Priekštelpā jau skanēja balsis. Nesaprotamu valodu vārdi jaucās kopā, balsīs dzirdēja negaidītas brīvības iedvesmu. Atsvabinātie cilvēki bija izkļuvuši no kamerām un pulcējās zālē, daži jau atradās priekštelpā un ar aizdomām noskatījās uz Zigu un viņa gūstekni. Pret Makmahonu tika raidīti nikni skatieni - cietuma priekšnieku pazina visi.
Zigus apsvēra tālāko rīcību. Makmahonu varēja izmantot kā vairogu vai ķīlnieku, bet citādi viņa klātbūtne tikai apgrūtināja. Ja kādam dumpiniekam ienāktu prātā mēģināt atriebties par ieslodzījumu un mocībām, Zigum nenāktu ne prātā gūstekni aizstāvēt. Īstenībā - pats vien labprāt ielaistu tam pakausī lodi, apmierinādams pret ienaidnieku verdošo naidu, tomēr sajūtas bija jāapvalda. Makmahons vēl varēja izrādīties noderīgs, vismaz kamēr nebija zināms, kā nokļūt aiz cietuma mūriem. Sastapies ar citu dumpinieku skatieniem, Zigus meta ar roku uz izejas pusi:
- Aiziet! Aiziet!
No kamerām iznākušie dumpinieki atradās diezgan lielā neziņā - jau apjēguši, ka apstākļi tiešām attīstījās labvēlīgi viņiem, bet vēl bez sapratnes, ko darīt. Viņiem bija jāņem ieroči un jāsteidzas stāties pretī apsargiem, kuri noteikti jau gatavojās trieicenam, bet Zigus nespēja to izskaidrot. Kādam bija jāuzņemas komandēšana. Dumpinieki par kaut ko strīdējās, balsis skanēja skaļāk, daži žestikulēja un rādija ar pirkstiem - Makmahons piesaistīja arvien lielāku uzmanību.
- Tu laukā dzīvs netiksi. Ne tu, ne tavi draugi, - aizvien pieaugošajā troksnī ieskanējās Makmahona balss.
Zigus ciešāk sažņaudza tvērienu ap gūstekņa kaklu.
- Klusu! Tu pats vēl elpo tikai tāpēc, ka noderēsi par vairogu, - viņš iešņāca tam ausī.
Zigus pamanīja, ka dumpinieku vidū notika kaut kāda kustība, sarkanajos kombinezonos tērptie cilvēki pašķīrās, dodot ceļu vienam no sava vidus. Pret sirmbārdaino vīru ar melnu apsēju pār aci pārējie izrādīja lielu cieņu. Vienacis apstājās durvju priekšā, kur viņu varēja dzirdēt gan zale, gan priekštelpa, tur viņš sāka sāka runāt. Valodu juceklis noklusa, pūlis apkārt runātājam izveidoja apli, tverdams katru izrunāto vārdu. Runa skanēja mierīgi un plūstoši, taču bija jūtams, ka tā gluži vai elektrizē klausītājus un haotiskajā pūlī rada dzelžainu struktūru.
Seju ar melno apsēju pār aci Zigus pazina uzreiz. Tas bija Vienacainais pravietis, ar kura fotogrāfiju visi sūdi bija aizsākušies. Tas gan likās noticis ļoti sen, gluži vai gadiem atpakaļ. Naidu Zigus neizjuta, kaut arī mēģināja to savā sirdī atrast. Terorists al Suveira kopā ar saviem klausītājiem varēja iet savu ceļu.
Runa bija īsa. Pēc vadoņa uzrunas ļaužu pūlī sākās rosība. Tagad aprautas pavēles deva kāds jaunāks melnbārdains cilvēks acenēs, kurš turējās Vienacainā pravieša tuvumā. Pēc mirkļa dumpinieku rokās parādījās nedaudzie apsargu ieroči, kāds pakalpīgi pienesa vadoņiem bruņuvestes un palīdzēja tās uzvilkt. Citi steidzās cauri priekštelpai pārmeklēt pārējos gaiteņus un istabas.
Asinis no gūstekņa deguna tecēja lejup uz Zigus elkoni, radot slapju sajūtu. Makmahons necentās izrauties no tvēriena. Tā vietā viņš novēroja notiekošo. Nevarēja spriest par to, kas norisinājās cietuma priekšnieka prātā.
Arī jaunie dumpinieku vadoņi pievērsa uzmanību Makmahonam un tā sagūstītājam. Abi piegāja tuvāk, un Vienacainais pravietis kaut ko sacīja Zigum.
- Salam aleikum! - Zigus skaļi atbildēja. - Es tevi labi atceros, vecais kropli.
To pasacījis viņš izplūda smaidā, izrādot savu labvēlību un draudzību. Pravieša valodu Zigus nesaprata, tomēr ievēroja, ka Makmahona ķermenis saspringa vēl vairāk, un viņa elpa paātrinājās.
Dumpinieku vadoņi uz mirkli saskatījās. Vadoņu domas varēja uzminēt - kāpēc gan ienīsto cietuma priekšnieku, visa ļaunuma sakni, neiznīcināt uz vietas? Kāpēc Makmahons atrodas viņiem nepazīstama ieslodzītā rokās? Viss kārtībā, veči. Kādās vajag, tādās rokās arī ir. Labāk padomājiet, kā iestāstīt pārējiem steidzīgi bruņoties un glābt savas ādas - Zigus turpināja draudzīgi smaidīt.
