Tas nolādētais modinātājs. Bez tā viss būtu tik klusu. It kā smadzenēs būtu ielidojis apnicīgs ods.
Zigus atvēra acis. Visapkārt bija piķa tumsa, kaut arī zvanīšana signalizēja, ka ir laiks celties. Viņš pastiepa roku no segas apakašas, sataustīja modinātājpulksteni un nospieda slēdzi.
Slēdzis ar pretestību iegrima gludajā plastmasas virsmā, bet modinātājs neapklusa. Apnicīgā īdēšana turpinājās vienmuļā tonī un bez pārtraukuma. Likās, ka pulkstenis par viņu ņirgājas.
Vienmuļais troksnis dīca nepatīkami kā zobārsta instruments. Pašlaik vislielākā vēlēšanās bija zvanīšanu vienreiz izbeigt. Zigus paņēma rokā mazo plastmasas ierīci un pagrieza slēdzi otrā pusē. Skaņa dūca bez pārtraukuma. Likās, ka mehānisma vibrēšana tikai pieņemas spēkā. Pirkstu kustības prasīja pūles. Zigus nospieda trešo slēdzi, tad ceturto...
Iestājās klusums. Beidzot. Skaņas pēkšņi vairs nebija. Tā pārtrūka, it kā īdošam bērnam būtu aizspiesta mute. Iestājās pilnīgs nakts klusums. Zigus nolika pulksteni atpakaļ tumsā.
Samiegojies viņš piecēlās gultā sēdus. Bija iestājies pilnīgs miers. Virs galvas tumšajās debesīs mirdzēja zvaigznes. Pret debesīm vēl tumšākas iezīmējās pazīstamas kalnu kores.
Atkal Afganistāna. Viņš atradās augstas virsotnes galā, tieši zem zvaigžņotām debesīm, līdz kurām varēja aizsniegties ar roku. Viņš saprata, ka sapņo. Zigus piespieda sevi pamosties.
Zigus pamodās pusguļus uz dīvāna. Tuvumā nebija nekādu kalnu, un viņš bija ģērbies sporta biksēs un baltā teniskreklā. Viņam bija parādījies tikai nejēdzīgs, garlaicīgs, tizla trokšņa pilns sapnis.
Tomēr bija nakts vidus. Zigus uzmeta aci pulkstenim uz galdiņa - tas rādīja četri rītā. Viņš pagrieza galvu uz guļamistabas pusi un atcerējās - Aigu ar Zani pats bija aizsūtījis prom no mājām un pat no Rīgas. Tāpēc, ka bija iedomājies draudus kādas fotogrāfijas dēļ. Un tad, cenzdamies pats sev šo rīcību attaisnot, visu atlikušo vakaru skatījies ziņu kanālus, tverdams katru Vienacainā pravieša pieminēšanas reizi, un pats sev pierādīdams sava lēmuma pareizību, kamēr aizmiga tepat, dzīvojamajā istabā ar pulti līdzās. Kļuva vientuļi. Zigus sēdēja, nekustīgi blenzdams tumsā, kamēr acis pie tās pierada. Priekšā bija saredzams tukšs izslēgta televizora ekrāna četrstūris.
Kāda skaņa izrāva no pārdomām. Klusa, taču nesen dzirdēta zuzoņa - daudz klusāka par sapnī dzirdēto.
Tas nebija sapnis. Zigus uzmeta skatienu pulkstenim - tomēr ne, avots bija cits. Paklusa dīkšana bija tāda pati kā sapnī - augsta, ar zemu, drebošu apakštoni - tikai tagad tā skanēja īstenībā un tai bija virziens. No iekšienes grūda trauksme uzzināt trokšņa iemeslu. Zigus pierausās kājās un sekoja skaņai. Gaitenī troksnis bija skaļāks, tas skanēja no ieejas durvīm. Zigus neizpratnē uzlūkoja durvis.
Viņam pēkšņi pielēca. Metālā griezās urbis. Zigus iztēlojās, kā ārpusē, aiz durvīm prasmīgas rokas vadīta klusa urbjmašīna grauzās slēdzenes mehānismā. Ap atslēgas caurumu glītā puslokā izkārtojās pusducis mazu caurumiņu. Kluss urbjmašīnas modelis, lai nejauši nepamodinātu kāpņutelpas kaimiņus. Skaņa no slēdzenes izplatījās pa durvju metālu un piepildīja gaiteni, un gandrīz nedzirdama ieplūda dzīvojamajā istabā.
