Pēkšņā trauksmes sajūta bija visu izmainījusi. Sagadīšanos bija pārāk daudz: vienacis, foto, žurnālistu vizīte, kameras pazušana, beidzot Agra un Martas nāve - viss bija saistīts vienā cēloņu un seku virknē. Tas nozīmēja, ka Zigus, Aiga un Zane arī ir daļa no šīs spēles, un viņiem viss varēja beigties kā Agrim un Martai. Viņš ar ādu juta draudus savai ģimenei.
No policijas palīdzību gaidīt nevarēja. Viņš pats arī neticētu stāstiem par teroristiem, un fotoattēliem, kuru dēļ tevi kādu nakti varēja nogalināt. Viss taču bija droši te - dzimtenē! Agris arī bija domājis, ka ar sievu savā dzīvoklī bija pilnīgā drošībā.
Tagad labāk bija ļaut apkārtējiem domāt, ka tu dari muļķības, nekā riskēt ar pašu dārgāko uz pasaules. Zigus izšķīrās par rīcību. Viņš lūgs pakalpojumu Mārtiņam Bobrovam. Kā biedrs biedram - bez pakāpju atšķirības.
Viņš uzspieda Mārtiņa Bobrova numuru. Mārtiņš neatteiks. Karavīrs varēja paļauties uz citu karavīru. Viņš tikai gribēja mazliet informācijas, kuru tieši iegūt pats nevarēja. Zigus atminējās vienu bijušo dienesta biedru, kurš bija mainījis profesiju. Dienesta laikā izveidojušās saites saglabājās ciešas, arī kad vecajiem biedriem gadījās mainīt nodarbošanos.
Pēc pāris pīkstieniem klausule iešņācās un tajā atskanēja Mārtiņa balss. Bez tam varēja dzirdēt patīkamu cepamās eļļas šņākoņu.
- Sveiks, vecais, - atsaucās Mārtiņš.
- Neesi aizņemts?
- Savējie noilgojušies pēc firmas ēdiena - ceptiem kartupeļiem Mārtiņa gaumē! Ņemos pa virtuvi, - tas iesmējās.
- Negribu aizņemt tavu laiku, bet man tev ir lūgums.
- Lūgums? - tagad Mārtiņa balsī bija dzirdams pārsteigums. - Kāds tieši?
- Atceries tādu Aivaru vai Aināru, kurš pāris gadus atpakaļ aizgāja no dienesta un tagad strādā televīzijā? Tu viņu mazliet labāk pazini.
- Jā, pazinu. Aivars, - Mārtiņš lietišķi atbildēja. - Tagad televīzijā rīkojas ar skaņu vai kaut ko tādu.
- Es gribu satikties ar Varfolomējevu. Vai Aivars varētu dabūt viņa kontaktus?
- Varfolomējeva? Es jau nezinu, bet varu uzjautāt. Ko tu gribi no tā briļļaiņa?
- Man ar viņu jārunā. Par tēmu - ko viņš Afganistānā ir safilmējis un tā tālāk.
- Eu, ja tu dabūsi video, atsūti man arī! - Mārtiņš izrādīja entuziasmu. - Es arī gribu dabūt to filmu. Es tūlīt arī piezvanīšu Aivaram. No tevis aliņš!
- Tikai ja dalīsies ar kartupeļiem!
- Būs apēsti, - Mārtiņš smējās. - Labi, kad dabūšu kontaktus, sazvanīsimies.
- Cik ātri var - tā būtu labi, - atbildēja Zigus. - Paliec sveiks.
- Jā, jā, tad jau...
Tas bija darīts. Mārtiņš dos ziņu, tad varēs virzīties tālāk.
Pagaidām vienīgie mozaīkas gabaliņi, kas tik tikko turējās kopā, bija Varfolomējeva komandas vizīte un vienača portreta pazušana. Sakritība bija tikai laika ziņā. Gribējās tikai parunāt - tikt skaidrībā, vai Afganistānā notikušais bija tikai sagadīšanos virkne arī pēc visā Latvijā pazīstamā žurnālista domām. Jebkurā gadījumā - Vilmars Varfolomējevs bija pirmais un visskaidrāk saskatāmais pavediens šajā lietā. Viesojoties Afganistānā, pret misijas karavīriem izturējās ar cieņu un uzmanību, vienmēr prazdams atrast pieejas un salauzt neuzticēšanos, ja ar tādu sastapās.
