Zigus lēni un negribīgi piecēlās. Pacēla nokritušo pistoli. Garāžā no mašīnas savāca pārējos ieročus. Pārmeklējis Vilmara dzīvojamās telpas, atrada un iebāza kabatā divsimt latu skaidrā naudā, kas saimniekam vairs nebija vajadzīgi. Izgāja no mājas.
Visas darbības Zigus veica gandrīz automātiski. Visi iepriekš izdomātie plāni bija sabrukuši, nogurušajā prātā tagad valdīja liels juceklis. No šīs vietas bija jādodas prom. Vajadzēja jauna transporta - Vilmara mašīna vairs nederēja. Zigus atcerējās naktī uzbrucējiem atņemto hondu. Līdzi ņemamos ieročus atstājis atkritumu maisā pie žoga, Zigus devās uz stāvvietu pie Pļavnieku betona blokmājām, kur bija palikusi naktī uzbrucējiem atņemtā mašīna.
Honda atradās savā vietā - neviena svešinieka uzmanību tā nebija pievērsusi. Zigus iekāpa un iedarbināja dzinēju. Aizbrauca atpakaļ pie Vilmara mājas, kur piestājis savāca maisu. Katra šāda atgriešanās bija ārkārtīgi bīstama - te varēja gaidīt kā policju, tā Kurta biedrus. Tikai izbraucis no Dārzciema ieliņu tīkla, Zigus atviegloti uzelpoja.
Kurts tomēr pirms nāves bija pastāstījis kaut ko svarīgu. Apstiprinājās tas, par ko Zigus nojauta, bet negribēja atzīt. Visu vadīja kāds, kas bija pietiekami stiprs un varens, lai slēptu Vienacainā pravieša pārvietošanu armijas konvojā un ķertos pie visiem pieejamajiem līdzekļiem savu interešu aizstāvēšanā. Tie varēja būt tikai drošie sabiedrotie un lielie brāļi, pasaules demokrātijas aizstāvji un Ziemeļatlantijas savienības galvenais balsts.
Amerikāņi vienmēr bija sabiedrotie, Afganistānā - bieži vienīgie, kuriem varēja uzticēt aizmuguri vissliktākajā brīdī. Tagad viņi būs pretējā frontes pusē? Vienalga. Zigus bija izlēmis - tikai tieši atbildīgie bija viņa ienaidnieki. Dažus viņš jau bija sodījis - Kurtu un tā rokaspuišus. Tagad palika boss. Kāda starpība, kurš - amerikānis un kurš - latvietis.
Plāns ar neliešu parādīšanu atklātībai un saukšanu pie vārda izgāzās. Tagad plāns bija cits - likt galvenajam samaksāt, kā samaksāja Kurts. Neko skaidrāk Zigus nezināja. Uz ceļā nepamanāmā honda veda pati, pretī viņa liktenim.
Tas bija vienīgais virziens, Zigus sev teica. Šī lieta bija jānokārto reizi par visām reizēm.
Kādā Pļavnieku elektronikas veikalā Zigus nopirka mobilo tālruni un priekšapmaksas karti, un pēc tam, vairs nekur neapstājoties, izbrauca no Rīgas austrumu virzienā.
Attālinoties no Rīgas, pakāpeniski pazuda pastāvīgi draudošo briesmu sajūta. To vietā ienāca nogurums. Iepriekšējās nakts un šīs dienas notikumi bija prasījuši daudz spēku, rokas pašas bija gatavas palaist vaļā stūri.
Aiz Ikšķiles Zigus iegrieza mašīnu kādā šķērsceļā un apstājās. Miegainajā prātā sameklējis īsto numuru, viņš piezvanīja Aigai.
- Hallo, - atskanēja viņas balss.
- Sveika, tas esmu es.
- Zigu! - Aiga satraukta atsaucās. - Tētis zvana! - viņa teica kaut kur sāņus no klausules Zanei.
- Kā jums tur iet bez manis? - Zigus jautāja.
- Bez tevis? Tu mūs aizsūtīji prom un neko nepaskaidroji. Zane skumst bez tevis. Kur tu esi?
- Es vēl nevaru neko paskaidrot. Citreiz. Bet es arī ilgojos pēc jums.
- Un kad tu brauksi šurp? Vai arī atļausi mums beidzot atgriezties mājās? - Aigas balsī varēja just nepacietību.
- Tev vēl būs jāpaliek pie vecākiem. Man izrādījās taisnība - mums naktī gribēja uzbrukt.
