Apsargi Zigu izstūma gaitenī. Izrādījās, kāju dzelžus viņam tomēr noņems. Viens no apsargiem notupās aiz muguras un dzelžus atslēdza, abi pārējie uzraudzīja, gatavi apspiest jebkuru negaidītu cietumnieka rīcību. Bija skaidrs, ka šeit tika sagaidīta tikai bezierunu paklausība.
Zigus stāvēja ar nokārtu galvu. Viņš tēloja stiklainu, neko nesaprotošu skatienu. Bija jāizmanto iespēja sargus nemanāmi aplūkot labāk. Visi trīs bija ģērbti melnās apsargu formās, kaut arī bez uzšuvēm vai uzrakstiem. Zem virsjakām varēja manīt bruņuvestu apveidus. Pie jostām karājās rācijas.
Ne pēc kādiem spēkavīriem šie sargi neizskatījās. Tas, kurš tagad pietupies atslēdza viņa kāju važas, bija zema auguma vīrelis ar alus vēderu un sirmojošiem deniņiem - drīzāk tālbraucējs šoferis vai santehniķis, nekā cīnītājs. Pie viņa varēja būt palikušas arī roku dzelžu atslēgas, un tieši tāpēc Zigus paturēja viņu uzmanības centrā.
Otrs apsargs kamerā bija iešāvis elektrošoka bultiņas, un Zigus viņam ļoti gribēja atdarīt ar to pašu. Arī viņa izskatā nebija nekā ievērības cienīga. Trešais stāvēja sānos un nebija labi apskatāms, bet sev priekšā viņš turēja šauteni - spīdīgu un tikpat melnu kā viņa uniforma. Skaists Benelli ražojums, kā nācis no futūristiska mākslas darba - ar plūstošām formām, gandrīz bez asiem stūriem, patīkama kā satvērienam, tā skatam. Ja vien izdotos to dabūt rokā...
Zigus atgādināja sev saglabāt mieru. Tieši sargājot sava cietuma noslēpumu, šīs pašas bandas sūdabrāļi nogalināja Agri. Nedrīkstēja ļaut sevi pārņemt naidam, bija jāsaglabā vēss prāts, lai nepalaistu garām īsto brīdi. Viņu pagrūda plecā:
- Kusties! - atskanēja balss aiz muguras.
Pavēle skanēja angliski, ar akcentu. Zigus jau bija nopratis, ka cietumsargu komanda ir diezgan internacionāla.
Alus vēders satvēra cietumnieka elkoni un veda pa gaiteni uz priekšu, otrais sargs gāja pretējā pusē. Trešais ar šauteni soļoja aizmugurē. Zigus centās soļot neveikli, sperdams mazus solīšus, taču arī viņa pavadoņi nesteidzās. Gar vienu gaiteņa sienu rindojās kameras, atdalītas ar dzelzs stieņu režģi. Arī tās izgaismoja no griestiem krītoša spilgta gaisma. Aile gaiteņa galā veda uz lielāku telpu, un pēdējās sekundes pirms tās Zigus izmantoja, apdomādams tālāko rīcību.
Rokas saslēgtas priekšā - tas labi. Varētu paķert kādu no apsargiem kā ķīlnieku, bet tad ko? Nē, jāatrod cits plāns. Labāk sadot pa purnu apsargam ar šauteni un viņu atbruņot. Bet iesprostotam gaitenī palikt nebūtu nekādas jēgas - jāpagaida līdz atklāsies kāds ceļš uz ārpusi.
Lielākā daļa pārējo kameru nebija apdzīvotas. Zigus iesāņus novēroja telpas, kurām gāja garām - tikai pāris kamerās saskatīja sarkanos kombinezonos tērptus iemītniekus. Laikam starp viņiem bija iepriekš sadzirdētie runātāji. No pirmā iespaida bija skaidrs, ka cietumnieki šeit ir savesti no tālām austrumu zemēm.
