Apdullinoša balta gaisma sita tieši acīs. Mežonīgs troksnis visapkārt. Ne tikai tas. Gaisā virmoja briesmas un nāve.
Zigus nokrita uz zemes. Smagā uzkabe pati novilka viņu lejā. Pretinieku lodes šāvās pāri galvai, visapkārt, no visām pusēm. Kā nokaitēts zirnekļa tīkls.
Kā Zigus te bija nokļuvis?
Lielais baltums atguva krāsu. Zilas debesis un koši zaļas kalnu virsotnes. Kaut kā ir sasniegts aizsegs - akmens krāvuma siena. Ķermenis kustējās lēni, locītavas bija sasalušas.
Kāpēc viņš bija pilnīgi viens?
Nāvējošais tīkls kļuva arvien ciešāks. Lodes rāva no sienas milzīgus caurumus. Šķembas saujām krita pār Zigu.
Nebija kurp bēgt. Smacīgā bezizejas sajūta neļāva elpot. Siena drupa acu priekšā. Posms pa kreisi bija nolīdzināts, posms pa labi pazuda putekļu mākonī. Drīz stāvēja tikai tā sienas daļa, kuru ar savu ķermeni turēja Zigus.
Akmeņi drebēja un bija nokaitēti karsti. Drīz pēdējais aizsegs būs izzudis pavisam. Līdz nenovēršamām beigām palika viena sekunde.
Pamošanās nāca grūti. Zigus atvēra acis un tūliņ tās atkal aizvēra. Baltās gaismas spilgtums bija nepanesams. Sajūta pēc pamošanās bija draņķīga. Visi locekļi sūrstēja, kājās bija ielijis milzīgs smagums. Zigus mēģināja piecelties sēdus, bet no tā pamatīgi iesāpējās galva, un viņš atkal atlaidās atpakaļ. Kustības traucēja kaut kas žvadzošs - ap potītēm un plaukstām bija ar ķēdi savienoti rokudzelži. To atklājis, Zigus sajutās vēl nepatīkamāk. Mugurā bija citādas drēbes.
Tātad viņš tagad būs cietumnieks. Pats vien vainīgs.
Pagāja laiks, pirms varēja sakopot skatienu un izšķirt apkārtējos priekšmetus. Šaura istaba. Trīs sienas no balta betona, ceturtā - metāla stieņi no grīdas līdz griestiem. Aiz stieņiem bija redzama gaiteņa siena. Stūrī pie griestiem pret viņu bija pavērsta novērošanas kameras acs.
Zigus izlēma pagaidām gulēt nekustīgi. Cietumsargi viņu bija novietojuši uz cietas gultas, pirms tam ieģērbuši spilgti sarkanā kombinezonā. Kājās bija uzmaukti melnas gumijas mokasīni. Zigus pavērsa skatu pār plecu - aizmugurē pie pretējās sienas atradās zems metāla atejas pods. Gaisma krita no spilgtas lampas griestos, kas bija aizsargāta ar metāla režģi. Gaiss bija dzestrs un oda pēc ķīmijas.
Vakar viņš bija zadzies gar noslēpumainā atpūtnieku ciemata sētu, kad apsargi viņu bija saņēmuši ciet. Vai varbūt tas bija aizvakar - vakar viņu bija piekāruši kā tādu karogu pie sienas un mocījuši ar elektrisko strāvu. Starp šiem notikumiem bija lielas, tumšas pauzes, kurās bija pazudis nezināms laika daudzums.
Nopratināšanas laikā kaut kāds tips uzvalkā bija stādījies priekšā kā šīs vietas priekšnieks. Zigus šeit palikšot mūžīgi. Tas bija nelāgi. Nekad neiziet laukā? Tā nedrīkstēja. Viņš nebija atmaksājis par Agra nāvi. Viņam negribējās zaudēt Aigu. Nekad netikties ar meitu. Viņam patika vecā dzīve, un nebija taisnīgi to mainīt pret atlikušo mūžu slepenā, teroristiem domātā cietumā.
Negaidīti piezagās izmisums. Likās, ka notiks tas, kas netika gadījies bezgalīgi sen - acīs izsprāgs asaras, un Zigus apraudāsies. Tieši te, novērošanas kameru priekšā, lai viņi redzētu, ka gūsteknis ir salūzis.
Nē, tā nedrīkstēja. Viņš bija nogājis ceļu un ticis šajā mirklī un šajā vietā. Ieelpa un izelpa. Jānomierinās. Vairāk ieelpu un izelpu.
Domas galvā jaucās. Te tās brida lēni kā kamieļu karavāna tuksnesī, te zibēja žigli kā pārslas cīruļputenī, un viss likās apgriezies kājām gaisā. Kurts bija teicis patiesību. Viņš bija ieslodzīts kopā ar ļaudīm, pret kuriem karoja Afganistānā.
Arvien tuvāka kļuva kaut kāda tumša, dziļa atvara dzelme. Smagums vilka dziļāk. Doma, ka uz visiem laikiem jāpaliek te... To negribējās pieņemt.