- Zigu! - izsaucās Aiga.
- Man viss ir kārtībā. Protams, mūsu dzīvoklī droši vien tagad valda policija...
- Tu zvani no policijas?
- Nē, ne gluži. Es dzīvokli pēc uzbrukuma pametu, - Zigus atzinās.
No klusuma klausulē varēja nojaust, ka Aigas prāts apstrādā dzirdēto, mēģinot saprast, kādā neizstāstāmā ķezā vīrs ir iekļuvis.
- Kur tu tagad esi? - viņa beidzot jautāja.
- To es tagad neteikšu, piedod. Tas arī nav svarīgi. Bet klausies uzmanīgi - tev oficiāli nekas par mani nav jāzina. Ja policija jautā - saki, ka nezini, kur es esmu.
- Ak dievs, Zigu, kas notiek!
- Paklausies, lūdzu - tev viņiem nav jāsaka, ka es zināju, kas notiks un ka es tam gatavojos. Tu vienkārši izlēmi pēc Agra bērēm uz laiku aizbraukt pie vecākiem, padzīvot prom no manis. Vai saprati?
Klausulē bija klusums.
- Mīļā, tas ir ļoti svarīgi. Nezinu, ko tu stāstīji vecākiem, bet arī viņiem nekas vairāk nav jāzina. Uz mājām tagad nebrauc, vispār - tev jāizturas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Neuzticies nevienam. Aiga?
- Jā? - viņa klusāk atsaucās.
- Vai tu visu saprati?
- Sapratu, bet kas tur ar tevi notiek?
- To es tev varēšu pastāstīt citreiz. Gan jau policija ar tevi kaut kā sazināsies. Par šo zvanu neko nestāsti. Īstenībā, piezvani mums uz mājām vakarā, it kā zvanītu man - lai nebūtu aizdomīgi. Droši vien tie būs policisti, kas paņems klausuli. Tu visu saprati?
- Laikam sapratu.
- Apdomā sakāmo iepriekš. Galvenais, neuztraucies ne par ko.
- Viss, ko tu saki, ir tik neticams...
- Es zinu. Tikai nomierinies. Man viss ir kārtībā.
- Atgriezies ātrāk.
- Labi. Es tevi mīlu. Man tagad jāsteidzas.
- Tu vēl piezvanīsi?
- Nē... laikam ne. Šo numuru nodzēs. Ja kas, zvanīja mormoņi, un tu runājies ar viņiem. Tā būs labāk.
- Zigu...
- Man jābrauc tālāk. Paliec sveika.
- Es tevi mīlu.
- Es tevi arī. Un es tev uzticos.
Zigus nospieda sarunas beigšanas pogu. Kādu brīdi viņš sēdēja nekustīgi un domāja, vai bija pateicis visu, kas bija nepieciešams. Viņš bija centies ar Aigu sarunāties mierīgi, bezbēdīgā tonī, lai viņu lieki nesatrauktu. Tomēr Aiga bija noraizējusies un nojauta, ka viņam draud briesmas. Viņa patiesību uzzinās kaut kad nākotnē.
Arvien biežāk prātā nāca domas par to, kam būtu jānotiek pēc tam. Kaut kad viņam būs jāatgriežas un jāpadodas policijai. Būs kaut kas jāizdomā, mazākais, par ko viņu varēja apsūdzēt, bija nozieguma vietas pamešana. Sūdrallā! Pašaizsardzība nebija noziegums, tieši otrādi - katra cilvēka tiesības. Par katru atsevišķu sadursmi ar pretinieku varēja teikt, ka tā bija pašaizsardzība. Pat cietums Zigu nebaidīja - simtiem cilvēku pavadīja laiku aiz restēm un pēc izciestā soda atkal atgriezās dzīvē. Grūtāk būtu ģimenei, pašam nepanesami būtu šķirties no karavīra darba. Zigus atlika pārdomas par policijai sakāmo uz vēlāku brīdi.
Daudz svarīgāks par "pēc tam" bija "tagad". Skaidra darbības plāna nebija. Tas būs jāizdomā uz vietas, kaut kur pie Dīveru ezera, ja Kurtam šajā jautājumā vispār varēja ticēt. Kopš Kurta nāves nebija cerību uz patiesības izplatīšanu, tikai uz atriebību. Ja izdotos lietu paveikt slepeni un atgriezties, būtu labi, tomēr tāda notikumu attīstība bija maz ticama. Sīkumus nogurušās smadzenes vairs nespēja iztēloties.