Varbūt kaut kā atvērt cietumnieku kameras? Sarīkot dumpi, un kopīgi izlauzties brīvībā. Gan jau citas kameras ir pilnākas. Apsargiem tad būtu beigas. Varēja iedomāties, ka ilgstoši ieslodzīto asinis vārījās bezpalīdzīgā naidā pret sargiem, pie tam paši cietumnieki bija labi pieraduši pie vardarbības iepriekšējās dzīvēs. Taču viņiem nebija ieroču, bet no apsargu šāvieniem un strāvas triecieniem sargās vien kombinezonu audums. Jūklis gan sacelsies tāds, ka būs prieks noskatīties...
Apsargi Zigu ieveda lielākā telpā. Tā bija pusapaļa zāle, no kuras starveidīgi izgāja vairāki citi gaiteņi, bez šaubām - arī pildīti ar kamerām. Iešāvās prātā, ka Zigu tīšām bija novietojuši pustukšā gaitenī, lai viņam rastos mazāk iespēju sazināties ar citiem ieslodzītajiem. Zāles vidū atradās logota kabīne, kurā pret katru gaiteni bija pavērsta viena siena. Caur logiem no iekšpuses katrs gaitenis bija saredzams līdz pašam galam. Kabīnē atradās vēl viens apsargs, kurš sēdēja, atlaidies krēslā, un garlaikots blenza uz Zigu un viņu pavadošajiem kolēģiem.
Ja zālē būtu kaut viens logs, varētu mēģināt izlēkt laukā - apsargi nepaspētu neko izdarīt. Šī celtne nedeva ieslodzītajiem tādas iespējas. Jautājumi tikai vairojās - līdz šim Zigus bija iedomājies, ka gaitenis ar kamerām atrodās kādā no tūristu ciemata namiņiem, tomēr šī telpa bija daudz lielāka, nekā varētu ietilpt jebkurā no tiem. Bet kur tad cietums atradās?
Gaiteņiem pretējā pusē aiz kabīnes zāles sienā bija liela izmēra durvju aile uz kādu citu gaiteni. Plakanas metāla vērtnes bija aizslīdējušas sāniski - atvērtas Zigum un viņa pavadoņiem. Caur kabīnes stiklu viņš arī pamanīja kaut ko citu - durvis uz kabīni aiz garlaikotā apsarga muguras stāvēja vaļā. Tas noteikti bija kāda reglamenta punkta pārkāpums - ja šiem mūlāpiem vispār bija kaut kas līdzīgs reglamentam. Tā varētu būt Zigus iespēja.
Saslēgtās rokas būs traucēklis. Tomēr pirms krāmēties ar rokudzelžu atslēgu nāksies tikt galā ar visiem tuvumā esošajiem apsargiem. Maz lietu, kuras būtu derīgas par ieroci. Varēja satvert aiz stobra sekojošā apsarga šauteni un to izmantot kā milnu. Izraut no sarga rokām un nogāzt abus pārējos, tad to, kurš sēdēja kabīnē. Tad bija ātri jānoņem rokudzelži un ar ieroci rokās jāpazūd caur lielajām durvīm, pirms tās automātiski aizveras ciet. Pārējo varēs izdomāt pēc tam.
Zigus ar pavadoņiem bija nogājuši pusi ceļa līdz zāles dibensienai. Apsargi viņu vedīs gar kabīni - visizdevīgākā vieta. Kā plānots - pārsteigums, rāviens, sitiens.
Sargs kabīnē skatījās uz viņiem vienaldzīgi. Garām iedams, atspulgā kabīnes sānu logā Zigus novērtēja attālumu līdz sekojošajam sargam. Īstais brīdis bija tagad.
Viņa pavadoņiem nākošajās sekundēs notiekošais nāca negaidīti. Zigus izrāvās pavadošā sarga tvēriena un metās zemē. Viņš spēra atpakaļ, tēmēdams pa aizmugures sarga apakšlielu. Spēriens lika tam zaudēt līdzsvaru un gāzties uz priekšu, bet pārējiem sargiem pārsteigtiem apstāties.
Ar nākošo kustību Zigus izrāva no sarga rokām šauteni un plašā vēzienā trieca ar laidi pret priekšējā pretinieka pakausi. Alus vēders strauji metās apkārt un ķēra pie elektrošoka pistoles, bet otrs trieciens to sasniedza jau nākošajā mirklī. Abi priekšējie sargi nokrita zemē gandrīz vienlaicīgi.