Tikpat labi pasaulei ārpusē viņš varētu būt miris. Līdz šim mirklim uz priekšu bija dzinis mērķis noskaidrot patiesību, un to viņš bija panācis. Tagad viņš zināja, kas vainīgs Agra nāvē. Bija savu sasniedzis. Uzvara? Tā nebija uzvara.
Viņš gulēja ilgi. Guļot nekustināja ne pirkstu, jo vēlēšanās kustēties bija pārgājusi. Domas galvā kļuva arvien retākas, it kā viss, par ko bija vērts prātot, bija pagājis.
No prāta paralīzes izcēla klusa runāšana kaut kur gaitenī. Tā aprāvās gandrīz uzreiz. Ieslodzītie - vecāka un jaunāka balss - apmainījās ar domām, varbūt apsprieda jauna cietumnieka pievienošanos viņu pulkam. Runātāju valoda nebija saprotama. Viņus skaļi apsauca angļu valodā, un atkal iestājās klusums.
Kaut kas atkal bija citādi. Prātā noklikšķēja kaut kāds slēdzis. Viņš atkal bija mierīgs. Pārdzīvojumi un izmisums bija pazuduši, kamēr viņš ieklausījās gaiteņa skaņās, kur dzirdēja viņa sagūstītāju balsis.
Zigus pamanīja, ka atkal bija atgriezies miers. Kamēr viņš bija gulējis nekustīgi, tumšajā atvarā nogrima viss, kas bija licies tik svarīgs - Aiga, Zane, Agris, sēru nomāktais sievastēvs, trīs mūlāpi bērēs, apjukušais Vilmars, Kurts... Bet viņš, Zigus, kļuva arvien vieglāks un peldēja augšup, pretī gaismai.
Tikai Zigus un viņi. Drīz viņi sapratīs, kādu kļūdu bija izdarījuši.
Zigum patika jaunā sajūta. Daudz labāka par izmisumu. Lieliskā sajūta, ka par dzīvi nav jāuztraucas. Bet gaidīt arī nevarēja, šis spēks prasījās izrauties pēc iespējas drīzāk.
Zigus sajuta, ka smaida. Lūpas pašas bija svilkušās plašā vieplī. Viņš pacēla rokas priekšā sejai - viņiem vēl nebija nekas jānojauš. Viņi taču skatījās caur novērošanas kameras aci.
Viņi tiks iznīcināti. Viņiem pat nebūs laika apjaust savu kļūdu, viņi bija tikai cilvēki. Viņus sagaidīs pārsteigums - Zigus vēl nezināja kāds. Tomēr no šejienes drīz paliks pāri tikai slapja vieta. Šī cietuma sienas tiks sagrautas līdz ar pamatiem.
Tagad vajadzēja tikai gaidīt, apspiežot sīkos smieklu drebuļus, kas draudēja izlauzties ārā un nodot viņa noslēpumu. Tā tomēr nedrīkstēja. Bija jāatkratās no emocijām, tās tikai traucēs. Jāsaasina maņas - karts sīkums drīz būs svarīgs. Zigus zināja, ka agri vai vēlu kāds atnāks pie viņa kamerā, un pacietīgi gaidīja.
Laiks vilkās gliemeža ātrumā, bet beidzot gaitenī atskanēja soļi.
Metāla stieņu druvis aizbrauca sāņus, bet aiz tiem viņš redzēja trīs melnās formās tērptus sargus. Zigus gulēja ar puspievērtiem plakstiņiem, sargiem bija jāsaprot, ka pēc mocīšanas viņš vēl bija vārgs un kusls.
Viens no sargiem angļu valodā deva pavēli iziet, un Zigus nesteidzīgi sāka celties sēdus. Vajadzēja labi apskatīt, ar ko te būs darīšana. Nekādi spēkavīri sargi nebija...
Pavēles devējs noņēma no jostas melnu pistolei līdzīgu priekšmetu un notēmēja uz Zigu. Ierocis nedzirdami izšāva divas dzeltenas šautriņas, kas caur sarkano audumu iedzēla Zigus sānos. Šautriņas ar ierīci savienoja vadi, pa kuriem nekavējoties tika novadīts strāvas trieciens.
Pats no sevis izlauzās kliedziens. Ķermenis sarāvās čokurā un aizrāvās elpa.
Skaidrs, uzraugi šeit gaidīja pavēļu bezierunu pildīšanu, bet nepaklausību bija paraduši sodīt ar elektrisku šoku. Nekas, nopratināšanas laikā tika paciesti spēcīgāki strāvas trieiceni. Strāva tikai tāds uzmundrinājums, paldies jums par to. Bet tagad jāmet joki pie malas.
Kad krampji viņu atlaida, Zigus uzsvempās sēdus. Raušoties kājās, viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru un teju iebadīja apsargam ar pieri, bet tomēr noturējās stāvus. Viņš neviļus sarāvās, par to gaidīdams vēl vienu strāvas triecienu, bet tas šoreiz nenāca. Nācās sev atzīties, ka nevarības tēlošana pagaidām izdevās ļoti pārliecinoši.