Gaiss oda pēc mitruma. Daudzas mazas peļķītes, izveidojušās grants laukuma nelīdzenajās vietās, liecināja, ka nesen bija nolijis lietus. Pēdējo dienu tveice bija atlaidusies un debesis klāja bālu mākoņu sega, caur kuru varēja saredzēt nespodru sauli. Lietus šodien mēdza uznākt īsos reidos, izlēkt kā no slēpņa un pēc dažām minūtēm atkal pazust, atstājot pēc sevis tikai šo mitrumu.
Kapličas priekšā pulcējās daudz cilvēku un gaidīja bēru ceremonijas sākšanos. Agris un Marta bija labi ieredzēti, un viņu pēkšņā nāve skumdināja visus.
Ciešākā pulciņā kopā turējās nelaiķu tuvākie radinieki. To vidū atradās arī Zigus ar Aigu. Viņa bija ģērbusies tumšā lietišķā uzvalkā, kas lika viņai izskatīties kā virpotai šaha figūriņai. Zigus bija ģērbies karavīra tērpā - pikseļotā lauka formā, ar melnu bereti galvā. Agrim tas būtu paticis. Parādes tērps būtu bijis bērēm piemērotāks, bet diemžēl Zigum tāds nekad nebija piederējis. Arī pikseļotais ietērps bija labs - iepriekš gandrīz nevalkāts, jauns un tīrs. Tajā neviens nebija gulējis smiltīs un dubļos.
Bēru viesi nepārtrauktā straumē gāja pie nelaiķu radiniekiem izteikt līdzjūtības un nožēlas. Šie vārdi tika teikti arī Aigai kā Agra māsai, kamēr Zigum cilvēki pievērsa mazāk uzmanības.
Situācija, ka ļaužu līdzjūtības apliecinājumi tiek novadīti uz sievu, nedarīja Zigu skumīgu. Laiks kopš atgriešanās viņam sastāvēja no emocionāli nogurdinošas gatavošanās bēru dienai, tā kā neatrašanās uzmanības centrā viņu pilnīgi apmierināja. Bēru gaisotne nospieda garastāvokli, un atmiņās par Agri gribējās gremdēties bez līdzjūtību uzklausīšanas, kas Zigum nez kāpēc vienmēr likās iepriekš sagatavotas un nedaudz mākslīgas. Viņš bija paspējis sasveicināties ar visiem bijušajiem klasesbiedriem, un pārmīt pāris vārdus ar tiem.
Tas, kā bēru viesi nodeva līdzjūtības Aigai, lika viņam justies, ka viņš skatās uz to caur skatlogu. Kā viņa jutās? Viņš spēra soli tuvāk Aigai un ieskatījās tās acīs. Skatienā uzdeva jautājumu: vai vēlies apskāvienu? Nē, nevēlas, viss ir kārtībā. Šī mazā sieviete, kuras pleci tik tikko sniedzās viņa padušu platumā, bija ļoti stipra. Zigus to bija sapratis atgriešanās dienā, kad viņai nācās pastāstīt par Agra un Martas likteni.
Ceļā no Ādažiem līdz Imantai viņi gandrīz nebija pārminuši nevienu vārdu. Aigas tēvs stūrēja mašīnu klusēdams, nevienam arī negribējās runāt par traģēdiju Zanes klātbūtnē. Zigu visu laiku urdīja nepieciešamība uzzināt, kas bija noticis.
Tomēr, kad viņi bija nokļuvuši dzīvoklī un Zane bija nosūtīta uz savu istabu, sievastēvs steidzās atvadīties, aizbildinoties, ka jāatgriežas Vangažos, kur sievasmāte visu laiku pavadot raudādama. "Klausies, Zigu, bēru rīkošana paliek uz taviem pleciem," sievastēvs bija teicis. "Mums ir kapavieta Vangažos, bet ja vajag - var arī Rīgā. Galvenais, ka Agris ar Martu ir kopā." Un tad viņš devās prom, atstājis savai meitai pienākumu pastāstīt par sava brāļa nāvi. Pats sievastēvs tā arī nebija saņēmies paskaidrot, kas īsti bija noticis liktenīgajā rītā.
Saruna ar Aigu notika virtuvē, kur dienvidu logu sārtie aizkari abus nošķīra no ārējās pasaules. Aiga teica vārdus lēni, ne pirmo reizi prātā izlaizdama notikumus caur sevi.
- Tētim piezvanīja ap desmitiem no rīta. Policija bija brāļa dzīvoklī. Tie apzvanīja viņa telefona kontaktus, trāpīja uz tēti. Tad viņš aizbrauca uz turieni un visu redzēja.
- Tad kas īsti notika? - Zigus jautāja.
