Automašīna traucās pa šoseju arvien tālāk no Rīgas. Makmahons nepacietībā žņaudza stūri.
Kad pienāca ziņa, ka Dīveru projektā bija noķerts bruņots pārkāpējs, Makmahons nekavējoties devās ceļā. Pie stūres viņš sēdās pats. Pāris neproduktīvās stundas, kas tika pavadītas, vadot mašīnu ceļā, bija sīkums - viņam gribējās būt notikuma vietā.
Kas bija noķertais, jau varēja noprast. Tas pats virsseržants. Vairākiem citiem projekta iemītniekiem to iepriekšējās dzīvēs arī bija armijas pakāpes, taču tagad tās vairs neko neizšķīra. Laipni lūgts oranžo kombinezonu pulkā, virsseržant.
Pēdējās diennakts notikumi bija uzkūruši milzīgu nemieru galvaspilsētas likumsargu vidū. Divās vietās bija notikušas apšaudes un palikuši līķi. Policija, zaudējusi laiku sākumā, tagad rāvās melnās miesās, meklēdama vainīgo. Vienlaicīgi bija pazuduši sakari ar Kurta grupu. Šis virsseržants - kā viņu tur sauca - bija izrādījies īpašs eksemplārs. Sūda Zigijs Stārdasts. Skaidrs, ka policija īsto vainīgo vairs neatradīs. Par to nāksies parūpēties. Izmeklētāju dedzības atvēsināšana Makmahonam aizņems nedēļās un mēnešus. Vajadzēs sacerēt leģendu un atrast veidu, kā to iebarot policijai.
Nākotnē stāvošā darba daudzums Makmahonu neuztrauca. Tieši otrādi - viņu urdīja nepacietība satikt virsseržantu.
Pēc nelīdzenas asfalta šosejas mašīna vairākkāt nogriezās uz mazāk svarīgiem ceļiem. Beidzot pēdējā nelīdzenā asfalta iela nomainījās ar grants ceļu, kas gar aizaugušiem laukiem drīz ielīkumoja mežā. Pēc pāris minūtēm Makmahons piebremzēja ārējā nožogojuma priekšā. Sargmājā postenis pazina gan viņu, gan mašīnu, un automātiskie vārti steidzīgi slīdēja sāņus. Viņš turpināja ceļu.
Kad priedes pašķīrās, parādījās iekšējais nožogojums - metālkaluma sēta. Vārti jau bija vaļā - sargs bija paziņojis par Makmahona ierašanos. Zem riteņiem beidzot varēja sajust līdzenu bruģētu celiņu, un auto ieripoja projekta teritorijā. Baltie namiņi ar sarkanajiem jumtiem sagaidīja kā parasti - klusi un vientulīgi, virs galvas bija zilas debesis. Nekas nelika zināt, ka šajā vietā notiktu kaut kas īpašs.
- Labdien, Makmahona kungs, - sveicināja komandants.
Viņš atbildēja ar galvas mājienu. Komandants runāja ar tik tikko pamanāmu akcentu. Viņš bija bulgārs vai ungārs - Makmahons šo faktu nebija paturējis atmiņā. Apsargi bija pārbaudīti cilvēki no daudzām valstīm, kaut gan liela daļa no viņiem bija vietējie - starp tiem Kurta grupa. Saskarsmē ar iedzīvotājiem vietējās izcelsmes ļaudi bija neaizstājami. Kaut arī Makmahons pastāvīgi ilgojās pēc drošāka personāla, šoreiz tie bija sagādājuši patīkamu pārsteigumu.
- Kad mēs viņu pamanījām iekšējā sektorā, - komandants steidzās stāstīt. - turpinājām novērot vairāk kā stundu. Tad saņēmām ciet. Apstiprinājās aizdomas, ka iebrucējs bija bruņots, taču viņam nebija pat iespējas atklāt uguni.
- Spīdošs darbs, - nepažēloja uzslavu Makmahons.
Abi bija iegājuši vienā no ēkām, kas skatītājam no malas atgādinātu parastu atpūtas namiņu. Ja šeit ierastos nelūgti viesi - piemēram, policija - nekas nenodotu faktu, ka svarīgākā projekta daļa atradās pazemē. Acij būtu redzams vien tūristiem domāts ciemats, kura apsardze prastu paskaidrot, ka īpašnieku nekad šeit nav redzējuši. Spoļanska kungs, darbīgs finansists būdams, pastāvīgi uzturējās Londonā. Ja palaimētos, nejauši ieklīdušajam apmeklētājam varbūt izdotos satikt misteru Makmahonu, nekaitīgu īpašuma pārvaldnieku.
Namiņā redzamo skatu viesiem nebija paredzēts ieraudzīt. Pusei telpas nebija grīdas. Tās vietā pavērās skats uz lejup pazemē vedošiem betona pakāpieniem. Nelūgtu viesu gadījumā īpašs mehānisms trīsdesmit sekundēs spēja aizslidināt divas plāksnes priekšā atvērtajam caurumam. Plāksnes paceltos pārējās grīdas līmenī, noslēdzoties tā, ka neviens nevarētu pamanīt ne spraugas. Skatam paliktu tikai ar koka paneļiem apdarināts garlaicīgs atpūtas namiņa interjers.