Uz ko Zigus cerēja, viņš pats nezināja. Gribējās redzēt, kā žurnālists rīkosies, kad viņam pastāstīs par visām sakritībām, taču tas bija plāns nākotnei. Tagad no prāta neizgāja pēkšņās bažas par ģimenes drošību. Viņš nespēja atmest domu par draudiem sievai un meitai. Pie Agra un Martas ielauzās rīta pusē, kad cilvēks ir vismazāk spējīgs pretoties. Sieva un meita bija jāpasargā, Aigu pārliecināt par to būs grūti - bet arī tas sekos mazliet vēlāk.
Zigus apdomāja savu spēju aizsargāties gadījumā, ja arī pie viņa iebrūk. Protams, tikai teorētiski. Nekādu ieroču viņam nebija, un turēt rokās šaujamo ārpus dienesta nebija vajadzības. Kādreiz Zigus bija šo jautājumu krietni pārdomājis - un izlēma, ka glabāt ieroci ģimenē ar mazu bērnu nav pārāk prātīgi. Bez tam viņš vairs nebija pusaudzis, kurā katra šaujamā skats rada ekstāzi. Ierocis vienkārši nebija nepieciešams. Tagad gan viņš justos simtreiz drošāk, ja pie rokas būtu kāda veca modeļa padomju TT pistole.
Tuvcīņai īpaši noderīgu priekšmetu tuvumā nebija. Zigus apmeta skatienu virtuvei. Nažu statīvā bija pāris garu un platu, paša asinātu gaļas griežamo - Zigus vienu paņēma rokā. Ar tādu varētu kādam ļaundarim nolaist asinis - iegriezt dziļu un biedējošu rētu, no kuras asinis tecētu aumaļām. Iecirst sejā, uztaisīt sarkanu ģīmi, lai ļaunā kolēģiem nodreb sirdis. Lai kas nu šie ļaunie nebūtu, no akmens viņi nav taisīti.
Ātri gan viņš bija padarījis izdomātus pretiniekus par īstiem. Tomēr katru plānu Zigus bija pieradis izdarīt līdz galam, un tagad tikpat labi tā varēja būt īstenība. Viņš iedomājās sevi cīņā ar kādu miglainu tēlu - nazis iedursies pretiniekā, tad tas būs jāizrauj. Roka izmirks asinīs, melnais plastmasas rokturis kļūs slidens kā ieziepēts. Pagaidām labākais, kas viņam bija.
Zigus ienesa virtuvē instrumentu kasti un uzlika uz galda. Kārtība tajā nebija ieviesta sen. Laikam Aiga arī te reiz kaut ko meklējusi, kamēr viņš bija prom - kaut gan tas tagad nebija svarīgi.
Viņš izbēra uz galda pusduci skrūvgriežu. Ar garāku skrūvgriezi varētu izdurt sāpīgu caurumu. Laikam nazis tam derēs vairāk, kaut gan satvēriens skrūvgriezim bija labāks. Plakanknaibles. Ar tām neko izdarīt nevarēja. Vadu atgriezumi - tie laikam sen jau bija jāizmet. Pirksta resnuma ķēdes gabals - vēl nekur nav noderējis. Viņš paņēma ķēdi un nošvīkstināja gaisā. Nē, arī nederēs, pats sev zilumu tikai uztaisīs. Ķēde būtu jāsaloka divas reizes, lai sanāktu jēdzīgs ierocis. Varbūt jāaptin ap dūri. Mazais āmuriņš - saimniecībā noderīgs priekšmets. Par vieglu un par īsu. Lielais āmurs - tas jau bija kaut kas labāks.