Zigus lēca uz priekšu, metās aiz stūra un iekšā kabīnē. Šejienes sargs nebija gaidījis tik pēkšņu Zigus iebrukumu un tagad, pa pusei pagriezies uz grozāma krēsla, sniedzās pie pistoles maksts. Divi slīpi sitieni ar šautenes laidi nogāza viņu kopā ar krēslu uz grīdas un apklusināja. Zigus uzmeta skatienu ar ekrāniem un krāsainiem slēdžiem noklātam novērošanas terminālim un atkal izlēca zālē. Vienīgais pie samaņas vēl esošais sargs vēl nebija līdz galam apjēdzis notikušo, un nedrīkstēja ļaut viņam atgūties.
Vispirms nometis šauteni uz grīdas, Zigus satvēra to pie pareizā gala, turēdams ar abām rokām aiz laides. Lai cik neērti būtu ieroci šādi turēt, viņš strauji to pacēla un nospieda mēlīti. Atsitiens iebelza pa rokām, bet šāviens bija trāpījis mērķi. Pretinieks apgāzās, taču tūlīt pat uzlēca kājās un neatskatīdamies skriešus glābās tam tuvākajā gaitenī.
- Sūda bruņuvestes! - nošņācās Zigus.
Nometis ieroci, viņš pielēca uz grīdas gulošajam alus vēderam. Pāris mirkļos, kas gan likās veselu mūžību gari, noņēma no sarga jostas atslēgas, atbrīvojās no rokudzelžiem. Cietums bija aprīkots ar videonovērošanu un pārējie sargi noteikti jau zināja, ka ieslodzīto sektorā sācies dumpis - lielās vērtnes nodrebēja un ar dobju rūkoņu sāka slīdēt ciet. Atkal satvēris šauteni, Zigus lēca pāri sargu ķermeņiem un pēdējā mirklī paspēja ieslīdēt vēl atvērtajā durvju spraugā.
Aiz durvīm bija plaša un gaiša priekštelpa, kurai pievienojās citas telpas un gaiteņi.
Vienā telpas galā pie sienas atradās slēgts galds, pie kura vairāku ekrānu priekšā sēdēja vēl viens sargs. Aiz viņa tālāko telpas sienu aizņēma augšupejošu kāpņu laidums, kura augšdaļa pazuda ailē zem zemo griestu malas. Zigus strauji pacēla šauteni un ar sienas drebinošu rēcienu pavēlēja:
- Atvērt!
Sargs iepleta acis un steidzās kaut ko nospiest uz vadības paneļa. Metāla durvis uz cietumnieku telpu atkal sāka slīdēt vaļā. Zigus metās klāt un deva sargam sitienu ar laidi, aizraidīdams to nesamaņā. Kārtējo reizi bija jāsteidzas, neļaujot pretiniekiem reaģēt. Turklāt kāda pēkšņi prātā ienākusi draiska doma tagad likās vienīgā pareizā.
Zigus ieskrēja atpakaļ ieslodzīto sektorā un ielēca novērošanas kabīnē, kur uzmanību bija piesaistījis apsardzes terminālis. Viņš nostājās virs gulošā sarga ķermeņa un aizspēra sānis tā krēslu. Puslokā novietotā galda vidū uz galvenā ekrāna bija cietuma shēma. Centrā pusapaļā zāle ar tādas pašas formas apsargu kabīni pa vidu, no kuras kā stari izgāja pieci ar burtiem apzīmēti gaiteņi ar kameru rindu pie vienas sienas. Priekštelpa, kurā Zigus tikko bija atradies, veda uz pārējām cietuma telpām - tualetes, dušas, virtuve, arhīvs, ieroču istaba un labi atmiņā palikusī nopratināšanas telpa. Sānos līdzās sarga galdam bija atzīmētas jau redzētās kāpnes un tālāk - izeja.
