Nākošās dienas pirmā puse pagāja mierīgi. Bēres bija pagājušas vakar, bet šodien tās vairs Lindiņu ģimenē nepieminēja, it kā būtu norunājuši to nedarīt. Priekšpusdienu Zigus, Aiga un Zane pavadīja laiski, nesteidzīgi, apzinādamies, ka šie brīži kopā ir jāizbauda, kamēr tie bija pieejami. Zigus varēja iegremdēties visādos ģimenes dzīves sīkumos un izbaudīja brīdi, kurā viņu nespieda nekādi pienākumi un lēmumi.
Aiga, bez šaubām, arī jutās laimīga par to, ka viņas vīrietis ir mājās un viņi pavadīja laiku kopā. Katru reizi, kad Zigus devās misijā, Aiga iebildumus neizteica, bet viņas acīs bija redzama cerība, ka tā būs pēdējā reize. Zigus viņu tādās reizēs mierināja. Tāds darbs, neuztraucies, mīļā - viss būs labi. Iespēja, ka Zigus misijā tiktu ievainots vai nogalināts, bija diezgan sīka.
Laiks pie pusdienu galda pagāja omulīgās sarunās. Arī Afganistānas misija netika pieminēta. Tikai reizi Aiga ierunājās par žurnālistu vizīti un Zigus nokļūšanu dokumentālajā filmā. Tēma neuzturējās sarunā, viņi atkal atgriezās pie citām lietām. Zane klausījās sarunā un mēģināja iespraust kādu vārdu.
Īsi pēc atbraukšanas viņa bija ar aizdomām raudzījusies uz tēvu.
- Tas esmu es pats, tikai uzaudzēju bārdu, - viņš atgādināja.
- Kāpēc tu uzaudzēji bārdu? - Zane nedroši jautāja, smalkā balstiņā atkārtodama tikko dzirdētos vārdus.
- Bārda izauga pati. Es tikai to nenogriezu nost, - viņš bija piemiedzis meitai ar aci.
Tagad pēc pusdienām pienāca laiks Zigum pavadīt laiku ar meitu. Viņi sēdēja uz dīvāna, starp viņiem bija pāris dienu atpakaļ nopirkta rotaļlieta. Tā izskatījās kā vienkāršs koka paliktnis ar uzkrāsotiem cipariem, rotaļājoties ar kuru bērnam bija jāiemācās matemātikas pamati.
- Kas tas ir par ciparu?
- Četri! - priecīgi iesaucās Zane.
- Pareizi, četri. Cik mietiņu vajag?
Zane nopietni un uzmanīgi iesprauda četrus sarkanus mietiņus paliktņa caurumos.
- Pareizi. Gudra meitene.
Zane apmierināti iesmējās, uzslavas viņai patika vairāk par spēlēšanos ar koka mietiņiem. Drīz tāda rotaļāšanās bija Zanei apnikusi un viņa pieprasīja skatīties multfilmas.
- Droši zini? Multenes tev patīk labāk? - Zigus jautāja. - Labi, būs tev multenes.
Zigus uzmeklēja starp spilveniem iebāzto pulti un ieslēdza televizoru. Ekrāns iedūcās un pēc mirkļa tajā parādījās kāda Latvijas sabiedriskā kanāla diktores siluets. Skanēja populāra pētnieciskā raidījuma atkārtojums.
- ...ar baņķieri, kurš tiek uzskatīts par oligarhu, saistīta firma ir iegādājusies simtiem hektāru zemes Latgalē. Kā mums pastāstīja Dīveru ezera tuvumā dzīvojošie cilvēki, daudzi īpašnieki izlēmuši savus zemes gabalus pārdot, pēc tam kad viņiem ticis piedraudēts... - aizkadrā skanēja diktores balss.
Šī tēma bija presē daudz aprunāta nesen žurnālistu uzrakta sensācija. Zigus steidzās pārslēgt kanālu, trāpīdams starptautiskam ziņu raidījumam angļu valodā. Roka ar pulti sastinga nekustīgi.
Uz ekrāna parādījās kaut kur redzēta bārdaina afgāņa seja ar melnu acs apsēju. Arī kalnu nogāze tālumā ar knapi samanāmu šauru ceļa svītru un apgāztās mašīnas ritenis fonā bija pazīstami. Mazā fotokameras ekrāniņā kādreiz redzēts attēls tagad aizņēma visu televizora ekrānu. To papildināja starptautiskā diennakts ziņu kanāla logo un lejas daļā ritošā jaunāko ziņu josla. Aizkadrā angliski diktors stāstīja kaut ko, kas Zigum tagad likās svarīgāks par visu uz pasaules.
