Komandants, pārtraucis savu ziņojumu pusvārdā, gaidīja, kamēr Makmahons runāja pa tālruni.
- Par to jau runā visas pasaules ziņu kanāli, - skanēja klausulē.
Makmahons noskatījās pulkstenī - no jaunās noplūdes pirmā gadījuma bija pagājušas gandrīz divas stundas. Slikti. Laiks ir notērēts. Priekšniecība noteikti gribēs atskaiti. Prasīs skaidrojumu, kāpēc viņš nebija paredzējis noplūdi un spēris atbilstošus soļus, kaut arī pati labi saprata, ka viņš bija darījis visu iespējamo.
Uz brīdi viņu sagrāba dusmas. Atlika viņam izbraukt uz lokāciju, kad bija jānotiek kaut kam tādam. Gandrīz divas stundas! Nokavēts vērtīgs laiks, bet no Rīgas viņam par to ziņo tikai tagad.
Dusmām nebija laika. Tagad bija jārīkojas, jāreaģē uz notikušo, pat ja nebija nemaz zināms, ko darīt. Pēc šīs domas apzināšanās Makmahona emocijas atkal izgaisa tikpat ātri kā parādījušās.
- Es atgriežos Rīgā. Tad - nekavējoties tuvākā loka apspriede, - Makmahons atbildēja.
Sardzes priekšnieks jautājoši paskatījās uz Makmahonu. Disciplinēti jautājumus neuzdeva, kaut arī kaut ko nojauta. Par sardzes priekšnieku šaubu nebija - tas bija uzticams cilvēks, viscaur pārbaudīts. Cilvēks īstajā vietā, jo lokācijas apsardze bija prioritāte. Tomēr daudzus viņa vīrus Makmahons labprāt nomainītu - vietējie cilvēku resursi bija ārkārtīgi neuzticami. No Kurta komandas puišiem noteikti jau bija izplatījušās baumas par neseno likvidāciju. Lai kā netika atgādināta vajadzība turēt mēli aiz zobiem, šejienes kolektīvā agri vai vēlu kāds izpļāpāja visu.
- Tas uz jums neattiecas. Šodien esam beiguši.
Netērēdams vairāk laika, Makmahons izgāja ārā. Te viņš ievilka nāsīs svaigu priežu gaisu, sagatavodamies ceļam, un devās uz mašīnu. Kurta grupa un šejienes ļaudis būtu jātur atsevišķi. Tādi pārkārtojumi būtu jāieplāno nākotnē.
Makmahons atzinās sev, ka notikusī noplūde patīkami kutina nervus. Viņš jau bija aizmirsis ko nozīmē šis patīkamais satraukums. Darbs šajā reģionā pēdējā laikā noritēja pārāk mierīgi, bez satricinājumiem, un Makmahons sajuta, ka gandrīz ilgojas pēc situācijas, kurā būtu iemesls iejaukties un nokārtot. Tieši tāpēc viņš atradās savā amatā.
Apspriedē ar tuvākā loka analītiķiem notikušais gadījums tika vispusīgi apspriests. Pašā sākumā viņu sagaidīja vēl viens pārsteigums:
- Vēstniecība tikko atsūtīja informācijas pieprasījumu, - sacīja viens no analītiķiem.
Makmahons sakoda zobus. Diplomāti dažreiz atgādināja maitu lijas, kas riņķoja virs viņa galvas, gaidīdamas tieši šādu gadījumu, kad tām būs iespēja noknābt gabalu viņa miesas. Tomēr ārēji savas sajūtas izrādīt nedrīkstēja.
- Es sagatavošu atbildi pēc mūsu apspriedes. Protams, pieklājīgi atgādināšu, ka viņi ir ielīduši svešās darīšanās, - viņš atteica.
Neskatoties uz brīža nopietnību, pie galda sēdošie kungi jautri saskatījās. Viņi labi apzinājās, kurš tieši - kabinetā klātesošie vai diplomātiskie liekēži - mācēja dot vairāk labuma ar savu darbu. Makmahons apmierināts noskatījās uz savu vārdu efektu. Ļaudis bija atcerējušies, ka viņu boss vienmēr ir nesatricināms un pārliecināts par sevi. Tālākā apspriede noritēja mazākā sasprindzinājumā.
- Visdrīzāk tālāka noplūde radās vēl pirms mūsu uzsāktajiem pasākumiem, - sacīja viens no analītiķiem.
- Varbūt vainīgs ir virsseržants?
- Tā noteikti ir Lindiņa uzņemtā fotogrāfija. Tomēr starptautiskajiem ziņu kanāliem nav zināma saistība ar Latviju - tas ir tikai kaut kur internetā atrasts attēls. Vietējā prese šai ziņai uzmanības gandrīz nepievērš.
Citi apspriedes dalībnieki piekrita. Par attaisnojumu sev derēja arī fakts, ka līdzīga notikumu attīstība bija paredzēta vienā no pesimistiskajām prognozēm.
Jautājumā, kādam jābūt virsseržanta liktenim, analītiķu domas sadalījās uz pusēm. Likvidācija ļautu pielikt galējo punktu, taču taisnība bija arī tiem, kas atgādināja, ka tik drīz atkārtot spēka akciju nebūtu prātīgi. Tika izlemts nogaidīt.