Zigus parakājās un no dziļuma izvilka lielāko āmuru. Viņš paņēma to aiz delma garuma kāta. Patīkams svars - ne par vieglu, ne par smagu. Āmura galva ar apaļu purnu svēra kādu puskilogramu. Ar to kādu varēja aizsniegt tālāk nekā ar nazi. Vēziens - un sanāks ļoti sāpīgi. Zigus iemēģināja āmuru - no augšas, no sāniem - ielikdams spēku sitienos caur iedomātā pretinieka galvu. Šis ierocis derēja vislabāk.
- Ko tu taisies darīt? - atskanēja Aigas balss.
Viņa stāvēja virtuves durvīs, skatīdamās uz Zigus vingrinājumiem. Aiga laikam bija likusi viņam mazliet salēkties. Viņš sastinga, apturējis āmura vēzienu pusceļā. Bet labi, ka Aiga bija ienākusi, viņa bija jāpierunā kaut kam, uz ko tai būs grūti piekrist.
- Viss ir kārtībā! Bet paklausies mani uzmanīgi, - viņš teica. - Pirmkārt, kāda ir situācija. Es Afganistānā nobildēju Vienacaino pravieti, par to šaubu nav. Mēs viņu toreiz izglābām no slīkstoša džipa - tas pie tam bija amerikāņu konvoja džips. Es, protams, nezināju, ka tas ir svarīgs terorists; mums neviens arī neatskaitījās, ka ir noticis kaut kas slepens.
- To jau tu apmēram pastāstīji, - Aiga iestarpināja.
- Īsumā - es portretu nosūtīju Agrim, bet pēc neilga laika ieradās latviešu žurnālisti ar Varfolomējevu priekšgalā. Tieši tajā laikā mums salūza dators un pazuda mana fotokamera. Es sūtīju vēstuli no žurnālistu datora, uz kura droši vien bija paroļu nolasīšanas programma. Kameru nozaga tāpēc, ka tur vēl varētu būt tās fotogrāfijas kopija. Vēlāk tika nodzēsts pravieša foto no manas pastkastītes, bet Agri nogalināja un nolaupīja viņa datoru, uz kura arī bija faila kopija.
Zigus izgrūda šos vārdus vienā elpas vilcienā. Aigas izteiksme kļuva arvien vairāk noraizējusies.
- Zigu, vai tu esi sajucis prātā?
- Nē, tu klausies līdz galam. Agris droši vien Vienacaino pravieti uzreiz atpazina. Pasaules meklētākie teroristi labi iekļāvās viņa hobijā. Mums, parastiem karavīriem, šī tēma visumā ir vienaldzīga, ar augsti stāvošu pretinieku negadās sastapties gandrīz nekad. Manas domas ir tādas, ka viņš padalījās ar attēlu ar kādu no saviem interneta draugiem, kas arī ir tādi paši militārie fanātiķi. Viņi jau nopludināja attēlu tālāk, un ar Agra ziņu vai bez - tas vairs nav svarīgi. Tā attēls arī tika nosūtīts dažādiem ziņu kanāliem. Viss notikušais ir šīs informācijas noplūdes novēršana.
Zigus pamanīja, ka visu šo laiku bija runājis, joprojām turot rokā āmuru. Viņš to nolika uz galda līdzās instrumentu kastes saturam. Aiga skatījās viņā klusēdama.
- Saproti, man liekas, viņi atsūtīja žurnālistus vai varbūt tā bija uzmanības novēršanas operācija, bet kameru un datoru iznīcināja kāds cits, tad viņi izdzēsa failu, un ielauzās pie Agra un Martas, tur taču arī nolaupīja tikai datoru...
- Labi, es sapratu, - Aiga viņu pārtrauca. - Zigu, man tas viss liekas pilnīgas muļķības. Un kas ir tie viņi - vai amerikāņi?
Šis jautājums bija ienacis prātā arī Zigum. Atbildi - tādu, kā to tūliņ bija atradusi Aiga - viņš bija nogrūdis tālākā apziņas nostūrī. Par sabiedrotajiem tā nebija pieņemts domā, bet tas izklausījās pārāk ticami.