Vēl viens apsargs sēdēja stūrī aiz kontroles paneļa, un Makmahons pamāja pretī viņa sveicienam. Pazemes telpa bija plašs, taisns gaitenis, kuram labajā pusē atradās dažādi atzarojumi un durvis uz tehniskajām telpām, bet otrā - bankas glabātuves durvīm līdzīga ieeja ieslodzīto nometināšanas daļā. Gandrīz gaiteņa galā atradās nopratināšanas istaba.
- Viņš bija bruņots ar SVD snaiperšauteni un divām pistolēm, - turpināja stāstīt komandants. - Mežā atradām automašīnu.
- Nokārtojiet, lai auto pazūd.
- Tieši tā.
Viņi iegāja šaurā kabinetā, kuras vienu sienu sedza stikls. Pie galda dežurēja vēl viens apsargs, kurš arī sagaidīja Makmahonu sasveicinoties. Caur stikloto sienu varēja ieskatīties plašākā blakustelpā, kurā uz hromēta smilšu pulkstenim līdzīgas formas rāmja bija piestiprināts cilvēks.
- Tas ir viņš. Pilnībā atbilst aprakstam, - pieminēja komandants.
Makmahons to redzēja pats. Cilvēks uz neērtās ierīces gaidīja savu likteni, nemēģinādams izlauzties no tās tvēriena. Visdrīzāk jau drīz bija sapratis šādas rīcības veltīgumu - kā ātri saprata visi pārējie šejienes iemītnieki.
Pie gūstekņa ķermeņa bija pielīmēti elektrodi ar vadiem. Ik pa brīdim viņš nikni skatījās uz novērošanas telpas pusi, laikam uzminējis, ka spoguļsiena viņa telpā bija caurredzama no otras puses.
- Mēs sāksim nekavējoties, - teica Makmahons. - Pametiet telpu.
Komandants un dežurējošais apsargs izgāja, sapratuši, ka pirmo nopratināšanu Makmahons vēlējās veikt vienatnē. Tas nospieda dažas pogas uz kontroles paneļa, izslēgdams otras telpas videokameras, un pārgāja uz nopratināšanas telpu.
Viņu sagaidīja naidpilns gūstekņa skatiens. Makmahons pasmaidīja. Pie tādas reakcijas viņš bija pieradis. Viņi visi sagadīja pirmo nopratināšanu nikni, it kā ticētu, ka skatieni spētu nogalināt. Makmahons nostājās pie paneļa ar apaļu slēdzi vidū.
- Labdien, mister Lindiņ, - viņš sasveicinājās ar gūstekni. - Jūs taču saprotat angļu valodu, vai ne? Varat mani saukt par Makmahonu. Šajā vietā viss notiek ar manu ziņu.
Lai nopratināmais pievērstu vārdiem lielāku uzmanību, Makmahons pagrieza slēdzi. Strāva caur elektrodiem caurdūra gūstekņa ķermeni. Katrs mazākais muskulis saspringa, bet viss ķermenis izliecās tā, ka rāmis likās nokrakšķam. Caur gūstekņa sakostajiem zobiem neizlauzās neviena skaņa. Brīdi pagaidījis, Makmahons pagrieza slēdzi atpakaļ.
- Tas bija ieskats tajā, kas jūs sagaida. Ierīce, kurai jūs esat piestiprināts, ir diezgan asprātīga. Žēl, ka jūs to nevarat redzēt no malas. Mēs jūs varam novietot kādā pozīcijā vien vēlamies. Varam - vienkārši uz muguras, un pakļaut ūdens procedūrām. Varam - kājām gaisā. Tikai pēc dažām minūtēm tas liks zaudēt jebkādu sapratni par īstenību. Varam arī tā, kā tagad - garlaicīgi, vertikāli, ar elektrību.
Ar pēdējiem vārdiem Makmahons atkal pagrieza slēdzi, un strāva atkal triecās caur gūstekņa locekļiem. Tas turēja zobus sakostus, tomēr beigu beigās caur tiem izlauzās garš sāpju kauciens. Makmahons izslēdza strāvu.
- Varat neatbildēt. Šodiem jums būs tikai iepazīšanās procedūra. Galvenais - jums jāapzinās, ka laika mums ir daudz. Jums tas liksies kā bezgalība. Nākošajās sarunās mēs uzdosim jautājumus, par kuriem gribēsim dzirdēt vispilnīgākās atbildes. Par visu. Par to, kas noticis ar Kurtu. Par jūsu ģimeni. Par reliģiju. Par bārdu. Par al Suveiras fotogrāfiju un to, kāpēc jūs gribējāt viņu no šejienes atbrīvot. Par to, ko jūs abi darītu pēc tam. Jums pašam būtu labāk, ja mēs neietu caur šādām procedūrām katru reizi - bet, kā jau teicu, laika mums ir daudz.
Viņš vēlreiz pagrieza slēdzi, šoreiz līdz pašam galam. No gūstekņa atkal atskanēja sāpju kauciens. Kad slēzis tika pagriezts atpakaļ, gūsteknis karājās uz rāmja bez samaņas. Jaunā ieslodzītā iepazīstināšana ar šejienes kārtību bija beigusies. Makmahons izgāja no telpas. Netālu gaitenī stāvošajam apsargam viņš sacīja:
- Novietojiet viņu kamerā un pārģērbiet. Ļausim viņam atjēgties pašam, tad uzreiz turpināsim.