- Slēdz taču Zanei multenes, - atskanēja Aigas balss.
- Pag, paklausies, - Zigus pastiprināja skaņu.
- ...Hafizs al Suveira, - angļu valodā runāja diktors, - pirms mēneša bija pasludināts par mirušu pēc bezpilotu lidaparāta operācijas Pakistānas kalnos. Pašlaik redzamais attēls parādījās internetā pirms dažām dienām. Tas, kā tiek apgavots, ir radīts ne agrāk kā pirms divām nedēļām - vai tas nenozīmē, ka tā saucamais Vienacainais pravietis īstenībā ir dzīvs? Mēs turpināsim ziņot par jaunumiem šajā lietā...
Diktors pievērsās citām steidzamām ziņām, un Zigus pārslēdza tālāk uz bērnu izklaides kanālu. Zane, gandrīz kļuvusi nemierīga par prasīto multeņu trūkumu, pievērsās televizoram.
- Tu to dzirdēji? - Zigus pagriezās pret Aigu.
- Ko dzirdēju?
- Vienacainais pravietis..., - viņš neticīgi parādīja ar pirkstu uz televizora pusi. - To foto uztaisīju es.
Varbūt bija izlicies? Tomēr savām acīm Zigus uzticējās. Attēlā redzamo ainu viņš atcerējās piedzīvojis pats.
Kaut kad Afganistānā notikušais gadījums pēdējās dienās bija izkritis no prāta, bet tagad viss atausa atmiņā. Latviešu karavīru patruļa bija gājusi cauri afgāņu ciematam. Kaut kur tālumā atskanēja dobja dunoņa, kas netaisījās mitēties. Parastos kaujas trokšņus tā neatgādināja. Pēc mirkļa izrādījās, ka skaņu radīja no ceļa nobraukusi un pa kalnu nogāzi lejup ripojoša bruņumašīna no amerikāņu konvoja, kas tieši tajā laikā bija braucis pa kalnu trasi. Džips ievēlās upē un straume to uzdzina akmeņu braslam ciemata malā. Palīdzēt sabiedrotajiem bija svēta lieta. Karavīri steidzās uz notikuma vietu - protams, to būtu darījuši arī tad, ja avārijā cietušie būtu vietējo spēku pārstāvji vai civilisti.
Par spīti ceļojumam, džips nebija daudz cietis, šofera iekšā nebija, bet izglābts tika pasažieris, kurš, par brīnumu, izrādījās vietējais - afgānis. Tipisks cilts vecākais - vecs, ar sirmu bārdu, izšūtā virskreklā, ar plakanu cepuri galvā un melnu apsēju uz acs. Mazliet apdauzītu un apstulbušu viņu atdeva amerikāņiem, kas, ne vārda nepateikuši, bija prom, atstājuši avarējušo braucamrīku. Pie džipa gan tie atgriezās pēc pāris dienām un izcēla to no upes. Pēc tam nekas vairs neatgādināja par šo notikumu.
Atgadījums bija iejucis citu notikumu virknē un aizmirsies. Kaut arī afgāņu veča izvilkšana no amerikāņu džipa likās dīvaina, priekšposteņa karavīri to daudz nepieminēja. Varbūt citā reizē šis bārdainis būtu labāk palicis atmiņā, bet žurnālistu komandas ierašanās aizēnoja visus citus misijas notikumus. Nez, vai citiem misijas karavīriem vienacis arī bija pabālējis no atmiņas?
Bet fotogrāfiju Zigus bija uztaisījis. Jā, to viņš bija nosūtījis Agrim tajā pašā vakarā, tāpat kā daudzas citas fotogrāfijas. Agris gribēja redzēt visu. Zigus vaļasprieku atbalstīja, tāpēc vienmēr kabatā nēsāja gatavībā lētu fotokameru. Ar to varēja bildēt, kad bija izdevība, un sūtīja attēlus vecajam draugam.
Aiga, pacēlusi uzaci, gaidīja, kas notiks.
- Es uztaisīju foto. Tūlīt parādīšu.
Zigus nosēdās klubkrēslā datora priekšā. Aiga, piegājusi aizmugurē krēslam, apvija rokas ap viņa kaklu.
- Ko parādīsi? - Aiga jautāja. - Ka Afganistānā esi fotografējis visādus bārdaiņus, mans Lāčplēsi?