- Nezinu. Es par to negribu domāt, - Zigus atzina. - Nav tagad svarīgi - un pēdējie notikumi nav muļķības. Es tikko visu pastāstīju tam Jēkabsonam, bet viņš man līdz galam nenoticēja.
- Nav nekāds brīnums.
- Padomā par to - nevar būt, ka tās ir sagadīšanās.
- Ja ļoti piepūlas, var izklausīties, ka tev ir taisnība..., - Aiga nopūtās. - Bet visdrīzāk nav. Dzīvē tādas lietas nemēdz notikt.
- Pieņem, ka man ir taisnība. Tagad otrais jautājums. Tev jāpaņem Zane un jābrauc prom.
Aiga iepleta acis.
- Nē, paklausies, - Zigus neļāva viņai neko teikt, - Varbūt viņi atnāks pie mums tieši tāpat kā pie Agra. Ja tā notiek, es negribu, lai jūs abas būtu šeit. Brauciet pie vecākiem uz Vangažiem.
- Kas ar tevi tajā Afganistānā ir noticis? Te nav sveša zeme, kur tev visapkārt ir ienaidnieki!
- Ar Afganistānu tam nav sakara! Nomierinies! Pareizāk - ir sakars ar Afganistānu, bet ne jau ar visādiem pēctraumas stresiem... Tu saprati, kā es to domāju.
Uz brīdi abi apklusa. Novērsusi skatienu, Aiga kaut ko pārdomāja. Zigus piegāja un aptvēra plaukstās viņas mazos plecus.
- Es esmu tur bijis četrās misijās. Kaut ko esmu tur iemācījies. Ir dažas lietas, kas visos karos nemainās. Mums, karavīriem, ir tāds īpašs instinkts, kuram mēs uzticamies vairāk, nekā loģikai. Iedomājies, ir kāda vieta kalnos - viss izskatās miermīlīgi, saulīte spīd, putniņi čivina un izskatās, ka nevienam nekas slikts nevar notikt. Lūk, šī sajūta saka priekšā, ka tur īstenībā ir bīstami un ka tur nedrīkst rādīties. Un katrs zina, ka šai sajūtai ir jāuzticas. Tādā gadījumā ir jāmaina sava rīcība, jāskatās pēc mīnām, jāprasa, lai tur uzbliež artilērija, lai pārlido helikopteri, vienkārši jāiet pa citu ceļu. Man šī sajūta ir tagad! Es jūtu, ka drīzumā mums var notikt kaut kas slikts. Šoreiz tev ir jānotic un jābrauc prom.
- Bet paklau...
- Lūdzu, uzticies man šajā reizē. Tu drīksti neticēt manām aizdomām, bet paklausi! Tu taču bēru dēļ paņēmi atvaļinājumu uz pāris nedēļām? To laiku arī padzīvojiet Vangažos.
- Bet Zanīte tevi tā gaidīja! Man atkal viņai jāsaka, ka mums jāšķiras?
- Es taču atgriezos jau labu laiku atpakaļ - viņā pie manis sen ir atkal pieradusi. Pie tam, tas būs tikai uz pāris dienām, un viņas vecaimātei un vecamtēvam arī negribas būt vieniem pēc Agra zaudēšanas. Sakravā mantas, ņem opeli un brauciet jau šovakar.
- Tu mūs pat neaizvedīsi? Pats arī paliksi bez mašīnas?
- Par mani neuztraucies, kad vajadzēs, es transportu dabūšu. Un neuzdrošinies raudāt.
Viņa ļāvās pierunāties. Neiebilda un stundas laikā sakravāja ceļojumu somu, kurā salika savas un Zanes mantas nedēļai. Kādas domas ritēja Aigas galvā, nevarēja pateikt. Pēc tam viņa piezvanīja vecākiem un pārsteidza viņus ar ziņu, ka abas ar meitu ieradīsies jau šovakar ciemos. Sīkumos viņa neielaidās. Zane par laimi arī attiecās pret notikušo kā pret kaut ko pašu par sevi saprotamu.