Bija tikai pēcpusdiena, bet pēc visa notikušā spēki likās izsmelti. Sapratis, ka tā tālāk ilgi nespēs turpināt, atbīdīja sēdekli līdz galam, atlaidās tajā un aizvēra acis. Vienā mirklī miegs viņu iemeta melnā tukšumā.
Pēc pamošanās pagāja vairākas minūtes, pirms Zigus apjēdza, kur un kāpēc vispār atradās. Bija nākošās dienas rīts. Uz brīdi izkāpis, lai izvingrinātu locekļus, viņš drīz turpināja ceļu.
Jēkabpilī Zigus nopirka karti. Dīveru ezera atrašanās vietu viņš stādījās priekšā - ezers atradās tieši Latgales vidū, apmēram vienādā attālumā no Daugavpils, Rēzeknes un Baltkrievijas robežas. Spriežot pēc kartes, piebraukt tam klāt varēja pa šoseju no Daugavpils puses un tad nogriežoties pa kādu otršķirīgu ceļu. Tālāk ceļš veda pa arvien sīkākām un nenozīmīgākām takām līdz pat ezeram. Apdzīvotu vietu tur bija maz.
Slepenu cietumu visvieglāk būtu slēpt tādā vietā. Tā sākumā būs tikai izlūkošana, viņš sev atgādināja. Par visu bija beidzot jātiek skaidrībā.
Aiz Daugavpils pagrieziena mašīnai pāris reizes nācās nogriezties uz mazāk svarīgiem virzieniem. Zem hondas riteņiem nu bija smilšains ceļš, kas līkumoja starp tievu bērzu puduriem. Pēdējie iekoptie lauki bija palikuši aiz muguras, un šejienes ceļmalas bija apaugušas ar zāli. Šķērsām ceļam stiepās koka stabu līnija ar nokarenu vadu pāri. Izskatījās, ka šajā pusē jau vairākus gadus nebija palicis neviens elektrības lietotājs.
Priekšā parādījās meža līnija, un kaut kur tālāk atradās īpašums, kas pieslējās Dīveru ezera dienvidu krastam. Zigus samazināja ātrumu un brauca, uzmanīgi vērodams apkārtni. Mežā priežu stumbri parādījās arvien biežāk, starp tiem zaļoja zemas egles, Zigus nogriezās mazāk aizaugušā vietā un ievadīja mašīnu biezoknī. Mērķis bija tuvu, ceļš tālāk bija jāturpina uz kājām. Viņš izņēma somu ar šauteni un devās tālāk, atstājis mašīnu pameža aizsardzībā.
Pēc ilgāka pārgājiena egļu pamežs kļuva retāks un priekšā parādījās žogs. Šāda vieta bija attēlota Kurta norādītās avīzes pirmajā lappusē - pie zaļiem stabiem piestiprināts divmetrīgs stiepļu pinuma žogs, taisns, kā novilkts gar lineālu. Viņš uzmanīgi apskatīja tuvākos kokus - novērošanas kameras vai kustību sensori nebija pamanāmi. Ieturēdams drošu attālumu viņš sāka soļot gar nožogojumu virzienā, kurā bija jāatrodas ezeram.
Vairākas reizes otrpus žogam bija sadzirdams automašīnas troksnis, kā laikā Zigus ikreiz apstājās un saasināja uzmanību. Kad rūkoņa attālinājās, viņš turpināja soļot. Pēc pailgas soļošanas priedes kļuva retākas, un starp to galotnēm parādījās zilas debesis, vēl pēc pāris desmitiem soļu parādījās ezers, kas savu līdzeno zilo virsmu pleta tālu priekšā. Kaut kur pie apvāršņa vīdēja mežs otrā krastā. Žogs turpinājās līdz krastam un apstājās ūdenī. Cauri stieplēm bija redzama piekrastes pļaviņa, krastā stāvēja steķi, pie kuriem atradās zila alumīnija motorlaiva.
Zigus pagriezās un ilgāku brīdi gāja gar žogu pretējā virzienā. Kad šķita, ka bija iets pietiekami tālu, viņš pārmeta šauteni pāri žogam un pats pārrausās pāri. Kādu brīdi viņš ieklausījās apkārtējos trokšņos, bet nekā aizdomīga nenotika. Spoļansku teritorija bija tieši tāda pati, kā mežs līdz žogam, un Zigus devās tai cauri.