Melnbārdainā acis aiz briļļu stikliem raudzījās vienaldzīgi, pat miegaini - pretstatā al Suveiras ugunīgajam skatienam. Nebija šaubu, ka zem šīs maskas Vienacainā pravieša palīgs slēpj nežēlīgu un vēsi aprēķinošu prātu. Viņš tūliņ bija ieņēmis sava slavenā komandiera adjutanta, padomnieka un miesassarga vietu. Tomēr neviens necentās Makmahonu nekavējoties izraut no Zigus rokām.
Zigus uzsita ar gloka spalu pa gūstekņa plecu un norādīja uz kāpņu pusi.
- Tur taisni ir ekzit!
Melnbārdis pamāja ar galvu. Varēja uzskatīt, ka sakari bija nodibināti. Izskatās, ka vadoņi bija apjēguši, ka ilgāk kavēties šajās telpās bija arvien bīstamāk. Zigus virzījās uz izejas pusi, stumjot gūstekni pa priekšu. Nedrīkstēja ilgāk gaidīt, kamēr pretinieki sāk rīkoties. Makmahons izrādīja nenozīmīgu pretestību - drīzāk skata pēc - to pārvarēt palīdzēja sānos iespiestais pistoles stobrs. Aiz muguras Vienacainā pravieša palīgs atdeva vēl dažas pavēles, vairāki apbruņoti dumpinieki parādījās līdzās Zigum, tomēr arī viņi nesteidzās, ļaudami uz priekšu tam virzīt dzīvo vairogu. Zigus turpināja virzīties uz izejas pusi, turēdamies sienas tuvumā. Pakāpieni gaiteņa galā veda augšup. Uz otro cietuma stāvu? Uz jumtu? Citas izejas šeit neredzēja.
Ieraudzījis nākošā stāva koka paneļu apdari, Zigus saprata, kāda veida cietumā bija ieslodzīts. Betona mūri, gaiteņi un restes atradās pazemē, bet virs cietuma izejas atradās viens no iepriekš izlūkošanas laikā redzētajiem atpūtnieku namiņiem. Namiņa iekšiene bija krēslaina, izgaismota tikai ar apakšstāva gaismu, logos rēgojās melnas nakts debesis. Reto zvaigžņu skats radīja neizsakāmu prieku. Zigus varēja tikai iedomāties, kādas sajūtas tas modināja sekojošo ilgstoši ieslodzīto cilvēku sirdīs.
Brīvības šoka brīdis neturpinājās ilgi. Ārpusē atskanēja soļi, un durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā. Namiņā iebruka vairāki bruņoti apsargi, kuri nekavējoties sastinga pārsteigumā, rokas lukturu gaismā savā priekšā ieraudzījuši sagūstīto priekšnieku.
Zigus neļāva viņiem attapties - viņš iztaistnoja roku un izšāva tuvākā pretinieka sejā. Vai trāpīja, vai ne - nekļuva skaidrs, jo šajā brīdī sākās visas maņas pārņemošs tracis. Kā pēc komandas līdzās atskanēja sekojošo dumpinieku šāvieni, saceldami ellīgu troksni, lukturu gaismas pajuka, iebrucēju grupa metās laukā no namiņa. Sienas noklājās ar caurumiem, logu stikli šķīda. Dumpinieku vēl brīdi šāva, līdz uguns pakāpeniski norima.
- Izskatās, ka tu esi viņiem diezgan vērtīgs! - Zigus iekliedza Makmahona ausī.
Viņš piespieda muguru tuvākajai sienai. Bija jāapdomā situācija. Vismaz vienu no pirmās sadursmes varēja secināt - dumpinieki neprata taupīt munīciju. Apsargi bija apjukuši, acīmredzot pirmo reizi saskardamies ar dumpi, bet drīz vien būs jāgaida īsts uzbrukums. Tad plāni klāsies visiem.
Arvien vairāk dumpinieku pulcējās namiņā. Viņi daudzīja atlikušos logu stiklus un šāvā kaut kur laukā. Melnbārdainais Vienacainā pravieša palīgs bija ieradies namiņā un komandēja šāvēju darbības. Viņš arī Zigum kaut ko nikni uzsauca, bet teiktā jēgu varēja tikai minēt. No ārpuses dumpiniekiem atbildēja šāvienu uzplaiksnījumi, un lodes arvien biežāk lidoja arī pretējā virzienā, dažreiz ārkārtīgi tuvu Zigum ar gūstekni. Tuvākajās sekundēs bija jāizkļūst laukā.
Makmahona balss izrāva no pārdomām tik pēkšņi, ka lika salēkties:
- Ir pēdējais brīdis sākt sarunas, - tas teica. - Padomā, virsseržant, ar ko tas viss tev var beigties.
- Tūlīt redzēsi, ar ko tas beigsies! - atsaucās Zigus.
Viņš grūda gūstekni uz aizmugures loga pusi. Makmahons pat neattapās, kad viņa galva izšķaidīja stiklu un pats gūsteknis izlidoja ārpuses tumsā. Zigus nekavējoties lēca pakaļ tukšajā loga caurumā, atstādams pa logiem šaujošos dumpiniekus kaut kur augšā aiz muguras.