Lēciens beidzās ar stīvu atsitienu pret zemes virsmu. Zem kājām tumsā varēja just stikla lauskas un kārtīgi nopļautas zāles striebrus. Tālāka gaisma nāca no lukturiem uz metālkaluma sētas stabiem, bet kaut kur tālumā tumšās debesis jau krāsojās gaišākas, un pret tām skaidri iezīmējās priežu galotnes. Nevarēja noticēt, ka tieši zem kājām atradās apakšzemes cietums, no kura tikko bija izdevies izrauties. Zigus brīdi stāvēja gandrīz sastindzis - it kā vismazākā kustība varētu iztraucēt mirkļa burvību. Viņš elpoja smagi. Nakts gaiss likās īpaši atspirdzinošs. Tikai mazliet tālāk, starp pārējiem nekārtīgi izvietotajiem namiņiem, aiz sienām, caur ēnām, kur neredz, tad pāri žogam - un tur būs īstā brīvība.
Roka uzdūrās kaut kam mīkstam - Makmahons bija līdzās. Zigus uzrāva viņu kājās un piespieda pie sienas - ļaut galvenajam ienaidniekam izglābties nenāca ne prātā. Tepat netālu namiņa priekšā pieņēmās šāvieni - visa apsargu un dumpinieku uzmanība bija pievērsta mutuļojošajai kaujai, kamēr Zigus ar Makmahonu tumšajā ēnā palika nepamanīti. Tas nevarēja tā palikt daudz ilgāk - agri vai vēlu lodes sāks spindzēt arī te.
- Pagaidi virsseržant, - ierunājās Makmahons. - Vēl nav par vēlu visu vērst par labu.
- Aizver taču muti! - Zigus uzkliedza, tūlīt gan satrūkdamies no savas balss. Likās, ka mazākā uzmanība no nejauša apsarga vai pat bijušā cietumnieka varētu sagraut cerības uz brīvību.
- Tev nebūs jāatgriežas kamerā. Varēsi atgriezties pie ģimenes!
Zigus aizžņaudza Makmahona rīkli. Te nedrīkstēja ilgāk kavēties. Priekšnieka kungs atkal noderēs par vairogu.
- Pagriezies!
Ar raupju kustību apgriezis Makmahonu apkārt, Zigus atkal satvēra elkoņa tvērienā gūstekņa kaklu un sākta kāpties atmuguriski nākošā tuvākā namiņa virzienā, uzmanīgi vērodams notikumu attīstību kaujas laukā. Ceļa posms atkal bija nedrošs, tikai nākošā namiņa stūris solīja patvērumu arvien pieaugošo šāvienu zibšņu gaismās. Kāds sirms cietumnieks sekoja Zigus piemēram un izlēca pa sānu logu, paspēja veikt pāris šāvienus un nokrita kā nopļauts. Mazliet tālāk divi apsargi atklāja, ka stāvvietā nolikts auto nav labākais aizsegs pret lodēm un tika izcaurumoti. Tagad dumpinieki centās rīkoties saprātīgi - viņi sāka piesegt viens otru ar šāvienu uguni. Sarkanie un melnie stāvi likās iegrimuši cīņā un Zigus un Makmahona atkāpšanos neievēroja.
Kad kaujas lauku aizsedza pēdējā nama stūris, gūsteknis atkal sāka runāt:
- Tev bija tikai jāsagaida mūsu saruna tur lejā. Es būtu pateicis, ka tu esi brīvs. Mēs vērsīsim visu par labu.
- Ko tu runā? Negribi vairs mocīt mani ar elektrību? Vairs neslepkavosi cilvēkus? Neturēsi manā valstī slepenus cietumus?
Zigus iesmējās. Makmahons meloja, cerēdams, ka veikla mēle viņam ļaus izglābties. Redzēs, ko teiks, kad Zigus viņu ievilks dziļi mežā un nopratinās. Visi uzzinās par mistera Makmahona nelietībām un teroristu cietumiem.
- Seržant, mēs taču esam vienā pusē! Es izpētīju tavu biogrāfiju - tu drosmīgi pildīji pienākumu Afganistānā. Karoji pret šiem pašiem nezvēriem, kurus tagad izlaidi ārā!
- Nepūlies...
Makmahona runāšana sāka apnikt. Ja tā padomā - iepriekšējie mēģinājumi likt kādam izstāstīt publikai par notiekošajiem noziegumiem beidzās ar iecerēto informatoru nāvi. Laikam arī Makmahona gadījumā varēja izlaist nopratināšanas soli un uzreiz ķerties pie pienācīgā soda iedalīšanas.
- Zini, man bija viens draugs... - Zigus čukstēja tieši gūstekņa ausī. - Tas pats, kuru tu noslepkavoji. Es jūtu, ka viņš tagad skatās uz mums no kāda mākoņa.
- Man ar to nav sakara, - Makmahons locījās kā tārps. - Pie visa vainīgs ir Kurts!
