucies grupas komandieris, bet abi uzbrukuši arī viņam..." (Lauku Avīze, 1994. g. 5. aprīlis)

1994. gadā Aizsardzības spēki ziņo par 9000 disciplīnas pārkāpumiem, no tiem "3% cietsirdīgas ņirgāšanās gadījumu par saviem dienesta biedriem. V. Liepiņš teica, ka šādus gadījumus esot grūti atklāt, jo tie tiek slēpti, un varot pieļaut, ka šo pārkāpumu ir bijis vairāk. Savus biedrus mokot tieši neizglītotākie kareivji."
"AS medicīnas dinesta vadītāja sacīja, ka ļoti smaga problēma armijā ir psihiskās saslimšanas – patoloģiskās rakstura izmaiņas, kuras, it īpaši pirmajos trijos dienesta mēnešos, izraisa līdzbiedru sliktā attieksme un komandieru nespēja novērst konfliktsituācijas. Šā iemesla dēļ daudzi karavīri tikuši atvaļināti."
(Diena, 1994. g. 11. maijs)

"Runājot par hlora kameru, kurā tiekot spīdzināti nogrēkojušies kareivji, izmeklēšanas komisija konstatēja, ka karcerī tiešām bijuši jūtami hlora izgarojumi. ...hlors esot lietots tikai karcera dezinfekcijai..."
"Savukārt Ainārs Zālītis, kas dienē garnizona komandantūras apsardzes vadā, pastāstīja, ka viņu tiešām piesējuši pie lāviņas un apkārt kaisījuši hlorkaļķi."
(Lauku Avīze, 1994. g. 9. aprīlis)

"Puiši, kas armijā cieš no ārpusreglamenta attiecībām, lielākoties baidās vai kautrējas par to ziņot, kur pienākas. Tāpēc iegūt izsmeļošu ainu par tā saukto "ģedovščinu" faktiski nav iespējams..." (Diena, 1994. g. 12. novembris)

"Gadās, ka pievakarē daļā nepaliek neviens no komandējošā sastāva. Tad starp iesauktajiem sāk valdīt dūres un spēka likumi... Šī armijas kārtība vairāk gan līdzinās nevis cilvēku, bet vilku likumiem."
"...viņi stāsta par dažādām ārpusreglamenta attiecībām, kuras valda starp kareivjiem, par zemo disciplīnas līmeni."
"Ar nožēlu nākas konstatēt, ka vēstules, kuras esmu saņēmis pirms gada un pirms diviem, satura ziņā īpaši neatšķiras no tām, ko saņemu šobrīd."
"Īpaši zems disciplīnas līmenis ir jūras spēku daļās, desanta un štāba bataljonos, kā arī vairākās robežsardzes daļās."
"Šī gada pirmajā pusē no dažādām armijas daļām 47 puiši nogādāti psihiatriskajās slimnīcās, seši mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Statistika liecina, ka šogad līdz septembrim 274 karavīri ir atbrīvoti no dienesta pirms dienesta termiņa veselības stāvokļa dēļ."
(Latvija Amerikā, 1994. g. 17. decembris, pārpublicējot Vakara Ziņu rakstu)

Intervija ar Konvoja pulka karavīra māti:
"24. jūlijā – zvēresta pieņemšanas dienā – aizbraucu pie Andra un redzēju, ka puikam seja ir zilumos. Kas īsti noticis – nestāstīja."
"Nākamā sastapšanās ar dēlu bija septembrī, kad viņš atradās jau hospitālī. Seja uzpampusi. Neskaitāmi zilumi, pat pie deniņiem, lūpas uzblīdušas, ar apkaltušām krevelēm. Gribēju runāt ar komandieri, bet – kā jau sestdienā – neviena nebija uz vietas."
"Līdz zvēresta pieņemšanai viņiem no grīdas likuši uzlaizīt spļāvumus..."
"Kad runājos ar Andri, pie gultas pienāca kāds viņa draugs... Viņam sasita dzimumorgānus, izoperēja un tagad laiž uz mājām..."
(Lauku Avīze, 1995. g. 6. janvāris)

"Kas tad noticis Saldū? To atklāj Kursas Laiks 2. decembrī ar virsrakstu "Savējie sit zobus savējiem!"" (Brīvā Latvija, 1995. g. 9. janvārī)