Viena kamera shēmā bija iekrāsota ar sarkanu, tātad tā, no kuras viņš tikko bija izvests. Līdzās ekrānam atradās piecas slēdžu rindas, un Zigus citu pēc cita nospieda visus slēdžus, rindu pēc rindas. Kameras shēmā iekrāsojās sarkanā krāsā, atbilstošais slēdzis vienā no piecām rindām arī izstaroja sarkanu gaismu, kas nozīmēja, ka kameras durvis tikušas atvērtas.
Mazākie ekrāni rādīja novērošanas ierakstus dažādās kamerās un gaiteņos. Sānu gaitenī ieskrējušais sargs, atspiedies pret sienu, kaut ko runāja rācijā. Citos ekrānos redzamie ieslodzītie saspringtās pozās ieklausījās notiekošajā. Kad Zigus atvēra kameru durvis, aizbēgušais sargs izmeta no rokām rāciju un acīmredzamās izbailēs piekļāvās gaiteņa sienai.
Zigus satvēra uz galda stāvošo mikrofonu.
- Halo! Hei! - skaļruņi atkārtoja sacīto.
Cietumnieki, vēl neattapušies no negaidītās durvju atvēršanās, saausījās, uzmanīgi tverdami skaņas. Tagad tie, pakļaujoties gluži vai vienā mirklī prātos ienākušai domai, metās laukā no kamerām. Sānu gaitenī viņi jau pulcējās apkārt izbēgušajam sargam, kurš drīz pazuda sitienu un spērienu jūklī. Bārdaiņi, lielākoties vecāki un daudzi pat sirmi. Ļaudis ar pieredzi. Afganistānā tādi būtu karojuši pret Zigu - tagad kopā būs jācīnās par brīvību.
- Alā akbar! - mikrofonā iesaucās Zigus pievienodams dažus Afganistānā iemācītus vārdus. - Fair! Ahtaš! Go, go!
Izbēgušais sargs jau bija nogāzts uz zemes un nekustējās. Cietumnieki virzījās no kamerām uz zāles pusi. Zigus pacēla uz kabīnes grīdas gulošo pistoli, atstājis šauteni uz grīdas, tad pameta kabīni un izskrēja priekštelpā. Dumpis bija aizsācies, tērēt vairāk laika nebija jēgas. Telpa, uz kuru viņš devās, shēmā bija atzīmēta kā nopratināšanas telpa. Skaidrs, ka Zigu bija veduši uz otro nopratināšanas sesiju, bet tagad liktenis visu bija pagriezis otrādi, un viņš cerēja iekļūt aiz lielā spoguļa noslēptajā novērošanas istabā.
Durvis aiz stūra bija ciet. Brīdi saņēmies, Zigus tās atrāva un metās iekšā. Priekšā uzvalkā tērpies cilvēks ar pistoli rokā - Zigus tam neļāva rīkoties. Pistoli izsita no rokas, pat neatskanot nevienam šāvienam. Tam sekoja sekoja dūres sitiens, kas uzvalkoto atmeta līdz istabas galam. Tas bija viņš - cilvēks, kuru Zigus gaidīja šeit sastapt. Misters Makmahons.
- Negaidīji, sūdabrāli?
Neļaujot tam atjēgties, Zigus Makmahonu sagrāba aiz uzvalka atlokiem un trieca durvju stenderē, uz kuras no tā pārsistā deguna izsprāga asinis.
Zigus uzmeta skatienu istabas iekārtojumam - te bija galds ar datora ekrānu un neizdzertu kafijas krūzi, bet galda priekšā logs uz nopratināšanas telpu, kurā viņš atpazina smilšu pulkstenim līdzīgo metāla rāmi. Zigus aptvēra Makmahonu aiz kakla un kā vairogu virzīja to sev priekšā.
- Tagad vienīgais veids, kā tev izdzīvot, - Zigus angliski sacīja gūsteknim, - ir būt par mūsu ķīlnieku.
Lieko pistoli viņš izspēra laukā no telpas, kur to varētu pacelt kāds no ieslodzītajiem.
Zigus iesmējās. Viņš bija pateicis: "mūsu ķīlnieku"? Bet tā jau laikam tagad bija patiesība - Zigus ar bārdaiņiem atradās vienā frontes pusē.