Pēc neilga laika priekšā parādījās kaut kas līdzīgs izretinātam klajumam. Tas izskatījās pēc ceļa - priežu celmi bija apzāģēti tuvu zemei, stumbri šur tur sakrauti ceļā malās. Augsnē bija manāmas riepu atstātas sliedes. Aiz ceļa mežs turpinājās kā iepriekš.
Atkal bija sadzirdama dzinēja skaņa. Īsu mirkli apsvēris, Zigus steidzīgi nogūlās aiz triju stumbru krāvuma ceļa malā, braucējiem neredzams, un ļāva mašīnai pabraukt garām. Nāsīs iesitās izplūdes gāzu smaka. Kad motora troksnis bija attālinājies, Zigus pacēla galvu - tā bija melna apvidus automašīna, iekšā bija pamanāmi divi cilvēki, pie tam virs viena pleca slējās kaut kas līdzīgs šautenes stobram. Braucēji neapstājās un bez steigas turpināja ceļu.
Viņš secināja, ka iekšpus nožogojumam trase apjoza visu Spoļanska īpašumu un redzētā mašīna piederēja apsardzei. Zigus to šķērsoja un atkal soļoja starp priežu stumbriem un zemām eglēm. Vēl pēc brīža koki kļuva retāki un mežs beidzās pavisam - tā vietā sākās klajums, ko kādus desmit metrus no mežmalas apjoza vēl viens nožogojums, šoreiz tā bija augsta metālkaluma sēta, kas slēja gaisā asus pīķus. Klajuma vidū bija vienstāvīgu mājiņu ciemats.
Kaut ko tādu Zigus atcerējās pieminētu avīzē - ka formāli zeme tiekot izpirkta tūristu ciemata būvei. Klajumu sedza kopts zāliens, ap namiņiem izlocījās bruģēti celiņi. Ar baltajām sienām un sarkanajiem jumtiem namiņi izcēlās uz zaļā meža fona. Sporta laukums bija tukšs. Viss likās nevainīgi, bet vienlaicīgi arī vientuļi - viss bija kluss, ciematā nebija manāma ne sīkākā kustība.
Neejot tuvāk mežmalai, Zigus no koku aizsega vēroja ciematu. Uz katra otrā sētas staba - ik pa desmit metriem - atradās novērošanas kameras, kas fiksēja katru mazāko kustību. Ciematam pretējā pusē bija skaidri saskatāmi automātiskie vārti, acīmredzot, savienoti ar ceļu, kas Zigu atveda uz šejieni. No vienas iegarenas ēkas iznāca divi tumšos tērpos ģērbti apsargi un pie durvīm uzsāka no tālienes nedzirdamu sarunu. Pēc kustībām bija noprotams, ka abiem bija smēķēšanas pauze, pēc kuras abi atgriezās mājā, un ciemats atkal likās izmiris.
Zigus pārdomāja stāvokli. Tālākās darbības plāna nebija. Ja Kurtam varēja ticēt, šeit atradās pavēļu devējs. Kā to atpazīt, Kurts nebija paspējis pastāstīt. Varbūt bija jēga sagūstīt kādu no apsargiem. Gūstekni varētu nopratināt... Iepriekš gan vajadzēja pamatīgi apdomāt tālāko rīcību.
Kārtējo reizi ieskanējās patruļas mašīnas motors. Zigus nogūlās zemē vietā, kur kuplas egles saknes un zemie zari viņu sedza no skatieniem. Pret šiem apsargiem viņš nekādu bijību nejuta - arī iepriekšējās reizēs tie viņu nebija pamanījuši.
Varēja dzirdēt, kā mašīna pabrauc garām un attālinās. Tomēr nekustīgi gulošajam Zigum šoreiz likās, ka motora rūkoņai pievienojās kaut kādi citi klusi trokšņi.
Pacēlis galvu, Zigus ieraudzīja pret sevi notēmētus ieroču stobrus. Ieturot noteiktu attālumu, puslokā ap viņu stāvēja trīs vīri melnajos apsargu tērpos, un visi tēmēja gatavībā paceltas šautenes.
Nācās atzīt, ka apsargu pārsteigums bija izdevies. Motora troksnis bija noslāpējis soļu skaņas.
Raut ārā pistoli nebija jēgas. Zigus pieslējās uz ceļiem un pacēla rokas, kad elpa aizrāvās no trieciena. Smags sitiens pa pakausi izslēdza apkārtējo īstenību un iesvieda viņu melnā miegā.