Pāris stundas vēlāk lielākā daļa bērinieku pulcējās uz bēru mielastu. Noskaņojums visiem bija kļuvis vēl sērīgāks, pēc tam kad mācītājs pie kapa bija runājis par abu aizgājušo nepabeigtajām dzīvēm, vēlreiz saraudinādams nelaiķu vecākus. Ļaudis sapulcējās tuvējā kafejnīcā, kuras darbiniekiem bēru mielastu rīkošanā bija liela pieredze.
Iestāde bija tīra un gaiša, bez pretenzijām uz lieku greznību. Divas viesmīles baltos priekšautos nogaidīja, kamēr viesi ieņēma vietas pie rindās novietotajiem galdiem, un sāka apkalpot sķīvjus. Bērinieki kādu laiku sēdēja, nepieskardamies ēdienam - it kā samulsuši vai gaidīdami atļauju, zālē bija iestājies neveikls klusums. Piecēlās Agra tēvs un, pārlaids skatienu bēru viesiem, sāka runāt:
- Mūsu un Martas vecāku vārdā saku - paldies visiem, kuri atnāca pieminēt mūsu bērnus. Laikam nav ļaunāka likteņa vecākiem, kā piedzīvot sava bērna nāvi. Tāds liktenis ir skāris mūs...
Zigus, sēdot nelaiķu radiniekiem atvēlētajā rindā līdzās Aigai, klausījās sievastēva vārdos. Tas, ko teica sievastēvs bija sērīgi un nospiedoši, to laikam izjuta arī citi bēru viesi. Agra tēvs beidza runāt un aicināja vēlreiz ar klusuma mirkli pieminēt aizgājušos. Zāle uz brīdi kļuva vēl klusāka un nekustīgāka, pēc tam piecēlās Martas māte, lai teiktu savus piemiņas vārdus.
Zigus skatījās uz nospodrinātajiem galda piederumiem. Nazis ar dakšiņu spīdēja nevainojami, atspoguļodami paša Zigus ģīmi. Ķerties tiem klāt negribējās. Nebija ēstgribas. Skatiens apstājās pie piepildītas degvīna glāzītes šķīvja priekšā, daudz nedomādams, viņš to savēra un iztukšoja. Sajuta vāju siltumu iesitamies ausu galos. Ja arī kāds skatījās un kaut ko padomāja - bija vienalga. Aiga viņam piebiksta zem galda.
- Ko? - viņš pagriezās.
- Varbūt nesteigsies? - viņa pieklusināti jautāja.
- Tas taču nekas nav...
Tomēr taisnība, tas viņam nebija vajadzīgs. Prātam jāvalda pār miesu. Agrim arī tas nebija vajadzīgs, viņš laikam skatījās uz bērēm no kaut kādas tālas vietas augšā un grozīja galvu par rīkotajām ceremonijām...
Nē, arī tā domāt Zigus sevi piespiest nespēja. Tādām lietām viņš neticēja. Kāds bija noslepkavojis Agri, labāko draugu, kāds bija noslepkavojis Martu - viņa skaisto sievu - bez iemesla, bez žēlastības. Ja viņam gadītos vainīgos dabūt rokā, sirdsapziņas pārmetumu nebūtu... Tas bija citādi kā darbā, pat bīstamajās misijās, kuras tika pavadītas ar ieroci rokās. Tur nāve bija ikdienišķa lieta, un ar to varēja saskarties visur. Reizēs, kad bija braucis Zigus, par laimi, neviens no savējiem nebija kritis, bet vienmēr visi bija gatavi tādai nepatīkamai iespējai. No otras puses, spēle bija godīga - ja kāds šāva virsū, varēji šaut pretī. Tāds bija karavīra darbs. Taču šeit, mājās...
Bēru mielasts turpinājās. Laiks gāja. Runāja vēl kāds šoreiz Zigum nepazīstams nelaiķu radinieks vai draugs. Zāle bija atdzīvojusies, bija pienācis brīdis, kad bērnieki sevi sajutās brīvi. Vieni cītīgi tukšoja šķīvjus, daži gāja laukā no zāles un atpakaļ, notika kustība. Sarunas kļuva skaļākas. Likās, ka daži arī apspriež veidu, kā nelaiķi bija gājuši bojā. Arī Aiga uz brīdi pameta krēslu, piegāja pie vecākiem pārmīt pāris vārdus, tad atgriezās atpakaļ.