- Saprotu - tas ir tikai tavs darbs, un nekā personīga. Esmu drošs, Agris tur augšā priecājas par to, kā tagad tiek iznīcināts tavs cietumiņš. Nu, viņš vismaz nelaistu garām tādu skatu.
Pretinieka uguns dzīti, atšaudoties viņu virzienā atkāpās pusducis dumpinieku. Tie palika tuvākā namiņa aizsegā, sargājoties no pretinieku lodēm, paši no muguras labi saskatāmi Zigum. Vidū bija cilvēks ar melnu pirāta apsēju un garu bārdu. Vienacainais pravietis vēl bija dzīvs un turpināja biedrus uzmundrināt cīņai. Melnbārdainā palīga viņu strapā nebija - tas laikam bija kritis, aizstāvot savu saimnieku.
- Agrim nācās mirt, jo es biju ticis pie viena terorista fotogrāfijas, - Zigus noteica pie sevis.
Kaut kas uzsprāga tieši acu priekšā - Makmahona elkonis ietriecās degunā, uz brīdi aizmiglojot skatienu. Nākošajā mirklī gūsteknis bija izlauzies no tvēriena. Smadzenēs sāpes iedūra pēc mirkļa aiztures, tūlīt arī atgriezās acu skaidrība. Zigus paspēja saskatīt vien Makmahona muguru, kas nozuda aiz kāda stūra. Viņš bēga žoga virzienā, tālāk no kaujas lauka.
Zigus sāka skriet pakaļ, tomēr pēc pāris soļiem apstājās, pēkšņas domas apturēts. Bija jāizdara vēl viena lieta. Jāpieliek punkts. Vienacis, kura dēļ visi šie sūdi bija ievārījušies, cerēja tikt brīvībā. Zigus steidzīgi notēmēja un izšāva trīs reizes. Viena no lodēm trāpīja bārdaini pakausī, un tas nokrita pārsteigto biedru vidū. Visa pasaule domāja, ka slavenais Hafizs al Suveira bija miris - un tagad tas atbilda patiesībai.
Zigus vairs neuzkavējās un metās pakaļ Makmahonam. Aiz muguras bija dzirdami saucieni nesaprotamā valodā, un viņa virzienā skanēja šāvieni, kas atsitās pret sienām, bet bija par vēlu - Zigus jau bija ticis aizsegā. Palielu gabalu priekšā Makmahons jau bija pārrāpies pāri sētai un nozuda mežā. Zigus reizi izšāva, bet lode aizskrēja kaut kur starp kokiem, un viņš turpināja sekošanu.
Vienā lēcienā ticis pāri sētai, Zigus uz mirkli apstājās. Makmahons bija pazudis no skata, iejucis krēslā starp kokiem. Tālu pie apvāršņa debesis jau izgaismoja ausma - koku silueti izcēlās pret arvien gaišākajām debesīm. Zigus turpināja skriet, tverdams katru kustību, kas varētu liecināt par bēgli. Sirds dauzījās uztraukumā, Makmahons bija jādabū rokā, nedrīkstēja tam ļaut aizbēgt.
Beidzot sānu redze nodeva kādu kustību, un skatiens uztvēra uzvalkā tērptu stāvu. Zigus vairākas reizes izšāva, lodes nekārtīgi izkliedētas lidoja bēgļa virzienā. Vajadzēja samazināt attālumu, tikai tad pistoles šāvieniem būtu jēga. Makmahons aizlēca aiz priedes stumbra un nekavējoties turpināja skriet. Viņš necentās atgriezties ciematā, zinādams, ka šāds ceļš sola tikšanos ar Zigu. Makmahons skrēja pretējā virzienā, cenzdamies palielināt distanci.
Bēglis šķērsoja meža ceļu ceļu un atkal iejuka priedēs. Tomēr Zigus tagad dzinās pakaļ, nenolaižot skatienu no pretinieka. Attālums starp abiem negribēja samazināties, Makmahons izrādīja lielu ātrumu. Zigus nepacietībā šāva tā virzienā, bet neviena nejauša lode neķēra bēgli. Mēlīte uz spiedienu vairs neatsaucās, un viņš izmeta nevajadzīgo pistoli. Pietiks arī ar dūrēm - bija tikai jāpiekļūst ienaidniekam klāt.
- Makmahon! - kliedza Zigus.
Tas neatskatījās uz saucieniem, bet skrēja ar nāvei nolemta cilvēka veiklību. Koki kļuva arvien retāki un aiz tiem kļuva saredzamas gaišas debesis. Zem tām pletās vienmērīgais Dīveru ezera ūdens klājs. Makmahons atkal uz brīdi pazuda skatienam, taču tad atkal parādījās, skriedams tieši uz ezera pusi. Zigus viņa nolūku nesaprata uzreiz, bet pēc tam atcerējās iepriekš pie steķiem redzēto motorlaivu - bēglis gribēja aiztraukties prom pa ūdens klajumu, atstājot mednieku stāvam krastā.
