Debesīs pievakares saule. Tieši pa vidu, virs asajiem virsotņu zobiem. Silta un sārta. Milzīgu kalnu grēdu ieskauta ieleja. Nogāzes dzeltenas apgaismotajās pusēs, tumši sarkanas ēnā.
Virsseržants Zigus Lindiņš atkal bija atgriezies Afganistānā. Labi pazīstamajā augstkalnē. No šīs vietas bija grūti tikt vaļā. Viņš stāvēja varenas virsotnes galā, kur silts vējiņš patīkami glāstīja matus.
Lejup pa labi saskatāmi ceļš un priekšpostenis. Smilšu maisi, dēļu ejas. Ložmetēju ligzdas, telšu jumti, maskēšanās tīkli. Redzams kā uz delnas neskaitāmām acīm no katras virsotnes. Brīnums, cik neizdevīga vieta. Iekšā ne mazākās kustības. Viss kā izmiris.
Virsseržants sajuta, ka nebija viens. Netālu bija kāds tuvs cilvēks no dzimtenes. Aiga. Viņam bija jābūt te, bet viņai ne. Kā Aiga te gadījusies? Nesaprotami. Tomēr sieva stāvēja šī paša kalna galā un vēlējās, lai viņš mestos tās apskāvienos. Zigus spēra soli tuvāk.
Te bija vēl kāds. Ciemiņi. Zibsnīja aceņu stikli. Žurnālistam rokā mikrofons.
- ...laikā, kad ASV prezidents ir pasludinājis Afganistānas operācijas ieiešanu beigu posmā, pie Pakistānas robežas dienošie... - kalsnais žurnālists runāja.
Nelaikā. Vilmar, tagad nevajag. Citreiz. Aiga atbraukusi. Zigum iešāvās prātā, ka sievas negaidīto ierašanos nevarēja izskaidrot.
- ... latviešu karavīri zina, cik atbildīgs vēl joprojām ir darbs miera uzturēšanā... - neatvēris muti, Vilmars turpināja runāt.
Viņam līdzās operators. Notēmējis objektīvu. Melnu, nedzīvu aci. Arī žurnālisti šeit bija atgriezušies negaidīti. Viņš spēra vēl dažus soļus Aigas virzienā tuvāk smaidam, kas izstaroja visu pasauli aizpildošu maigumu.
- ...šajā nemiera pārņemtajā zemē, kurā saduras gadsimtiem ilgušas reliģiskas un etniskas domstarpības... - skanēja no žurnālista puses.
Lai filmē, ja tiem gribas. Tas viņus netraucēs. Bet kur ir Zane? Meitu vienu Aiga neatstātu. Kaut kas nesaskanēja.
Prāts signalizēja - tas bija tikai sapnis. Nekas nebija īsts. Zigus piespieda sevi pamosties.
Virsseržants Zigus Lindiņš samirkšķināja acis, īss brīdis bija nepieciešams, lai pierastu pie īstenības. Nomoda pasaulē viņš atradās pasažieru lidmašīnas salonā. No iluminatora sānos krita nespodra gaisma. Ārpusē bija tikai vienmērīga balta mākoņu sega.
Cik Zigus sevi atcerējās, sapņi viņu garlaikoja. Varenos Afganistānas kalnus viņš līdz nelabumam bija saskatījies misijas laikā, savukārt Aigu viņš ilgojās satikt pēc nepilnas stundas - dzīvu un īstu, ne paša miegainās iztēles radītu.
Cilvēki "Amsterdam Airlines" lainera sēdekļos bija tērpti vienādā smilšu krāsas kamuflāžā, līdzīgi kā brāļi un māsas. Viņi lidoja mājup pēc vairāku mēnešu dienesta Afganistānā. Šajā misijā neviens nebija sašauts, neviens nebija cietis ceļa malā ieraktas mīnas sprādzienā, nebija saindējies ar ēdienu, saslimis ar kādu retu Āzijas slimību, ievēris pirkstus mašīnas durvīs, nāvīgi sastrīdējies ar sabiedrotajiem vai vietējiem, sabrucis no ilgām pēc mājām - tātad misiju varēja saukt par veiksmīgi pabeigtu. Bostikas bāze ar tās priekšposteņiem bija palikusi tālu aiz muguras, un uz kādu laiku par to drīkstēja aizmirst.
Miegā nosvēries sāņus un šņākdams, galvu uz Zigus pleca bija noguldījis kaprālis Mārtiņs Bobrovs. Zigus pasmīnēja par to, ka arī uz Mārtiņu māju tuvums iedarbojās ārkārtīgi nomierinoši. Tomēr blakussēdētāja svars neērti spieda plecu, un viņš uzmanīgi atbīdīja veco zēnu atpakaļ sēdekļa vidū. Uzmanība nebija palīdzējusi - Mārtiņš pamodies sarosījās, atvēra acis un nožāvājās.