- Es nejokoju. Un runa bija par teroristu, nevis vienkāršu bārdaini.
Zigus atvēra pasta servisa lapu, ierakstīja lietotājvārdu un paroli. Tina uz leju pasta sarunu sarakstu, meklēdams īsto vēstuli. Agris no viņa bija saņēmis vēstules gandrīz katru dienu, biežāk nekā Aiga ar Zani. Datumu, kurā viņš bija nosūtījis vienača portretu ar īsu notikušā aprakstu Agrim, viņš aptuveni izskaitļoja un sāka pārskatīt vēstules.
- No kurienes viņiem ir tā bilde? - Zigus skaļi izteica jautājumu.
- Varbūt Agris nosūtīja to žurnālistiem?
- Nē, neizklausās pēc Agra. Laikam bija tā: viņš nosūtīja bildi saviem interneta draugiem vai nopublicēja kādā forumā, no turienes to arī paķēra prese.
Zigus klikšķināja pa sarakstu, bet īsto vēstuli atrast nevarēja. Tā bija pazudusi, it kā Zigus to būtu izdomājis. Neizskaidrojami.
- Es nevaru atrast, - pēc brīža Zigus atzinās.
- Laikam būsi kaut ko sajaucis, - ieminējās Aiga, sabužinādama viņa matus.
- Velns! - Zigus uzsita pa galda stūri un atbrīvojās no apskāviena.
- Aiga, es neko neesmu sajaucis. Es pilnīgi droši zinu, ka vēstuli ar to attēlu es nosūtīju Agrim tajā pašā dienā. Nosūtīju no priekšposteņa datora, kuru mūsējie lietoja sakariem ar mājām. Un gan jau Agris man arī atsūtīja kaut kādu atbildi. Tagad visas sarunas vairs nav. Ja es pēkšņi sāktu jaukt tādas lietas, tikpat labi varētu pats pieteikties psihenē.
Zigus vēlreiz patina vēstuļu sarakstu augšup un lejup. Aiga klusēdama skatījās.
- Tu par daudz satraucies, - viņa beidzot teica.
Zigus atlaidās sēdeklī un brīdi nekustīgi blenza ekrānā. Notikušais bija radījis pamatīgu satraukumu, un viņš tagad centās izprast kāpēc.
- Es nobildēju vienacaino afgāni. Nosūtīju Agrim. Viņš attēlu kādam nodeva tālāk, un tagad tas nokļuva pie ārzemju žurnālistiem. Tik tālu ir skaidrs, vai ne?
Viņs runāja drīzāk ar sevi, negaidīdams atbildi. Zigus nebija dzimis un audzis datoru klātbūtnē, tomēr labs priekšstats par ciparu tehnoloģijām viņam bija. Pietiekams, lai justos droši līdzās datoriem un neuzskatītu, ka tie rīkojas pašas uz savu galvu. Tādas lietas kā nobildēti attēli pašas no sevis nepazuda bez pēdām. Aiga bilda:
- Laikam tā arī notika.
- Klausies tālāk. Vienača bilde bija manā fotokamerā, bet kamera man pazuda vēl misijas laikā. Tā bija saglabājusies pastā, bet, izrādās, arī tur nav. Pati no sevis pazudusi! Un vēl bilde bija pie Agra, bet... Slepkavas - tie sūda kropļi - nozaga viņa datoru.
- Nelamājies.
Zigus pameta skatienu uz Zanes pusi, kas istabas vidū uz dīvāna vēroja televizora ekrānu un nepievērsa vecāku sarunai uzmanības.
- Piedod. Bet visa informācija, ko Agris bija vācis par savu militāro vaļasprieku, glabājās viņa datorā. Vienacis no visurienes ir pazudis!
- Izņemot televīziju.
- Tu saprati, ko es domāju. Mēs ar Agri bijām bijām pašā ķēdītes sākumā. Tikai tagad foto ir izgaisis - un neviens to nevarētu nevienam pierādīt. Es to uzskatītu par sagadīšanos, ja vien nebūtu pazudusi mana vēstule. Tas nevarēja notikt pats no sevis.
- Un ko tu taisies tagad darīt? - jautāja Aiga.
- Kādā veidā kāds varēja nodzēst manu vēstuli? Hakeri?
- Kuram hakerim ir vajadzīgas tavas vēstules...
- Bet tomēr - kā tas varēja notikt?