"Paciņu, ko atsūta no mājām, tu dabū redzēt, kāda tā izskatās, un viss, jo visu apēd "vecie". Vēstules, ko sūti, tiek vispirms izlasītas, lai nerakstītu uz mājām, ko nevajag. Gluži kā cietumā."
"Taču ilgāk es vairs nevaru izturēt to ņirgāšanos – vai nu es aizmukšu, vai arī lazaretē nozagtās miega zāles sadzeršos. Man labā acs jau raustās no uztraukuma vai kad kliedz uz mani."
"Ka karavīram ir bail, to norāda aploksne, uz kuras nav adresāta... materiālu publicēšana vienmēr atduras pret cietušo karavīru un viņu vecāku nevēlēšanos par to stāstīt plašākai sabiedrībai, sak, uzrakstīs avīzē un būs pavisam slikti.
Zinot to, vai tiešām tikai žurnālistiem rodas jautājums – vai šādi pazemots karavīrs leposies ar dienestu mūsu brīvās valsts armijā?
"
(Diena, 1995. g. 11. janvāris)

"Pirmo reizi Arturu piekāva trešajā dienesta nedēļā. Pēc tam tas večiem kļuva par paradumu. Naudu – 8 latus mēnesī – atņēma katrreiz."
"Krāslavas bataljonā dienējošam robežsargam trīs dūru varoņi salauzuši žokli tā, ka tas uz ilgāku laiku iegūlies slimnīcā. Jēkabpils cietuma apsardzes rotā viens no jaunajiem mēģinājis izdarīt pašnāvību."
(Neatkarīgā Cīņa, 1995. g. 27. februāris)

1. Valmieras robežapsardzes bataljons

Īpašs ģedovščinas atvars ir robežsargu Valmieras bataljons (komandieris – Jānis Virsis).

"Bet netrūkst arī nelāgu runu un nelāgu gadījumu, kad pierādījies – LR robežsargi nav sava godpilnā vārda cienīgi. J. Virsis pastāstīja, ka pērn vien ierosinātas 17 krimināllietas... Pāri visam – nesavaldīga plītēšana, diemžēl arī vecāko karavīru varmācība pret jaunākajiem. Bataljona vadība neko negrasās slēpt, tāpēc krimināllietas ir."
"Reiz dienesta izmeklēšanā noskaidrojām, ka puiši pat skoloti sist jaunākos tā, lai nepaliek zilumi."
(Lauku Avīze, 1994. g. 5. aprīlis)

Milzīgu satraukumu Latvijā saceļ 1. Valmieras robežapsardzības bataljona 2. Rūjienas rotā notikušais gadījums ar Uģi Kārkliņu.
"26. februārī Rūjienas slimnīcā bija jāizdara steidzama operācija Valmieras robežsargu bataljona Virķēnu rotā dienējošam Uģim Kārkliņam. Viņam tika izoperēta plīsusī liesa."
(Neatkarīgā Cīņa, 1995. g. 3. marts)

"Citi jaunkareivji šādās "iesvētībās" ir vēl smagāk piekauti. Taču bailēs no dižkareivju atriebības neviens nekur nesūdzējās." (Diena, 1995. g. 8. marts)

"Kā sarunā ar "Lauku Avīzi" teica viens no iespējamajiem traumas vaininiekiem Vikentijs Lielmaiķis, notikusi jauniesaukto iesvētīšana bijusi tikai tāda pajokošanās un viegla iepliķēšana." (Lauku Avīze, 1995. g. 24. marts)

"...Valmieras izmeklēšanas izolatorā ievietoti seši Rūjienas rotas kareivji..." (Lauku Avīze, 1995. g. 31. martā)

"Ģedovščinas vaininiekus atbrīvo tiesas zālē." (Diena, 1996. g. 10. janvāris)

Arī citu ģedovščinas gadījumu Valmieras bataljonā ir atpaliem:

"1994. gada 27. decembrī ierosināta krimināllieta pret trim Salacgrīvas rotas kareivjiem. Iemesls – alkohola lietošana un kareivju piekaušana."
"Krimināllieta ierosināta arī Valkā, kur pērngad piekauts karavīrs A. Grantiņš."
"...pērngad vien par dažādiem dienesta pārkāpumiem no darba atbrīvoti 60 virsdienesta karavīri, tas ir, aptuveni viena trešdaļa no visa personāla."
(Lauku Avīze, 1995. g. 24. marts)

"Valmieras robežsargu bataljona vadība atzīst, ka armijā karavīru attiecības bieži nav normālas, taču nepiekrīt, ka šo parādību sauc par ģedovščinu. Drīzāk tas izskaidrojams ar to, ka armijā nonākot arī tie, kuriem tur nav jābūt."
"Tikmēr incidentu izraisītāji turpina dienēt kopā ar tiem, kas uzdrošinājušies par viņiem sūdzēties, tādēļ ir iespējams vēl traģiskāks iznākums."
(Neatkarīgā Cīņa, 1995. g. 24. marts)