- Eu... kas notiek? - viņš teica un pieliecies ieskatījās iluminatorā. - Vēl neesam atlidojuši?
- Laikam vēl palikusi kāda stunda, - atbildēja Zigus.
- Stunda? - Mārtiņš pārjautāja. - Tas ir vienu stundu par daudz.
- Nevari sagaidīt? Mazliet pacietības un visi būsim galā.
- Nuja. Bet tomēr nevaru.
Visi lainera pasažieri gaidīja šo brīdi. Priekšā vēl bija nolaišanās un dažādas formalitātes, bet tad sekos tikšanās ar tuviniekiem un atgriešanās mājās, kas bija galvenais atalgojums par tikko tālās zemēs pavadītajiem dienesta mēnešiem. Katram karavīram pienācās pelnītais atvaļinājums, kurā bija vēl jāpaspēj izbaudīt pēdējās augusta dienas.
- Man arī sanāca nosnausties. Sapņoju, ka pakaļ skraida Vilmars ar mikrofonu, - pastāstīja Zigus.
- Tad jau filmēja otro sēriju, ne? - iesmējās Mārtiņš. - Skaidrs - tev zemapziņa stāsta, ka patīk būt par filmzvaigzni.
- Baigā zvaigzne... Man jau teikšanas par to nebija.
- Es tā nevarētu. Man ātri viņi bija līdz kaklam, vazājās visur līdzi - atbildi, ja kaut kas notiek. Pie tam nedēļu no vietas muldēt kamerā par visu ko uz pasaules - tas tikai tev domāts.
- Tas nav tik grūti - tu arī tiktu galā, - smaidot teica Zigus.
- Nu nē, paldies, - Mārtiņš atbildēja.
Misijas nozīmīgākais notikums gadījās pāris nedēļas pirms misijas beigām. Priekšpostenī, kurā tajā laikā dienēja Zigus ar citiem biedriem, pēkšņi ienāca ziņa, ka pie viņiem brauc ieradīsies žurnālistu komanda no Latvijas. Pēc divām dienām tie bija klāt - slavenais žurnālists Vilmars Varfolomējevs ar komandu un mērķi taisīt kārtējo dokumentālo filmu par latviešiem Afganistānā. Drīz izrādījās, ka filmas fokusam dokumentālisti bija izraudzījušies virsseržantu Lindiņu. No ciemiņu grupas Varfolomējevs un viņa operators divatā sekoja Zigum gandrīz visur. Varfolomējevs, blisinot aceņu stiklus, laikā un nelaikā uzdeva jautājumus un uzklausīja atbildes, kamēr sirmais, pieredzējušais kameras vīrs filmēja.
- Vismaz būs ar ko lepoties ģimenes priekšā, ne?
- Jākaunās jau nebūs.
Zigus ar plaukstu pārbrauca pār zodu. Biezs un mīksts apmatojums, pēc skata gluži kā kādam afgāņu aborigēnam. Ar melno bārdu, kuru viņš bija uzaudzējis neilgi pirms tam, Zigus bija iemūžināts filmā, tāpēc atgriežoties izlēma to paturēt. Nez, cik ilgi Aiga viņam ļaus staigāt tā apaugušam... Tikai pēc neilga brīža viņi atkal satiksies Ādažu bāzē, līdzās citu karavīru tuviniekiem.
- Un kas tevi sagaida šodien? - Zigus jautāja, kaut arī apmēram zināja, kas būs Mārtiņa sagaidītāji.
- Kā iepriekšējā reizē. Sieva. Pagājušajā reizē metās ap kaklu tā, ka gandrīz bruku dabūju. Bērneļi, visi trīs, - uzskaitīja Mārtiņš. - Brālis, varbūt ar savu draudzeni. Mani vecie. Varbūt vēl kāds nelaidīs garām tādu izklaidi... Vesels bars.
- Man laikam tikai Aiga ar Zani un Aigas brālis, - teica Zigus. - Citu nebūs.
- Tad jau tas bišķi trakais kolekcionārs arī?
- Agris? Nav viņš nekāds trakais. Aizraujas ar kara lietām...
- Lūdzu piedošanu, es tā to nedomāju. Es arī aizraujos. Kurš neaizraujas? Tikai man liekas, ka nojūgušies fanātiķi ir visi tie informācijas vācēji un kolekcionāri.
- Tu jau vari pienākt, pateikt savu viedokli personīgi, - Zigus miermīlīgi teica.
- Nē, paldies. Ja nav traks, es tev ticu.