Šajā brīdī Zigus sajuta, ka arī viņa pienākums bija kaut ko teikt. Brīdī, kad kārtējais runātājs bija beidzis, viņš izslējās pats. Tikai daļa skatienu pavērsās uz viņa pusi. Kaut kādas domas pašas atradās un savirknējās teikumos.
- Es, - iesāka runu Zigus, - pazinu Agri kopš mēs gājām skolā. Pārējās bērnības un pusaudžu draudzības, kuras toreiz likās tik nešķiramas, ir kaut kur pazudušas. Bet ar Agri mēs bijām draugi uz mūžu jau no paša sākuma. Abi aizrāvāmies ar armijas lietām, ieročiem, karošanu, un tādā garā... Dzīvē sanāca, ka abi armijā neaizgājām - Agris ieguva izglītību un kļuva par - kā mēdz teikt - balto apkaklīti, es paliku uzticīgs ideāliem un kļuvu par karavīru. Tas jau arī nav nepareizi, visi nevar būt karavīri, kādam jābūt arī noderīgam sabiedrībai. Tas nenozīmē, ka armija nav vērtīga, bet cilvēki ne vienmēr redz labumu no tās. Mēs katrs bijām patrioti, tikai katrs savā veidā, kā Agris kādreiz teica: "Kādam patīk džeza orķestris, bet Zigum patīk kaujas troksnis." Es tad atbildēju, ka kaujas troksnis tas pats džezs vien ir.
Laikam joks bija mazliet neiederīgs šajā brīdī. Zigus atkal kļuva nopietns un turpināja:
- Agris turpināja interesēties par visām kara lietām. Vāca visu iespējamo informāciju, sarakstījās ar tādiem pašiem entuziastiem ārzemēs. Viņa kolekcija bija apjomā tāda, kā Latvijā nevienam. Ne ar ko slepenu es, protams, nedalījos, bet, kad sākās braukšana uz misijām, mums radās tāda sadarbība - es viņam katru dienu rakstīju par notikumiem, sūtīju fotogrāfijas un tā tālāk, un man tā kalpoja kā saikne ar normālo dzīvi šeit, mājās. Nekādiem psihologiem es neuzticos, tā vietā šī saziņa ar Agri vairāk par visu palīdzēja saglabāt mieru un veselo saprātu misijas laikā. Pēc Agra aiziešanas mūsu sirdīs ir palicis tukšums, - Zigus beidza runu. - Un viņš paliks mūsu atmiņā uz visiem laikiem.
Zigus apsēdās izpildīta pienākuma apziņu. Īstie vārdi nāca prātā gausi, un runa neizdevās gluži kā viņš bija cerējis, bet kaut kas bija jāizsaka un viņš to bija izdarījis. Dažas nedēļas atpakaļ Afganistānā žurnālistu kameru klātbūtnē viņš bija runājis jēdzīgāk. Aiga bija uzminējusi viņa domas.
- Paldies, - pieliekusies tuvāk, viņa teica. - Tu visu pareizi pateici.
- Tiešām? Tad jau labi. Aiziešu nolaist ūdeni, - Zigus piemetināja un, pieslējies kājās, izgāja no zāles.
Viņš atstāja aiz muguras bērinieku pilno telpu, izgāja pa īso gaiteni aiz zāles sienas. Te bija baltas durvis uz tualetes telpu, aiz kurām dzirdēja balsis. Zigus paraustīja rokturi - neaizslēgtas. Degunā iesitās asa tualetes gaisa atsvaidzinātāja smaka. Iegarenās telpas galā pie loga smēķējot runājās trīs viesi, kurus viņš bija redzējis pie kapličas. Tie paši, kuri bija dīvaini uzrunājuši Zigu pie kapličas: ūsainais Agra radinieks pelēkajā uzvalkā, kura vārdu Zigus nespēja atcerēties, tips zilajā kreklā, kura izturēšanās viņam bija likusies naidīga, vēl kāds apaļīgs vīrelis no tās pašas kompānijas. Pārējie, iespējams, nebija palikuši uz bēru mielastu.