"Postenī stāvošo Valmieras 1. robežsargu bataljona karavīru vainīgais ir iekaustījis demobilizēšanās dienā un no notikuma vietas tūliņ aizšmaucis uz mājām. Šogad Valmieras policijā jau ir bijušas lietas par ārpusreglamenta attiecībām par desmit personām." (Diena, 1995. g. 19. maijs)

"Noteiktas stundas pavada uz robežas, mazliet atpūšas un atpakaļ uz robežas! Karavīriem sanāk dubulta vai pat trīskārša pārslodze! 1. Valmieras robežsardzes bataljonā karavīru nodarbinātības koeficients ir jau gandrīz lielāks par trīs."
"No otras puses – tā dēvētās ārpusreglamenta attiecības. Lai nodrošinātu disciplīnu un karavīru pastāvīgu uzraudzību, trūkst virsnieku."
(Lauku Avīze, 1995. g. 6. oktobris)

"5. Alūksnes rotas komandiera vietniekam balvēnietim P. Loginam un dižkareivim rūjienietim A. Čukuram, kas pirms dienesta jau ir tiesāts, inkriminē, ka... viņi ir atkārtoti pakļāvuši morālam un fiziskam teroram jauniesauktos kareivjus... dzērumā piespiedušī dejot gan pa vienam, gan pāros."
"Nevarēdams vairs izturēt fizisko un morālo ņirgāšanos, jaunkareivis Aleksandrs Ribakovs mēģināja izdarīt pašnāvību..."
(Diena, 1995. g. 11. augusts)

"Rotā nereti notika iedzeršanas. Naudu alkohola iegādei P. Logins un A. Čukurs izspieda no jaunākā iesaukuma kareivjiem, piedraudot, ka nepaklausības gadījumā viņus piekaus vai nu paši, vai citi vecākā iesaukuma puiši."
"No notikuma ir pagājis jau tik ilgs laiks, ka tagad paši cietušie jau kļuvuši par "vecajiem". Daudzi paskaidrojumus rakstīja pēc ilgām pārrunām ar bataljona priekšniecību, jo tagad uzskatīja, ka tas ir normāli – prasīt jaunajiem naudu, likt mazgāt zeķes, ar varu piespiest pildīt pavēles."
"Pēc sprieduma pasludināšanas abi tika atbrīvoti sēžu zālē pret parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu."
(Diena, 1996. g. 30. marts)

"14. martā Valmieras robežsargu bataljona karavīri – kaprālis Bogdanovs, kareivji Jankovičs, Fadejevs, jau pulksten pussešos vakarā būdami alkohola reibumā, fiziski iespaidoja jaunākos karavīrus." (Latvijas Vēstnesis, 1996. g. 26. marts)

Prezidenta Gunta Ulmaņa darbība

Iespējams, U. Kārkliņa lieta ir sacēlusi sabiedrībā pietiekamu satraukumu, lai valsts prezidents sāktu cīņu pret ģedovščinu. Momentu uztver arī žurnālisti. 1995. gada 6. martā Ulmanis sasauc preses konferenci ar Latvijas aizsardzības vadītājiem.
Ulmanis: "...šī slimība, kas ienākusi mūsu aizsardzības spēkos, ir pamatīgi iesakņojusies... Es gribu piekrist, ka armijā ir slikta situācija, jo tur atnāk slikti cilvēki... Es domāju, ka aizsardzības spēku komandējošajam sastāvam, aktīvi iesaistoties prezidentam, jādara viss, lai tuvākajā laikā ārpusreglamenta attiecības tiktu likvidētas."
Trapāns: "Mēs tam pievērsīsim visu savu enerģiju."
Dalbiņš: "Es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka mēs šo problēmu varam atrisināt..."
"Šogad no Lavijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ik nedēļu 7-10 karavīri tiek atvaļināti veselības stāvokļa dēļ."
(Latvijas Vēstnesis, 1995. g. 7. marts)

"Armijā piesaka karu ārpusreglamenta attiecībām." (Neatkarīgā Cīņa, 1995. g. 3. marts)

"...visi, kurus satrauc ārpusreglamenta attiecības, var zvanīt prezidenta sevišķu uzdevumu virsniekam, pulkvežleitnantam Anatolijam Jerumanim... Vecāki, kuru dēli cietuši nelikumīgu attiecību starp karavīriem dēļ un kuri vēlas tikties ar prezidentu personīgi, var pieteikties pie A. Jerumaņa." (Neatkarīgā Cīņa, 1995. g. 10. marts)
Kad izrādās, ka ar šādu zvanu daudzumu sevišķu uzdevumu virsnieks netiek galā, avīzēs tiek publicēti arī kancelejas vadītāja un prezidenta sekretāres tālruņu numuri. (Neatkarīgā Cīņa, 1995. g. 16. marts)