Kādu brīdi Zigus stāvēja gaitenī un blenza uz durvīm. Varbūt urbšana bija tikko sākusies, bet varbūt darbs drīz būs galā. Četros no rīta kādam ļoti gribējās iekļūt viņa dzīvoklī.
Jebkādas miega paliekas izgaisa. Laika bija maz, apdomāt visu varēja pēc tam. Nenovērsdams skatienu no durvīm, Zigus atrada stūrī sporta kurpes, kuras turpat gaitenī bija nometis pēc Aigas pavadīšanas uz mašīnu. Uzmaucis tās kājās, viņš, cenzdamies klusi likt soļus, aizsteidzās uz virtuvi un atgriezās ar vakarā malā nolikto āmuru. Dziļi sirdī viņš pa īstam ne brīdi neticēja, ka tiešām pienāks gadījums to izmantot, bet tagad tas bija klāt, ātrāk, nekā bija cerēts.
Zigus lēni piegāja pie durvīm, nenovērsdams acu un nepārtraukdams klausīties urbšanas troksnī. Muskuļi saspringa. Drīz tas notiks, durvis atvērsies. Plauksta sažņaudza āmura kātu. Lēni ieelpoja, lēni izgrūda gaisu pa nāsīm.
Urbšana apklusa. Pēc mirkļa kaut kas durvju otrā pusē klusi nobūkšķēja - urbjmašīna tika nolikta uz kāpņutelpas grīdas. Sastindzis kā akmens statuja, Zigus bija sakopojis skatienu uz tumsā tikko redzamo durvju rokturi, it kā pārējās maņas būtu pazudušas. Likās, ka laiks bija apstājies - gaidīšana vilkās mūžīgi.
Rokturis lēni, bez skaņas noliecās uz leju, durvis sakustējās. Īstais brīdis bija tagad.
Zigus spēra kāju durvīs, ar joni uztriekdams tās kādam, kas stāvēja otrā pusē. Kāpņutelpā degošā gaisma pirmajā mirklī apžilbināja, un viņš neviļus samirkšķināja acis. Kāds ķermenis priekšā atsitās pret cietu virsmu. Nākošajā mirklī apžilbuma baltā dūmaka izzuda un acis atkal atguva spēju redzēt.
Skatienam atklājās nekustīga aina. Trīs puslokā izkārtojušies svešinieki sastinguši skatījās pretī, viņa pēkšņās parādīšanās pārsteigti. Vistuvākais stāvēja uz augšupejošā kāpņu laidiena pakāpieniem, elektriskā urbjmašīna ar akumulatoru gulēja pie viņa kājām. Otru vaļā atsperto druvju spēks bija notriecis atpakaļ, tieši pretējo kaimiņu druvīs. Trešais atradās zemāk, uz lejup vedošajiem pakāpieniem. Visi savā ziņā līdzīgi - sportiski, īsi apgrieztiem matiem, īsās jakās, kurās uz ielas šajā gadalaikā būtu par siltu, ar baltiem strādnieku cimdiem rokās.
Vēl gaidot pēdējās sekundes aiz durvīm, Zigus visu bija izlēmis. Neviens šeit nebija ieradies, lai sarunātos. Viņš ar atvēzienu belza tuvākajam svešiniekam, nedodams laiku tam pakustēties. Āmurs nožvīkstēja gaisā un nobūkšķēja pret svešā galvu. Ar nepārtrauktu kustību Zigus sita otrajam. Tas paspēja vien mazliet pacelt rokas, kad dabūja āmuru pierē un sabruka kāpņu laukuma stūrī.
Negaidītais uzbrukums bija licis atjēgties no sastinguma trešajam svešiniekam, kurš aši rāva roku zem jakas malas. Zem apģērba malas pazibēja kaut kas tumšs un metālisks. Zigus zibenīgi meta trešajam āmuru sejā, kas trāpot lika tam novelties pa kāpnēm līdz laidiena galam. Uz betona pakāpieniem noskanēja izkritušais ierocis. Vienā mirklī Zigus atpazina - tas bija labi pazīstamais gloks. Vienā lielā lēcienā viņš bija tam klāt un paķēra pistoli.
Svešais jau veikli bija kājās, it kā āmura trieciens nebūtu viņu iespaidojis. Roka ar pistoli pacēlās pati, tam virsū lidoja trīs šāvieni - lodes izurbās pretiniekam cauri, un turpināja lidojumu, izšķaidīdamas kāpņutelpas laukumiņa loga stiklus. Svešais sabruka.