Zigum ienākot, trijotne pārtrauca sarunu un pavērsa skatienus uz viņu. Varbūt tikai izlikās, ka skatienos atkal rādījās neapmierinātība par viņa klātbūtni. Zigus centās par to nedomāt un ļāva šiem blenzt, cik ienāca prātā. Pisuāri bija tepat pie sienas durvju tuvumā - Zigus nostājās pie viena un atpogāja bikšu priekšu.
Ūsainis mēģināja turpināt pārtrūkušo sarunu:
- Dzirdēji, kā Spoļanskis izdzen cilvēkus no viņu zemes? Šitādas lietas notiek.
- Bagāts dara, ko grib, - aizsmakušā balsī atbildēja tips zilajā kreklā.
Atbilde neskanēja, atkal iestājās klusums, trijotne vilka dūmu un blenza uz Zigu. Tas, pabeidzis savu darāmo, aizpogāja bikses, nospieda metāla pogu un piegāja pie izlietnes pretējā sienā. Palaida ūdeni un rūpīgi ieziepēja rokas. Visu šo laiku trijotne viņu mazliet neapmierināti novēroja. Itin kā tie negribētu, lai viņš nejauši noklausās viņu sarunu. Bet varbūt tāpēc, ka, pēc viņu domām, Zigus nebija cienīgs būt viņu sabiedrībā.
- Nu, kā iet pa dienestu? - beidzot atskanēja zilā krekla balss.
- Tā nekas. - Zigus atbildēja, - Labi iet.
- Jā? Kāda sajūta būt par okupantu?
- Ko?
Zigus palūkojās uz runātāju. Tips izaicinoši blenza virsū, turēdams lūpās kūpošu cigareti. Vienā sekundē Zigum situācija kļuva skaidra. Arī attieksme, par kuru viņš nebija kļūdījies.
- Valdība tādiem kā tu maksā algu, lai sevi sargātu no tautas, - tips zilajā kreklā turpināja. - Algotnis jau ir tā kā mauka, apkalpo to, kas dod naudu!
- Vai arī baigais varonis jūties, apsargājot magoņu laukus Afganistānā? - iespiedis cigareti zobos, pievienojās apaļīgais.
Parasti šādi ļautiņi tikai pieķēzīja komentārus lapas interneta ziņu portālos, kad vien kaut ar vienu vārdu tika pieminēti karavīri ārzemju misijā vai mājās. Tagad alkohola ietekmē viens no šīs sugas, kuru domu gaitu neviens Zigum pazīstams cilvēks nespēja izprast, bija uzdrošinājies nostāties viņa priekšā un izteikt savas domas atklāti. Paskat, drosmei pat sapulcējis līdzās draugus.
Zigus juta, ka nosarkst. Viņš ievilka gaisu caur sakostiem zobiem, lai nesāktu drebēt no viņu pēkšņi pārņēmušā niknuma, un saslējās, nenovērsis acu no trijotnes. Pēc pauzes, apzinādamies, ka izaicina pretinieku uz nopietnākiem vārdiem vai soļiem, Zigus skaidri teica:
- Ne jau tādi sūdēdāji par to spriedīs!
Uz atbildi tiešām nebija jāgaida. Alkohols trijotni bija iedvesmojis. Zilais krekls no pārsteiguma izspļāva smēķi un iebļāvās:
- Ko tu teici?
Savilcis rokas dūrēs, tips tūliņ metās uz priekšu, gatavs formas tērpā ģērbto cilvēku sodīt par šādu pārdrošību. Zigus ar gatavību spēra soli pretī un ar ašu kustību, neļaudams pretiniekam apdomāties, no apakšas cieši satvēra plaukstā tā zodu. Zilais krekls uzgrūdās Zigum, no pēkšņās apstāšanās tā arī nesapratis - turpināt ceļu vai lēkt atpakaļ. Pretinieka izbolītajās acīs bija saskatāms apjukumu par šādu notikumu pavērsienu. Zigus ar visu spēku grūda tā galvu atpakaļ uz loga pusi. Tips gandrīz apmetās kājām gaisā, tad viņu lidojumā paspēja uztvert abi biedri.