Viņi turpināja sarunu, kad lidmašīna sasvērās lejup. Baltā migla iluminatorā pamazām pazuda un atklājās zilas debesis virs līdzenas zemes virsmas. Tālumā bija redzams jūras līcis ar tumši zilu ūdeni. Lidmašīna lidoja virs Latvijas.
Pēc nolaidšanās Rīgas lidostā karavīri nepacietīgi kāpa lejā no lidmašīnas, ieelpodami augusta saules sasildīto dzimtenes gaisu un raudzīdamies apkārt, it kā mēģinādami atrast atšķirību starp šo zemi un vietu, no kuras bija atlidojuši. Jau oficiālās sagaidīšanas laikā dažs ierindā nepacietīgi mīņājās - nevienam īsti negribējās tam visam tērēt laiku, bet tāda bija noliktā kārtība. Lidmašīnu priekšā viņiem bija jānoklausās ministra un bruņoto spēku komandiera uzrunas. Pēc tam sekoja obligātā analīžu nodošana un pārējās formalitātes, tad karavīri sakāpa atbraukušajos zaļpelēkajos autobusos, lai beidzot dotos uz bāzi.
Autobusi iebrauca Ādažu bāzē un apstājās sagaidītāju pulka priekšā. Karavīri kratījās sēdekļos nepacietībā, vieni pēkšņi saspringtā klusumā, citi pārspīlētā bezrūpībā. Vēl skatoties caur autobusa logu, Zigus citu vidū bija pamanījis savus sagaidītājus. Aiga, viņa sieva, turēja uz rokām viņu trīsgadīgo meitu. Zanei atkal būs brīnumi par tēva atgriešanos. Aigas brālis Agris, kuru Mārtiņš bija nosaucis par trako kolekcionāru, līdzās nebija manāms. Vēlreiz ieskatījies, līdzās stāvošajā apaļīgajā vīrā Zigus pazina sievastēvu.
Atvērās durvis un karavīri kāpa laukā. Katram prātā bija visdažādākās domas. Aizvadītajos mēnešos viņi visi bija vienība, katrs kā viena pulksteņa mehānisma detaļa, un zināja, ka tagad ritēja pēdējās šī mehānisma skaitītās sekundes. Vēl brīdis, un karavīri steidzās pie tuviniekiem, daža sagaidītāja steidzās pretī un metās ap kaklu savam ilgi neredzētajam cilvēkam. Uz saules sasildītā asfalta skanēja daudzu zābaku soļi, un vienā mirklī asfaltēto laukumu pārvērtās ļaužu jūklī, kurā cits citu apskāva, skūpstīja, spieda klāt un slaucīja asaras.
Zigus nespēja novaldīt smaidu. Aiga neskries mesties viņam ap kaklu, traucējot pārējiem. Aiga vienmēr bija mierīga kā rāms ezera ūdens. Smalka un trausla, plecu platumā tik tikko sniedzoties līdz Zigus padusēm. Viņa stāvēs nomaļus, sagaidot vīru ar skatienu, no kura plūda prieks un siltums. Pēc tam viņi dosies mājās. Paša Zigus galvā skraidīja neskaitāmas domas. No nopietnām līdz pavisam draiskām. Ja varētu atļauties, viņš Aigu nelaistu laukā no gultas veselu nedēļu.
Zigum un viņa tuviniekiem šī jau bija ceturtā misija. Viņš soļoja cauri pūlim pretī Aigai, kura kaut ko iečukstēja ausī Zanei. Laikam atgādināja, ka Zane tūlīt ieraudzīs tēti, kuru pa šo laiku droši vien bija mazliet aizmirsusi.
Kaut kas tuvinieku noskaņojumā tomēr nebija kārtībā. Aiga izskatījās pārāk nopietna, bet sievastēvs māja pretī ļoti atturīgi. Zigus dzina prom pēkšņi uznākušu ļaunu priekšnojautu. Viņš plaši uzsmaidīja, neklājās taču rādīt drūmu ģīmi. Kad attālums samazinājas līdz dažiem soļiem, Aiga metās viņa apskāvienos. Zigus nometa somu uz zemes, paņēma Zani rokās un ļāva Aigai piekļaut seju viņa plecam.
- Es tevi ļoti gaidīju, - atskanēja Aigas balss.
Vārdi kaut kur bija pazuduši, tāpēc viņš iesāka:
- Es tagad esmu mājās, - iesāka Zigus.
Viņa bija sasodīti noilgojusies, bet labāk Zigus jutīsies tad, kad pirmie satikšanās satraukumi būs pagājuši un dzīve būs iegājusi atpakaļ parastajās sliedēs. Protams, pašam vēl vismaz dienu nāksies pierast, tikai tad viņš jutīsies kā mājās. Pirmās dienas pēc misijās viņš vienmēr jutās savādi atsvešināts no miera dzīves.