Par to, ka lietā bija iesaistīta policija un tātad bija noticis noziegums, viņš dzirdēja pirmo reizi, kaut arī aizdomas bija pavadījušas visu neziņas pilno braucienu mājup.
- Tie bija dzīvokļu zagļi, - Aiga turpināja. - Viņi bija uzlauzuši ārdurvis, tad... Agris ar Martu vēl gulēja.
- Zagļi? - Zigum negribējās ticēt. - Parasti zagļi?
- Viņi savāca kaut kādus niekus, laikam ko varēja uzreiz paķert. Tā policija sacīja...
Aiga uz brīdi apklusa. Tad turpināja pēc acumirklīgas saņemšanās:
- Tētis teica, ka tur visa grīda bija asinīs...
Viņas balss pirmo reizi iedrebējās. Zigus visu sarunu bija skatījies Aigas sejā, tverdams katru vārdu. Vai viņas balsī bija ieskanējusies histēriska nots? Zigus maigi satvēra sievas plecus.
- Labi, ka viņiem nebija bērnu... - Aiga klusi noteica.
Zigus viņu apskāva un cieši piespieda sev klāt.
Viņš bija klausījies, kāri tverdams informāciju, bet tagad bija pienācis laiks to pārdomāt un pārdzīvot. Ja tu esi karavīrs, no tevis tiek sagaidīts, ka esi spējīgs kaut kādā īpašā veidā apstrādāt prātā ziņas par nāvi. Tas teorijā, bet te bija dzīve...
- Militārists, ja? - no pārdomām izrāva kāda balss.
Jautātājs bija viens no bēru viesiem - dzīvelīga paskata vīrelis ar puspliku pauri. Pēc sejas Zigus viņu atminējās, bet ne pēc vārda - viens no Agra un Aigas daudzajiem radiniekiem, kuri, ja tā godīgi, Zigum bija diezgan vienaldzīgi.
- Karavīrs, - Zigus viņu izlaboja.
Bija jūtams, ka vīrelis viņu neatcerējās, tāpēc viņs piemetināja:
- Zigus, Aigas vīrs. Tu taču noteikti biji mūsu kāzās.
Tagad pār vīreli bija nākusi apskaidrība, un tas sāka sparīgi māt ar galvu.
- Nuja, nuja, pareizi - Aigas vīrs, - viņš māja.
Pagriezies pret nostāk stāvošu bērinieku grupiņu, vīrelis uzsauca:
- Es jau teicu, ka viņš ir Agra māsas vīrs!
Tā draugi paspēra soli tuvāk Zigum, it kā tā īsti negribēdami ar viņu saistīties, bet tagad būtu nepieciešamības spiesti to darīt. Viens no grupiņas, ūsains tips, kurš par godu bērēm bija uzģērbis, kā likās, vismaz divdesmit gadus vecu zilu uzvalku, urbās Zigū ar skatienu.
- Baigi sūdīgi, kas notika ar Agri, vai ne? - tips izmeta.
Sacītajā varēja dzirdēt bez maz vai izaicinošu toni, kas pavisam neatbilda bēru dienas noskaņai.
- Man tas bija liels trieciens, - Zigus nolēma atbildēt neitrāli.
- Nuja, tas bija sūdīgi, - atkal steidzās iejaukties vīrelis ar puspliko pakausi. - Labi tad, mēs iesim parunāsim ar cilvēkiem.
To pateicis, viņš uzsita uz pleca zilajam uzvalkam un grupiņa atkal atgāja prom, iejukdama pārējo bērinieku pūlī.
Zigus mazliet izbrīnīts pavadīja viņus ar skatienu. Dīvaina saruna. Vīrelis pat nebija pacenties nosaukt savu vārdu - varbūt padomāja, ka Zigus viņu tāpat atceras.
Bija sajūta, ka visas sarunas kopš atlidošanas bija kaut kādā ziņā dīvainas. Piemēram, tajā pašā dienā, kad Zigum piezvanīja policijas izmeklētājs Jēkabsons - kurš gan bija stādījies priekšā tūliņ.
Policists sāka ar dažām dobjā balsī pateiktām līdzjūtības frāzēm, gatavojoties ķerties pie izjautāšanas, taču Zigus bija ķēries pie sarunas grožiem pats:
- Varbūt vismaz paskaidrosiet, kas notika?
- Vai tad jūs nezināt? Jūsu ģimenes locekļi jau būs visu pastāstījuši.
- Es gribu to dzirdēt no jums.