- Vecmāmiņa un vectētiņš tevi grib ļoti redzēt, - Zigus teica Zanei. Paklausīgā meitene neniķojās un ļāva sevi saģērbt.
Nonesis palielo ceļasomu līdz mašīnai, Zigus vēlreiz apskāva Aigu.
- Viss taču būs kārtībā? - viņa jautāja.
- Jā, noteikti. Nevienam nekas slikts nenotiks.
- Zvani mums.
Mašīna aizbrauca, izlīkumojusi starp pagalma brauktuves malās novietotajiem spēkratiem. Zigus, vēl reizi noskatījies tai pakaļ, atgriezās pelēkajā betona kāpņutelpā.
Vēl apmēram pēc pusstundas iezvanījās tālrunis.
- Sveiks, vecais! - no tālruņa skanēja Mārtiņa Bobrova balss, - Dabūju tava Varfolomējeva datus.
- Jau tik ātri? Pagaidi, atradīšu, kur pierakstīt.
- Aivars par viņu visu zina, visi kontakti bija pie rokas. Man ir viss, ne tikai numuri, bet arī adrese un tā tālāk. Diktēju tev! - Mārtiņš bēra vārdus ar sev parasto entuziasmu.
Zigus atrada piezīmju lapiņu un pildspalvu.
- Es klausos, - Zigus pierakstīja. - Tālrunis... Ēpasts... Adrese... Dzimšanas datus un ģimenes stāvokli man obligāti nevajadzēja...
- Ha, tas ir viss, ko dabūju no Aivara. Trūkst tikai dioptriju skaita un bārdas garuma!
- Visu dosjē man jau nebija jādod. Un paldies - negaidīju, ka būs tik ātri. Aivaram vari notot pateicību.
- Nav problēmu. Rīt zvanīsi Varfolomējevam?
- Jā, jau rīt, - Zigus atbildēja. - Paklau, vai atceries vienu gadījumu no Afganistānas? Kad mēs izglābām afgāni?
Pat neredzot Mārtiņu, varēja just, kā viņš sarauc pieri, mēģinādams atminēties, par kuru gadījumu ir runa.
- Kad tad? Jūnijā?
- Pirms žurnālistu vizītes. Džips toreiz slīka upē. No amerikāņu konvoja.
- Pareizi! Atceros, - Mārtiņš atcerējās. - Afgānis ar vienu aci! Melns apsējs kā pirātam!
- Jā, tas pats.
- Tu atgādināji, un es uzreiz atcerējos. Jā, amerikāņi viņu uzreiz aizbrauca tālāk, ne vārda nepateikdami. Džips palika upē vēl pāris dienas. Un kas ir ar to afgāni?
Pēdējā brīdī Zigus izlēma neko nestāstīt. Neko citu kā neticību viņš pretī nesaņemtu.
- Tikai tāds dīvains gadījums, par kuru es tikko atcerējos. Nezini, kas viņš bija?
- Gan jau kaut kāds cilts vecākais. Vai mazums? Neviens jau mums par politiku neatskaitās - un labi vien ir.
- Es arī tā domāju. Bet labi, paldies par žurnālista datiem. Rīt tos likšu lietā.
- Lai veicas.
Viņi pārtrauca sarunu. Mārtiņš par fotogrāfiju neko nezināja, tāpēc arī, ja būtu paradis skatīties starptautiskos ziņu kanālus, nebūtu vienaci atpazinis. Vienacainas pravietis. Zigus domāja par diktora minēto vārdu. Hafizs al Suveira. Terorists, kuram bija jābūt mirušam un kurš nu izrādījās augšāmcēlies.
Zigus atgriezās istabā, apsēdās uz dīvāna televizora priekšā un vēlreiz ieslēdza ziņu kanālu. Reportāžu par pēkšņi atradušos Vienacainā pravieša fotogrāfiju atkārtoja ik stundu kopā ar citām ziņām. Katru reizi Zigus skatījās nenovērsdams acis, kāri tverdams katru diktora vārdu, arvien vairāk pārliecinādamies par sava lēmuma pareizību.