- Hakeriem ar to nav nekāda sakara, uzlauzt serverus nav tik vienkārši kā kādam var likties, - paskaidroja Aiga. - Tavā pasta kontā izmaiņas var veikt, tikai ja zina pareizo paroli.
- Manu paroli neviens nezina. Es pat tev to neesmu teicis - un uzminēt to neviens nevar!
- Protams, tava parole ir vislabākā pasaulē, - ar smaidu teica Aiga. - Vēl varbūt kāds no taviem karadraugiem ir masonu sazvērestības loceklis. Un tas uz jūsu datora misijā uzstādījis spiegošanas programmu.
- Nejoko tā, es par savējiem esmu pārliecināts, - atbildēja Zigus.
Vēl sekundi apdomājis, viņš teica:
- Ja būtu tāda spiegu programma, kas tad?
- Programma saglabā katru tevis ievadīto tekstu - arī kad tu ieraksti paroli. Tādas programmas nav nekas īpašs.
- Man pēkšņi kaut kas kļuva skaidrs... Ja tāda programma bija uz datora misijā, tas visu izskaidro.
Aiga uz Zigus paskatījās norūpējusies.
- Es jokoju par sazvērestību. Tu taču nedomā nopietni turēt aizdomās masonus?
- Nē, kādus masonus... Žurnālistus. Tos pašus, kuri mani taisās padarīt slavenu ar savu dokumentālo filmu. Pāris dienas pēc viņu atbraukšanas salūza mūsu dators. Varfolomējevs atļāva izmantot viņu atvesto datoru. Ja tā padomā - arī mana fotokamera pazuda tieši šajā laikā.
- Zigu, tagad tu runā muļķības!
- Skaidrs, ka te ir saistība! Man tas ir jāpastāsta policistam - kur bija viņa numurs? - Zigus piecēlās.
- Tu taisies apsūdzēt visā Latvijā slavenu žurnālistu, ka viņš nozaga tavu paroli un izdzēsa attēlu ar to afgāni?
- Es nevienu netaisos apsūdzēt! Izstāstīšu visu. Tas ir kas lielāks par sagadīšanos! It kā kāds slēpj pēdas.
Aiga skatījās, it kā vīrs būtu izkūkojis prātu. Viņa nesaprata Zigus satraukumu, un viņai bija sava taisnība. Zigus pats līdz galam nesaprata. Viņš nojauta, ka žurnālists, fotogrāfija, Agra nāve veido kaut kādu sistēmu. Un ja šī doma bija ienākusi Zigus prātā, viņš gribēja tikt līdz tās būtībai.
Zigus izgāja no istabas, pa ceļam paņēmis tālruņa klausuli. Virtuvē, otrā dzīvokļa galā, viņš brīdi stāvēja ar klausuli rokā, pārlikdams tālāko rīcību. Policists bija teicis, ka viss izmeklēšanā noderīgais jāziņo viņam. Ja tas varētu palīdzēt... Viņš netaisās nevienu apsūdzēt. Varfolomējevu pat nevajag pieminēt. Nē, žurnālista iesaistīšanās bija muļķīgas iedomas. Portrets gan bija īsts, par to arī pateiks - lai policija pati tālāk izlemj, cik svarīgi tas ir. Neilgi vēl šaubījies par savu lēmumu, viņš uzspieda policista numuru. Adresāts atsaucās pēc prāva laika sprīža.
- Jēkabsons klausās.
- Sveiki, te jūs traucē Zigus Lindiņš. Sepkavības lietā...
- Protams, es jūs uzreiz pazinu, - balss atsaucās. - Kā varu pakalpot?
- Jūs teicāt, ka jāzvana, ja būs atklājies kaut kas jauns, - Zigus teica un nodomāja, ka īstenībā nezina, no kura gala lietai ķerties klāt.
- Jā, jā, - runātājs otrā galā atsaucās. - Es uzmanīgi klausos.
- Labi, tātad no sākuma, - Zigus uzmanīgi iesāka. - Es tikko noskatījos ārzemju ziņas: ir tāds Hafizs al Suveira jeb Vienacainais pravietis, par kuru agrāk domāja, ka viņš ir beigts, bet tagad izrādās, ka viņš ir dzīvs. Pierādījums tam ir viena fotogrāfija.
- Hm. Nu un tad?
- Tad ziniet - to fotogrāfiju īstenībā uztaisīju es. Afganistānā vienudien mums gadījās palīdzēt izglābties tam afgānim no avārijas. Man līdzi bija kamera, un es viņu nobildēju, kaut arī, protams, nezināju, kas viņš tāds ir. Jūs klausāties?