"Tomēr armijas pārstāvjiem līdz šim nav statistikas, pēc kuras varētu spriest par šīs parādības izplatību. Zināmu priekšstatu var gūt, pētot statistikas datus par atbrīvotajiem no dienesta veselības stāvokļa dēļ. 1992. gadā šī iemesla dēļ tika atbrīvoti 2,8% no iesauktajiem kareivjiem, 1993. gadā – 6,8%, bet 1994. gadā – jau 8,7%. Šogad no katru nedēļu veselības stāvokļa dēļ tiek atvaļināti 7 līdz 10 cilvēki."
"Armijā bojāgājušo skaitu papildinājis vēl viens kareivis – 13. marta naktī ap plkst. trijiem četriem Aizsardzības ministrijas objektā Cekule pašnāvību izdarījis 1975. gadā dzimušais štāba bataljona kareivis Juris Š."
(Neatkarīgā Cīņa, 1995. g. 14. marts)

21. aprīlī Ulmanis rīko nākošo apspriedi ar armijas vadības un karavīru māšu piedalīšanos.
"...līdz šim valdošā attieksme pret ārpusreglamenta attiecībām Latvijas armijā tiks krasi mainīta..."
"Pienāks laiks, kad mēs runāsim par ārpusreglamenta attiecībām kā par nepatīkamām atmiņām."
"Kareivju mātes vainoja komandierus pienākumu nepildīšanā un minēja konkrētus ārpusreglamenta attiecību piemērus."
"Savukārt daudzi virsnieki ārpusreglamenta attiecībās vainoja masu medijus, kas pēc kāda politiska pasūtījuma izvēršot NBS diskreditējošu kampaņu..."
"Māris Gailis pauda viedokli, ka kareivju inteliģences līmenis jāpaaugstina, iesaucot armijā visus jauniešus... karaspēka daļās tikšos izveidoti dienesta telefoni, pa kuriem katrā laikā kareivji varēšot ziņot par ārpusreglamenta attiecībām dienesta vietā..."
(Diena, 1995. g. 22. aprīlis)

"Runājot par situāciju Latvijas armijā, viņš atzina, ka liela daļa Latvijas jauno pilsoņu labprāt negrib dienēt, uzskata dienestu par nelaimi un veltīgi zaudētu laiku." (Diena, 1996. g. 11. marts)

Gadu pēc cīņas sākšanas nākas atzīt, ka rezultātu nav:
"J. Dalbiņš atzīmēja, ka līdzīga sanāksme notika pērnā gada 21. aprīlī. Taču daudzi lēmumi, kas tajā tika pieņemti, nav īstenoti nesakārtotās likumdošanas un finansu trūkumu dēļ. NBS komandieris ziņoja, ka nav izveidota kara tiesa, disciplināro sodu vienība, psiholoģiskais dienests un militārā policija, vidusskolās nav ieviesta militārā audzināšana."
"Taču G. Ulmanis jautāja, vai tikai no okupācijas armijas pārņemtā negatīvā pieredze nosaka Latvijas karavīru un virsnieku morālo stāju."
(Diena, 1996. g. 23. marts)

"Es gribētu teikt, ka sabiedrība diemžēl pietiekami efektīvi necīnās par morāles un ētikas normu ievērošanu..."
"Aprunājoties ar virsniekiem, lielākā daļa atzīst, ka jauniesauktie dienestam nav morāli sagatavoti."
Latvijas Vēstnesī 1996. gada 26. martā ir nodrukāts J. Dalbiņa referāts ar plašu statistiku, kurā gan skaitļi ne vienmēr saiet kopā.
"Virsnieki un virsdienesta instruktori, kuri attiecībās ar karavīriem ir pieļāvuši displīnas reglamenta pārkāpumus, ir atvaļināti no aktīvā dienesta NBS. Par šādiem pārkāpumiem 1995. gadā no NBS pavisam atvaļināti 28 virsnieki un 158 virsdienesta instruktori."
Par ģedovščinas gadījumiem: "1995. gadā NBS šādi pārkāpumi fiksēti 79 gadījumos, tas ir par 181 gadījumu (69,6%) mazāk nekā 1994. gadā."
"Tā kā AS dien 710 virsnieku, tad gandrīz katrs virsnieks ir disciplināri sodīts."
"Tā kā AS dien 1549 virsdienesta instruktori, tad gandrīz katrs ir izdarījis kādu disciplīnas pārkāpumu."
(Latvijas Vēstnesis, 1996. g. 26. marts)

Raksts ir pārāk garš, tāpēc ir sadalīts divās daļās. Turpinājums ir te.