Jautrs niknums bija piepildījis Zigu. Pārsteigums! Negaidīja, stulbenis, ka viņš, tik liels un spēcīgs, pēkšņi izrādīsies tik tuvu. Tavā priekšā taču nestāv kaut kāda tauku pika, izberzē acis! Abi biedri turēja zilo kreklu rokās, bet tas, spīdinādams slapjos vaigus, raidīja niknus skatienus Zigum. Ūsainais radinieks izbijies kaut ko klusi skaidroja tipam. Trijotne acīmredzot nespēja izdomāt, ko darīt tālāk. Centieties labāk, stulbie dzērāji...
Vēlreiz izelpojis caur zobiem, Zigus pagriezās, nospieda krāna sviru, pārtraucot ūdens burbuļošanu izlietnē, un izgāja gaitenī. Stulbeņi bija pilnībā pazemoti, tomēr viņš labprāt būtu izticis bez šī gadījuma. Īstenībā - tipam zilajā kreklā paveicās, maz atlika, lai viņš būtu pārsitis galvaskausu pret palodzi - un tādā gadījumā pašam Zigum droši būtu palielas nepatikšanas. Viņš par to vairs nedomāja. Viss bija beidzies laimīgi, pie tam pāris sekunžu laikā.
Viņš atkal iegāja zālē, kas likās kļuvusi vēl trokšņaināka. Zigus apsēdās savā vietā. Aiga klusi sēdēja, atsvešināti noraudzīdamās zālē notiekošajā. Kad viņš apsēdās, Aiga pievērsa viņam skatienu.
- Kā tu jūties? - Zigus pieliecies jautāja.
- Tu zini, kā es jūtos, - viņa skumji pasmaidīja. - Tev pašam viss ir kārtībā?
Zigus pamāja ar galvu un pēc mirkļa piemetināja:
- Uz pasaules ir maz normālu cilvēku. Man ar tevi ir tā paveicies.
Viņš aplika roku Aigas pleciem. Viņa atbildei pasmaidīja.
- Kāpēc tu tā saki?
- Nav svarīgi, - Zigus sāka.
Viņš sajuta, ka kāds aiz piedurknes vilka prom ap Aigas pleciem aplikto roku. Zigus sāka griezt galvu, bet tad piepešs sitiens apdedzināja ausi. Diezgan gļēvs sitiens, kas pat īsti neizkustināja Zigu no vietas, tomēr sāpīgs. Nākošajā mirklī Zigus jau bija kājās, atgrūzdams krēslu, kas nograbēja uz grīdas, izrāvis piedurkni no tvēriena.
Apmeties atpakaļ, Zigus skatījās pēc sitēja - tas izrādījās tips zilajā kreklā, kurš, nespējis smierināties ar notikušo pie tualetes loga, bija uzmeklējis viņu zālē. Zigus pagriezienā trieca dūri tam ģīmī - tas atkal bija pārāk lēns, lai paspētu izvairīties, pašķīda asinis un pretinieks nākošajā sekundē nogāzās zemē. Aiga iespiedzās un uzlēca kājās, rausās kājās arī tuvumā sēdošie bērinieki, vēl līdz galam nesapratuši, kas par traci notika līdzās.
Zigus pēdējā brīdī pamanīja citu kustību sānos, un paspēja pēdējā brīdī izvairīties no vēl viena sitiena. Vainīgs bija apaļīgais tips - saņēmies drosmes, lai uzbruktu - bet tā stitiens tikai ieskrambāja pakausi. Viņš trieca elkoni apaļīgajam pierē, kas lika tam nogāzties augšpēdus, paraujot līdzi vēl kādu tukšu krēslu.