- Nesapratu - kas notika Afganistānā?
- Es nofotografēju al Suveiru!
- Jūs nofotografējāt afgāni? Un kas notika tad?
- Attēlu es aizsūtīju Agrim. Tā kā viņš vāca informāciju par pilnīgi visu, kas notiek karstajos punktos, viņš teroristu noteikti atpazina un nosūtīja attēlu žurnālistiem. Varbūt ne pats, bet kāds no viņa interneta draugiem - tādiem pašiem militāristiem-entuziastiem. Un dažas nedēļas pēc tam Agris tika nogalināts, bet fotogrāfija no visurienes tagad ir pazudusi!
Jēkabsons ieturēja īsu pauzi, viņa pusē varēja dzirdēt tādu kā krekšķināšanu. Jēkabsons brīdi nogaidīja, gaidīdams, kā Zigus turpinās, tad pēkšņi jautāja:
- Sakiet, es jau pirmajā sarunā gribēju jautāt: Zigus - tas ir no Zigurda?
- Kādā ziņā?
- Nu - jums īstenībā vārds ir Zigurds, vai ne?
Atkal skanēja pieklusināta krekšķināšana, kas tagad kļuva līdzīga sprauslāšanai. Zigus sajuta, ka viņā mostas niknums.
- Kāds tam ar jebko ir sakars? Nē, Zigus ir no Zigus. Ko jūs teiksiet par lietu?
- Jā, par lietu... - policists centās atgriezt balsij nopietnu toni. - Jūs sakāt, ka sievas brāli nosita par kaut kādu fotogrāfiju, tā?
- Terorista fotogrāfiju!
- Kas tas par teroristu? - policista tonī bija samanāms uzjautrinājums par jūtamo Zigus sašutumu.
- Vienacainais pravietis! Ieslēdziet televīzijas ziņas, ja neticat!
- Nu, tagad tas nebūs iespējams. Jūs tad gribat teikt, ka jūsu sievasbrāli ar dzīvesbiedri nogalināja par terorista fotogrāfiju... Tad ko jums un jūsu ģimenei viss vēl ir kārtībā?
Zigus nespēja atbildēt. Trauksmes sajūta pēkšņi iebelza kā ar veseri. Zigus izsteidzās no virtuves un vienā mirklī bija pie dzīvojamās istabas durvīm.
Istabā viss bija kārtībā. Zane sēdēja dīvāna vidū un skatījās multfilmas, Aiga bija nosēdusies pie datora un pārbaudīja sociālo portālu lapas. Protams, nekas nebija noticis - nekas cits nebija gaidāms, viņš bija izgājis tikai uz pāris minūtēm. Viņš atgriezās virtuvē, atzīmējis prātā īso panikai līdzīgo sajūtu.
- Halo? Vai jūs tur vēl esat? - skanēja no klausules.
- Jā, tepat esmu.
Saruna ar policistu viņu vairs nesaistīja. Skaidrs, ka no Jēkabsona nekādas jēgas nebūs.
- Jums viss ir kārtībā? Nu gan pēdējās dienās jums ir bijis baigais psiholoģiskais stress, tā? Radinieki nomiruši... Nevienam ko tādu nenovēlu.
- Jūs vēl kaut ko gribējāt man teikt? - Zigus nepacietīgi jautāja.
- Es? Nē, laikam ne. Ja kaut ko atradīsim, es zvanīšu. Un atpūtieties, neskatieties televizoru...
Zigus pārtrauca sarunu, nesagaidot policista sakāmā beigas. Varbūt Zigus beigās bija runājis pārāk skarbi. Jēkabsons laikam domāja, ka Zigus ir pilnīgi traks. Ja tā padomā, policistu par to vainot nevarēja.
Sievastēvs bija teicis līdzīgi - esi atgriezies no misijas, bet mēs tevi sagaidām ar nāves ziņu. Ja būtu runa tikai par attēlu... Bet Agris bija miris. Nāve bija saistīta ar šo Vienacainā pravieša fotogrāfiju.
Vainīgos nosaukt viņš pagaidām neuzdrošinājās, bet jo vairāk viņš par to domāja, jo īstākas likās aizdomas. Nācās saprast, ka kāds šajā spēlē nevairījās no vardarbības un viņš, Zigus, bija viena no figūrām uz galdiņa. Lai kā viņš mēģināja racionāli pamatot vajadzību saglabāt mieru, arvien īstāki likās draudi sievai un meitai.