Šāvienu skaņa apdullinoši ietriecās smadzenēs. Zigus apgriezās uz pakāpieniem, ar pēkšņu sajūtu, ka mugurā viņam jau tēmē divu citu pistoļu stobri. Nē, tā nebija, abi pirmie pretinieki kūņojās kāpņu laukumiņā, pirmais, balstīdams sienu, bija atvilcies pie otrā svešinieka. Vēl viena rokas kustība - īpaši netēmēdams, Zigus raidīja pāris šāvienus katram, un abi sabruka.
Čaulītes nozibēja un atsitās pret sienām, Zigus sarāvās - neviļus, negribējās dabūt nokaitētu metāla gabalu aiz apkakles. No šāvienu trokšņa bija aizkritušas ausis, bet apžilbušajās acīs vēl karājās izplūduši spilgti riņķi. Šķita, ka drīz pievils arī līdzsvara sajūta, un Zigus atspiedās pret kāpņu telpas sienu.
Caur ložu izdauzīto kāpņu laukumiņa logu vilka nakts vēsma. Nakts vidū rībošais troksnis noteikti bija pamodinājis iedzīvotājus ne vien šajā kāpņutelpā, bet visā namā. Atlika tikai sagaidīt, kad kāds iznāks paskatīties vai arī uzreiz izsauks policiju. Zigus spēra soli pakāpienu augstāk, tad pārdomājis - vienu zemāk. Pistole joprojām bija rokā.
Noliecies pāri vienam no kritušajiem svešiniekiem, Zigus ieskatījās kāpņutelpas logā. Tieši pretim pagalma brauktuves malā bija novietota sarkana honda ar nolaistiem stikliem, kurā pie stūres sēdēja kāds cilvēks. Bez šaubām, viņš arī bija dzirdējis šaušanu, tomēr palika sēžam mašīnā. Zigus pamanīja, ka tas tikai uzlika roku uz ātruma pārslēga.
Pēkšņas iedvesmas dzīts, Zigus pārlēca pāri mironim un metās tālāk lejā pa kāpnēm. Pie stūres sēdošajam bija jābūt no tās pašas bandas - viss bija loģiski, viens pie stūres, trīs dodas iekšā - un viņš bija jādabū rokā. Atrāvis kāpņutelpas durvis, Zigus metās pie hondas, kuras šoferis, uzmetis viņam niknu skatienu, lika mašīnai kustēties.
Bez mirkļa vilcināšanās Zigus skrēja pakaļ braucamrīkam. Viņš šķērsoja zālāju pie nama stūra, saīsinādams ceļu, kamēr svešinieks līkumoja starp daudzdzīvokļu namu pagalmā atstātajām mašīnām, un nonāca pie mašīnas brīdī, kad tā bija šķērsceļā, gatava izbraukt uz ielas. Pēdējā brīdī viņš paspēja iesniegties mašīnā, ieķerdamies labās puses durvju atvērtajā logā, kad honda uzņēma ātrumu un parāva negaidīto pasažieri sev līdzi. Līkumā, izgriežoties uz tukšās ielas asfalta, Zigus gandrīz palaida tvērienu, bet noturējās. Vēl brīdi mēģinājis veikt lielus lēcienus mašīnas ātrumā, viņš beidzot zaudēja pamatu zem kājām un tika vilkts tai līdzi, sporta kurpēm vīlējoties pa asfaltu. Kreisās rokas elkonis nāvīgā tvērienā turēja ķermeni piespiestu pie durvīm, bet labā, joprojām turot pistoli, bija ar plaukstu atbalstīta pret loga rāmji.
- Stāvi! Stāvi! - Zigus kliedza šoferim.
Šoferis neatbildēja, taču veltīja negaidītajam pasažierim niknu skatienu. Tad, ieķēries ar kreiso roku stūrē, ar labo pasniedzās ādas jakas iekškabatā. Niknā grimasē savilktā seja un atņirgtie zobi nesolīja neko labu. Turoties pēdējiem spēkiem, Zigus izšāva šofera virzienā, un tajā pašā brīdī palaida vaļā mašīnas durvis. Pistole aizlidoja, grabēdama pa asfaltu, viņš pats aizripoja un palika guļam ielas vidū, noskatīdamies, kā honda attālinās. Tomēr tikai kādu pussimtu metru tālāk tā sāka līkumot, gandrīz ietriekdamās ielas malas kokos, samazināja ātrumu un beidzot apstājās.