Tuvumā esošie bēru viesi jau steidza šķirt kautiņu. Zigus skatījās pēc pēdējā no trijotnes, un ieraudzīja ūsaini tepat nelielā atālumā, mēģinot nostāties miermīlīgā pozā, itin kā viņa piedalīšanās notikušajā būtu tikai pārpratums. "Sūdrallā, draudziņ,” - jautri ierūcās Zigus. Spēriens pa ceļgalu lika tam aizklumburēt atmuguriski un nogāzties gar sienu.
Zigus pārlaida skatienu zālei. Uzbrukums ne no viena cita vairs nebija sagaidāms. Tagad bija smieklīgi novērot, kā šķīrēji ar nopietniem ģīmjiem un izplestām rokām dejoja starp kaušļiem, uzmanīgi, tā, lai pašiem mierinātājiem nejauši netiktu kāds zilums.
- Tu, suns! - atskanēja no zilā krekla.
No viņa deguna tagad plūda asinis. Divi piesteigušies vīri viņu turēja aiz abām rokām, bet bija skaidrs, ka tas nav gatavs vēlreiz kaut ko uzsākt. Kāds centās pierunāt visus apsēsties un nomierināties.
- Nu panāc, dabūsi vēl! - pretī sauca Zigus.
Sajūta bija jautra. Zigus pat juta lepnumu - tā bija uzvara, galu galā bija jācīnās vienam pret trim, kaut arī šie trīs bija pilnīgi mūlāpi. Agris to būtu gribējis redzēt. Palūkojies uz Aigu, smaids no viņa sejas nozuda, sievai notikušais nelikās sajūsmas vērts.
Viņi atgriezās savā Imantas dzīvoklī vēlā pēcpusdienā. Savāca Zani no kaimiņiem. Zigus pacilātība par kautiņu sen bija pārgājusi, tā bija izzudusi, izgarojot adrenalīna pārpalikumam. Tagad tas bija neglīts notikums bēru pasākuma beigās.
- Piedod, ka tā sanāca, - viņš pirmo reizi pieminēja notikušo.
- Es domāju, ka tu varēsi novaldīties, - teica Aiga.
- Es neesmu ne pie kā vainīgs.
- Normāli cilvēki nerisina strīdus ar dūrēm...
- Tie kropļi uzbruka un man nācās aizstāvēties!
Kafejnīcā trijotne bija kaut ko sākusi bļaustīties par policijas saukšanu, bet cilvēki, tikuši skaidrībā par notikušo, viņus pārliecināja, ka tas var izvērsties par ļaunu uzbrucējiem pašiem. Tā Zigum viss beidzās labi. Apdauzītās rokas pirksti kustējās stīvi, vēl joprojām sāpēja sasistā auss un smeldza pakausis. Mutē likās jūtama rūgta garša.
- Tas kroplītis, tavs nez kuras pakāpes brālēns, arī aiztenterēja uz savām kājām. Daži cilvēki iemācījās pieklājību, un nekas slikts nav noticis.
- Arī tāli radinieki ir radinieki. Kaut arī es viņus tiešām gandrīz nepazīstu.
- Vienalga. Nevajag vairs par to, labi? - Zigus teica.
- Labi, - viņa nopūtās. - Zini, man tagad pēc bērēm ir milzīga atvieglojuma sajūta. It kā akmens novēlies no pleciem.
- Es visu laiku esmu gaidījis tikai vienu - atpūtu. Padzīvot kopā ar ģimeni pēc misijas.
- Tev būtu jāpavada laiks ar Zanīti.
Uz dīvāna nometusies Zane spēlējās nepievērsdama uzmanības pieaugušo sarunai. Zigus uzmeta viņai aci un teica Aigai:
- Rīt visa uzmanība tiks viņai. Šodien viņai ir jāiet gulēt.
- Vēl jau tā kā par agru..., - ieminējās Aiga.
Zigus pienāca un pievilka viņu sev klāt.
- Nē, tu nesaproti. Šodien Zanei būs jāiet gulēt.
Aiga sākumā nesapratusi viņa nolūkus, pārsteigta ieskatījās viņa acīs. Tad iesmējās un apvija rokas ap viņa pleciem. Viņai arī gribējās aizmirsties, atstājot sērīgumu un bēdas kaut kur tālu aiz muguras.