Zigus palielināja ātrumu - mērķis atradās vien pārdesmit soļu attālumā. Šķērsojis šauro liedaga strēmeli, viņš uzskrēja uz steķiem brīdī, kad laivas motors ierūcās skaļāk un uzsāka gaitu. Dzenskrūve uzmeta ūdens šaltis, aplejot dēļus, kad Zigus ieskrējies lēca visvarenāko lēcienu, kādu savā mūžā bija viecis, un piezemējās laivas vidū, notriekdams Makmahonu lejā. Laiva nosvārstījās, bet tomēr, kaut palikusi bez vadības, mundri traucās uz priekšu pa ezera spoguļvirsmu, nesdama savus pasažierus arvien tālāk no krasta.
Atģidies Makmahons mēģināja Zigu nosūtīt nokautā, bet Zigus paspēja atsist tā roku un, ar visu svaru uzmeties pretiniekam virsū, nogāza to laivas pakaļgalā pie motora plastmasas korpusa. Neļaudams tam vēlreiz atjēgties, viņš sita dūri Makmahona ģīmī vēlreiz un vēlreiz, satriekdams sejas audus, kaulus, zobus līdz pretinieks vairs nekustējās.
- Saņem! - viņš kliedza.
Mežā vēl joprojām bija dzirdami šāvienu trokšņi, kuru uzliesmojumi rīta gaismā vairs nebija saskatāmi. Dumpinieku un apsargu kauja vēl turpinājās.
Kaujas vietā piepeši nogranda sprādziens. Tas pārspēja šāvienu skaņas un atbalsojās visā apkārtnē. Virs priežu galotnēm pacēlās dūmu stabs - sākumā gaišs un caurspīdīgs. Tas pakāpeniski kļuva tumšāks, ieguva noteiktību un svaru, raustīgi vēlās uz debesīm.
Zigus paceltā dūre sastinga pusceļā, un viņš neviļus skatījās uz sprādziena pusi, kamēr laiva pati nesās kaut kur uz priekšu pa it kā bezgalīgo ezera virsmu. Kā apburts viņš raudzījās melno dūmu mutuļos, un tie viņa sejā radīja smaidu. Pēkšņais grandiens, šķita, pa īstam atgādināja, ka beidzot bija sasniegta brīvība.
Tikko vēl nekustīgi gulošais Makmahons pastiepa roku un centās Zigum iesist. Spēka īstam sitienam gan vairs nebija un tā vietā sanāca saliektu pirkstu dūriens Zigus sejā. Atkal uzjundīja niknums, Zigus satvēra Makmahonu un grūda to ar seju pa priekšu pāri laivas pakaļgalam līdzās rūcošajam melnajam motoram. Tas līdz ar pleciem iegrima dzenskrūves radītajos ūdens mutuļos.
Pretinieka galva pret kaut ko atsitās un ūdens aiz laivas iekrāsojās sarkans, viļņos aiz tās uzpeldēja dzenskrūves lāpstiņu norautās sejas gabali. Zigus palaida Makmahonu vaļā, un tas pārvēlās pāri bortam.
Zigus steidzīgi metās pie laivas stūres un izlaboja tās gaitu, pagriezdams kursu sāņus. Laivas dibenā gulēja kāds priekšmets, viņš pastiepa roku un pacēla mobilo tālruni, kas laikam bija izkritis no pretinieka kabatas.
Motorlaiva apmeta lielu loku apkārt ezera vidū peldošajam Makmahona līķim.
Viņš bija ievedis laivu niedrājā ezera tālākajā krastā. Saule bija uzlēkusi, kaut arī vēl slēpās aiz meža kaut kur austrumos. Dīveru ezera līdzenajā ūdenī atspoguļojās baltās rīta debesis un tumšas priežu galotnes, bet pašā vidū peldēja ienaidnieka līķis. Paretam no tālā krasta atskanošie šāvieni nespēja iztraucēt visu piepildošo majestātiskumu.
Pēc vairākiem pīkstieniem mobilajā klausulē atskanēja Aigas balss.
- Sveika, tas esmu es.
- Zigu, tu?
- Vai es tevi pamodināju? Piedod, es tā negribēju. Laikam jau vēl ir agrs.
- Es runāju ar policiju...
- Nav svarīgi. Par to tagad nevajag, mīļā.
- Man par tevi stāstīja šausmīgas lietas...
- Neņem galvā, mīļā. Es jau dodos pie tevis, man ļoti gribējās dzirdēt tavu balsi. Tu rūpējies par Zani?
- Protams, bet...
- Es tev zvanu no viena skaista pasaules nostūra... Zini, mēs varētu kādreiz atbraukt šurp - kaut kad nākotnē.
- Zigu...
- Viss ir kārtībā. Man bija jāpabeidz viens sīks darbiņš. Bet tagad es jau atkal esmu brīvs. Gaidi mani.