Zigus pielēca kājās. Nekādi ievainojumi nebija jūtami, vien kreisās rokas muskuļi likās mazliet sastiepti. Tas nekas - pāries pats, galvenais, ka kājas veselas. Par brīnumu, jo sporta kurpes pāris sekundēs bija izdilušas līdz caurumiem. Atlika apsveikt sevi ar laimīgu piezemēšanos. Viņš paķēra attālāk gulošo pistoli un skrēja uz stāvošās mašīnas pusi. Pārgājis soļos mašīnas tuvumā un turēdams ieroci gatavībā, Zigus tuvojās braucamrīkam. Šoferis sēdēja savā vietā nekustīgi. Zigus atrāva druvis, saķēra šoferi aiz jakas un izrāva laukā uz asfalta.
Šāviens izrādījās veiksmīgs Zigum, un pavisam nelaimīgs šoferim. Lode bija iegājusi ķermenī zem paduses, noteikti sagādādama milzīgas mokas.
- Kas tu esi? - Zigus jautāja.
Viņš saprata, ka pats savu balsi nedzird. Žokļa kustības atbalsojās galvā paklusu klikšķu veidā. Viņš satvēra šoferi aiz jakas malām un sapurināja.
- Kas tevi sūtīja? - šim jautājumam likās vairāk jēgas.
Pat ja varētu saklausīt, šoferis neko nespēja pateikt. Viņš varēja tikai vaidēt, bet pēc mirkļa apklusa un pārstāja kustēties. Ievainojums bija nāvīgs.
Zigus apskatīja šoferi. Tas bija ārēji ne pārāk atšķirams no pārējiem uzbrucējiem kāpņutelpā, vien varētu būt jaunāks par tiem. Viņš pārmeklēja kabatas, atrada gloku, pēc kura šoferis bija sniedzies, vienu rezerves aptveri un mobilo tālruni ar tukšu atmiņu un adrešu sarakstu. Atrastās mantas kopā ar savu ieroci Zigus neskatoties iemeta mašīnā.
Iela bija tukša. Kaut kur tālumā bija saredzamas kādas mašīnas gaismas, bet tā nogriezās lielu gabalu līdz notikuma vietai. Apkārtējo māju logi lielākoties bija tumši.
Gribējās bēgt prom - bet tā nedrīkstēja. Viss taču jau bija beidzies. Notikumi, no pirmā āmura sitiena līdz pēdējam šofera vaidam, noritēja labi ja divās minūtēs. Zigus palika sēžam ielas vidū līdzās mironim un gaidīja policiju. Kāds to noteikti jau būs izsaucis. Viņš varēs teikt, ka viss bija tikai pašaizsardzība, un tā būs taisnība. Pie viņa nāca nogalināt, un nācās atbildēt ar to pašu. Varbūt vajadzēs samelot, ka viņš izdarīto nožēlo. Par Vienacaino pravieti viņš neko neteiks. Un neteiks arī par to, ka viņam visā šajā lietā izrādījās taisnība.
Viņam uzliks rokudzelžus, gan jau pēc tam atkal noņems. Varēs godīgi pastāstīt par notikušo, nepieminot smieklīgas sazvērestības teorijas, jo tās viņus varēja tikai noskaņot negatīvi. Tad varēs dzīvot tālāk...
Atlika tikai gaidīt, kad uzradīsies policija. Cik ilgi viņš jau gaidīja? Šķita, ka veselu mūžību. Bet varbūt tikai pārdesmit sekundes - šādos gadījumos laiks ritēja jocīgi.
Gaidīšana deva iepēju vēlreiz apdomāt tālāko. Tā nedotu Zigum pašu svarīgāko - atbildes. Zigus atcerējās par Varfolomējevu. Lapiņa ar pierakstīto adresi joprojām bija kabatā. Žurnālists kaut kā bija saistīts ar šo lietu, varbūt pat kaut ko zināja. Ja ne, viņš šo lietu varētu padarīt publisku.
Vēl arī varēja dzīvot tālāk un gaidīt, kad pie viņa ieradīsies nākošā uzbrucēju grupa. Šis četrinieks noteikti nebija vienīgais, un te bija iesaistīti nopietnāki spēki. Pirmajā reizē viņiem neizdevās, bet ilgi viņi negaidīs. Bija iespēja viņus apsteigt. Viņš satiksies ar Varfolomējevu.
Dzirde bija atgriezusies, apziņa bija pilnīgi skaidra. Viņš bija izlēmis - jādodas pie Varfolomējeva. Zigus piecēlās, iekāpa hondā un aizbrauca, atstādams mirušo šoferi ielas vidū.