Policistam laikam nebija lielas vēlēšanās kādam kaut skaidrot, bet pienākuma sajūta guva virsroku:
- Es jau varu izstāstīt, - viņš novilka. - Tātad, šorīt četros notika ielaušanās jūsu radu dzīvoklī. Tā bija noziedznieku grupa... mēs nezinām cik liela. Durvis tika uzlauztas... slēdzene izurbta... nu labi, nav svarīgi. Upuri gulēja... nebija neko dzirdējuši. Miesas bojājumi tika nodarīti ar trulu priekšmetu... Iemītniekiem iestājās gandrīz tūlītēja nāve. Noziedznieki sāka pārmeklēt dzīvokli, varēja redzēt, ka steigā. Visdrīzāk kaut kas viņus iztraucēja, jo viņi pameta notikuma vietu. Nolaupītas tika dažās viegli paņemamas lietas... datortehnika pazudusi, bet tas laikam viss. Policija ieradās notikuma vietā pēc stundas.
Zigus klausījās klusēdams. Policists gluži kā tīšām izvairījās no vārda "slepkavība".
- Tad tagad pasakiet... - policists sāka iet pa iepriekš iecerēto sarunas pavedienu.
- Paklau, varbūt tas ir Agra hobija dēļ? - Zigum izrāvās. - Agris mīlēja visādas militārās lietas. Viņam bija sakari ar tādiem pašiem mazliet ķertajiem entuziastiem un kolekcionāriem. Par kaut kādu karti ar purvā nogrimušu tanku dažs labs būtu gatavs uz visu ko...
- Viss liecina, ka tā bija parasta zagļu banda, - Jēkabsons atbildēja.
- Viņa dators taču bija nozagts? Varbūt...
- Parasti dzīvokļu zagļi, Lindiņa kungs, ticiet man, - jau uzstājīgāk teica Jēkabsons. - Dzīvē viss ir vienkārši. Starp citu, kur jūs pats bijāt šorīt ap četriem?
Šis jautājums lika teorijām atkal izgaist no Zigus prāta. Saprotams, Jēkabsonam viņa versijas nebija vajadzīgas. Viņa acīs Zigus bija tādā pašā stāvoklī kā visi citi - viens no upuru paziņu loka, varbūt pat viens no iespējamajiem aizdomās turētajiem.
- No rīta es biju lidmašīnā, lidoju mājās, - Zigus sacīja.
- No Afganistānas, tā? - Jēkabsona balss ieskanējās enerģiskāk. - Kā gāja misijā? Vai tur notika kaut kas ievērības cienīgs?
- Kādā ziņā? Laikam jau nekas, kas attiektos uz Agra slepkavību.
- Es gribēju teikt, vai nebija kaut kā neparasta saziņā ar noslepkavoto? Cik zinu, jūs visu laiku uzturējāt sakarus.
Zigus uz brīdi apklusa. Tā bija taisnība, saziņa ar Agri viņam notika biežāk pat nekā ar sievu, taču neko tādu, kas būtu īpaši svarīgs izmeklētājam, viņš nevarēja atminēties.
- Nē, laikam ne, - Zigus atbildēja policistam.
- Vai nerakstīja par kaut kādiem uztraukumiem vai bailēm, vai vēl ko tādu?
- Nē, - Zigus īsi atteica.
- Skaidrs... labi. Ko jūs domājat darīt tuvākajās dienās?
Viņam nelikās, ka tā būtu policista darīšana, ko viņš darīs tuvākajās dienās, tomēr Zigus piespieda sevi atbildēt mierīgi:
- Man pietiek darāmā. Ir jāsarīko bēres. Varbūt zināt - tas prasa daudz darba un nervu. Jāpaziņo visiem radiniekiem un tā tālāk, jānokārto dažādi sīkumi...
- Nu jā, nu jā, - Jēkabsons vaicāja tālāk. - Vai jūs konkrēti kādu turat aizdomās? Varbūt kādu no upura draugiem - kolekcionāriem?
- Nē. Es nevienu neturu aizdomās, - Zigus viņam atbildēja. - Un jūsu darbs ir viņus atrast!
- Mēs pie tā strādājam, varat būt mierīgs.
Vēl drošības dēļ atstājis savu tālruņa numuru, policists beidza sarunu.
Jēkabsons uz Zigu nebija atstājis pašu labāko iespaidu. Laikam jau bez iemesla - policists taču ne pie kā nebija vainīgs. Atgriešanās no misijas vienmēr pirmajās dienās liek justies kā marsietim, un tagad vēl Agra un Martas nāve...
Saruna ar policistu arī pirmo reizi lika Zigum aizdomāties par vienu lietu - slepkavībā kāds bija vainīgs, un šis vainīgais tagad atradās brīvībā, nesodīts. Viena pati doma par to lika sirdī iedegties naidam.
No pārdomām Zigus atkal atgriezās īstenībā. Bērinieku vidū bija sākusies kustība. Skatieni vērsās uz kapličas pusi. Bija jāsākas ceremonijai.