Pēc tam kad pēdējais apspriedes dalībnieks bija izgājis, Makmahons neilgu brīdi sēdēja nekustīgi, tad uzmeklēja uz galda gulošajos papīros Vienacainā pravieša mapi. Informācijas vākšana par Hafizu al Suveiru bija sākta jau daudzus gadus atpakaļ. Gandrīz katrs sīkums bija svarīgs. Biogrāfija - vecāki un vecvecāki, dzimtais ciemats Pakistānas ziemeļos, skolas un studiju gaitas. Aiz biogrāfijas daudz biezāka nodaļa. Aktīvā darbība - sākotnēji sabiedriskā laukā, tad, pēc saistīšanās ar zināmiem cilvēkiem, publikai slepena. Desmitgadēm ilgi darbojies terorisma organizācijās, līdz kļuvis par organizētāju un beidzot - vienu no ietekmīgākajiem vadītājiem. Šogad miris bezpilota lidaparātu uzbrukumā, paņemot kapā savas organizācijas noslēpumus. Tā vismaz zināja pasaule. Lietas teksts turpinājās arī pēc šīs vietas.
Informācijas pilnīgumam - attēli. Melnbalta fotogrāfija no studentu laikiem septiņdesmitajos gados, kad Hafizs vēl nebija ieguvis tagadējo iesauku. Vēlāko autoritāti var tikai nojaust, pierē vēl abas acis. Topošo Vienacaino pravieti nevarēja atpazīt.
Tad portrets no kāda pusoficiāla avota pāris desmitgades vēlāk. Tajā Vienacainais pravietis raudzījās bargi un pašpārliecināti. Ogļu melna bārda līdz krūtīm ar sirmām šķipsnām. Pār aci melns apsējs. Veselā acs zem biezas, melnas uzacs raudzījās no attēla hipnotizējoši, šķita, ka skatiens caurdur kā tērauda adata. Vienacis prata atstāt iespaidu pat no attēla izdrukas.
Visbeidzot, nesen izgatavots portrets. Vienacainā pravieša skatiens tajā nehipnotizēja līdz saprāta dziļumiem, tieši otrādi, tas maldījās kaut kur tālumā, bet pats bārdainis izskatījās saburzīts un apjucis. Attēlā viņš ar roku meklēja atspaidu, it kā nespētu pats noturēt līdzsvaru. Fonā mazliet izplūdis ārpus fokusa bija armijas džipa ritenis, bet tālāk milzīgu kalnu kores. Tieši šo portretu pēdējās stundās daudzkārt atkārtoja visi lielākie ziņu kanāli.
Iepīkstējās tālrunis. Makmahons paraudzījās ekrānā - bija pienākusi šifrēta īsziņa no Kurta. Tas ziņoja, ka Lindiņš bija zvanījis policistam - izrādījās, virsseržants arī skatījās starptautiskās ziņas un bija atpazinis paša fotografēto Vienacainā pravieša portretu. Virsseržants bija nonācis pie kaut kādiem secinājumiem.
Makmahons atlaidās krēslā. Te vairs nebija ko pārdomāt.
Kad ienāca ziņa, ka kāds Latvijas kontingenta karavīrs Afganistānā ir nofotografējis al Suveiru, tika sperti ātri soļi noplūdes novēršanai. Tas bija Kurts, kurš ieteica asprātīgu plānu. Tas tika sekmīgi apstiprināts un izpildīts. Makmahona tuvākais loks paraustīja dažus neredzamus diedziņus, un Kurts kopā ar vietējā mērogā slavenu žurnālistu Varfolomējevu izlidoja uz Afganistānu, bet pēc divām nedēļām atgriezies ziņoja, ka attēla pēdas tikušas likvidētas.
Vienlaicīgi bija uzsākta pastiprināta novērošana pret interneta forumiem, kuros apsprieda militāras tēmas. Kad vienā no tiem attēls tomēr uzpeldēja, viss forums pazuda no interneta, it kā nebūtu nekad pastāvējis. Vietējais militāro lietu entuziasts arī tika likvidēts.
Šodien izpildījās pesimistiskā prognoze: ar to nebija pietiekami, un attēls jau aizplūdis tālāk - no foruma dalībniekiem vai paša mirušā entuziasta, tas vairs nebija svarīgi.
Makmahons nolika mapi un piegāja pie loga. Ar pirkstu pavēris žalūziju loksnes, viņš brīdi vēroja satiksmi. Ļaudis kaut kur steidzās un nenojauta, kāda atbildība gulstas uz cilvēku birojā augstu virs ielas līmeņa. Kopš Makmahons bija nomainījis zaļpelēko armijas uniformu pret uzvalku ar kaklasaiti, atbildība bija daudzkārt pieaugusi, bet kontrole - samazinājusies. Vēl tikko apspriedē viņi bija izsprieduši, ka, par laimi, neviens nenojauš par fotogrāfijas saistību ar Latviju.
Nebija daudz lietu, ko tagad varētu darīt. Tātad beigu beigās Kurtam bija taisnība. Makmahons nosūtīja šifrētu ziņu: "Atļauju likvidāciju." Lai Kurta puiši pastrādā vēlreiz.