Varbūt vien izlikās, bet sagaidītāju noskaņojumā bija kaut kas nepareizs. Zane skatījās nopietni, laikam mēģinādama pierast pie tēva atgriešanās. Zigus paspieda sievastēva roku, kurš bija nostājies sānos un izskatījās par kaut ko nospiests. Aiga pēc mirkļa atrāva seju, atkāpās pussoli un paskatījās Zigus sejā kā saņemdamās uz svarīgu sakāmo.
- Šoreiz tētis atveda mūs ar Zanīti... - viņa ievilka elpu. - Ir notikusi briesmīga nelaime. Agra vairs nav. Martas arī.
- Ko nozīmē "Agra vairs nav"?
Zigus aprāvās. Nebija daudz jāprāto, lai saprastu, ko šie vārdi varēja nozīmēt. Dienestā miera misijā nāve vienmēr bija kaut kur tuvu līdzās, tikai līdz šim viņam bija veicies ar to tieši nesaskarties. Retie Afganistānā kritušie bija prātā katram karavīram, bet ne reizi tas nebija noticis viņa misijā. Gan viņš pats, gan dienesta biedri vienmēr bija izkļuvuši no briesmām sveiki un veseli, un viņš centās sev neatgādināt, ka tāda veiksme nevar ilgt bezgalīgi. Nāve bija viņu sasniegusi miera laikā. Agra vairs nebija - tā saka, kad cilvēks ir miris. Draugs bija miris. Marta, viņa sieva arī? Prāts sāka uzdot neskaitāmus jautājumus. Zigus samiedza acis. Saule pēkšņi spīdēja pārāk spilgti. Laikam tomēr nevarēja cerēt, ka pēc mirkļa viss izrādīsies vien sapnis.
- Viņi gāja bojā šorīt no rīta. Bet parunāsim par to vēlāk, - Aiga atbildēja, uzmetusi zīmīgu skatienu uz Zanes pusi.
Skaidrs, trīsgadniecei tas nebija jādzird. Tiešām, jautājumi varēja pagaidīt, tagad jādodas mājās.
- Piedod, - Aiga piemetināja, vainīga novērsdama skatienu.
- Par ko?
Viņš atkal cieši apskāva sievu. Gribējās viņu mierināt par brāļa nāvi. Viņa nāve Zigu pašu satrieca tikpat daudz. Zigus ar Agri bija draugi un domubiedri, satikušies kaut kad pamatskolas laikā. Liktenim labpatikās, ka daudz vēlāk tieši Agra māsa Aiga kļuva par sievieti, kuru Zigus apprecēja. Agris nebija sekojis kopīgajam bērnības sapnim par armijas dienestu, bet interesi par kara lietām saglabāja kā savu vaļasprieku. Viņa māja bija piekrauta ar karavadoņu memuāriem un militārām enciklopēdijām, viņš no galvas zināja lielāko Eiropas militāro muzeju ekspozīcijas un uzturēja sakarus ar tādiem pašiem entuziastiem visā pasaulē.
Tieši tāpēc Zigus Afganistānā ņēma līdzi fotokameru, ar kuru iemūžināja misijas ainas. Vairāk par pusi elektroniskās sarakstes ar mājām gāja ne sievai ar meitu, bet Agrim - vecais draugs gribēja redzēt visu. Katrā attēlā Agris meklēja sīkas pazīmes, kas liecinātu, kā mainās mūsdienu karš - jauna uzkabe, jauni tetovējumi, jauni konservi, jauna krāsa, jauni riepu nospiedumi... Zigus pats tam nepievērsa daudz uzmanības, galu galā priekšmeti mainījās, bet karu kā senos laikos izšķīra cilvēki. Tomēr Agrim par prieku? Viņam taču nebija grūti - katrs kameras poga klikšķēja pastāvīgi. Misijas beigās lētā tūristu kamera pazuda bez pēdām - par ko kaut kur dziļi Zigus joprojām juta bērnišķīgu nožēlu.
Taču tagad Agris bija miris. Tas nebija sapnis, un no īstenības izvairīties nevarēja.
- Es tagad esmu mājās, - Zigus atkārtoja. - Viss būs labi.
Aiga centās notēlot prieku, kaut arī sasarkušas acis liecināja, ka vienā dienā viņai bija jāpiedzīvo ļoti daudz. Zane skatījās norūpējusies, arī sievastēvs bija drūms. Viņi visi gaidīja Zigus atbalstu. Uzkavēties nebija iemesla. Priecīgo ļaužu pulkā viņiem vairs nebija vietas. Viņi devās uz mašīnu, atstādami raibo pūli aiz muguras.