Zigus žņaudza stūri tā, ka pirkstu kauliņi iekrāsojās balti. Nekas negāja pēc plāna. Jau no paša sākuma, no nolaišanās brīža.
Pirmo triecienu nesa ziņa par Agra nāvi. Tad nāca sadursme ar trīs sūdabrāļiem bērēs - priekšvēstnešiem tam, ka nekas nekad vairs nebūs kā agrāk. Protams, tagad viņš šos rezgaļus sagaidītu kā vecus draugus - tiem nebija nekāda sakara ar bandu, kas noslēpumu glabāšanas dēļ slepkavoja cilvēkus. Bet tomēr tieši no tā brīža katrs mēģinājums atgriezties pie ierastās kārtības vai izlabot situāciju atdūrās kā pret sienu.
Kāds bija racies viņa vēstulēs, izošņājot visu par kādu Afganistānā notikušu gadījumu. Kāds bija nosūtījis slepkavas pie Zigus, un tikai nejaušība ļāva viņam būt tam gatavam. Vienu mirkli pirms likās, ka viss tiks atrisināts ar Kurta sagūstīšanu, cerības tika sagrautas ar vienu nelaimīgu, Vilmara galvā ieurbušos lodi. Viņš varētu nopratinā Kurtu, izplatīt informāciju par viņa darbībām... bet nekas negāja pēc plāna. Zigus juta milzīgu niknumu vārāmies kaut kur iekšā - gribējās to izmest dūres galā sitot un plēšot. Zigus tūkstošo reizi belza auto priekšējā paneļa virsmā, liekot mīkstajai plastmasai uzņemt triecienu un daļu niknuma.
Viņš stūrēja mašīnu prom no ielām ar augstu satiksmi. Jo mazāk acu, jo labāk. Vilmara māja Dārzciemā vienīgā solīja patvērumu un kaut kādu drošības sajūtu. Galamērķa tuvumā Zigus piebremzēja un saasināja uzmanību, bet nekas neliecināja, ka te tagad viņu gaida slēpnis. Apstādinājis auto pie vārtiem, viņš atvēra tos un garāžas durvis, iestūrēja mašīnu iekšā, steidzās aizvērt vārtus un garāžu. Uz pāris stundām te varēja justies droši. Pie bagāžnieka Zigus piegāja ar šaušanai sagatavotu pistoli.
Kurts nebija centies izkļūt brīvībā. Tagad viņš neērtā pozā bagāžas nodalījuma dibenā pacietīgi gaidīja savu likteni. Zigus gūstekni izrāva laukā un nostādīja uz kājām. Kurts nepretojās, stīvi kustēdamies turp, kurp tika grūsts mugurā. Par nopratināšanas vietu Zigus bija izvēlējies to pašu viesistabu, kurā pirmo reizi Kurta vārdu bija izdzirdējis.
Zigus noplēsa no Kurta mutes līmlentes gabalus un nogrūda to lejā stūrī starp kamīna malu un sienu. Pats apsēdās pretī uz dīvāna un atvilka elpu. Kurts sākumā mirkšķināja acis, vēl pierazdams pie gaismas, pēc tam iekārtojās ērtāk un savilka seju smīnā.
Ilgāku brīdi abi klusēja, mērīdami viens otru ar skatieniem. Vārdi likās aptrūkušies.
- Veikls tu esi, čomiņ, veikls, - beidzot pārtrauca klusumu Kurts, - Var palūgt kādu smēķīti?
- Nevar, - aizsmakušā balsī atbildēja Zigus.
- Ja ne, tad ne.
Atkal abi sēdēja klusēdami. Zigus raudzījās pretiniekā ar smagu skatienu. Kurts vērīgi apskatīja telpu, un nelikās, ka viņu satrauktu apstākļi, kādos viņš bija nonācis.
- Kur tad Vilmariņš? - atkal ierunājās Kurts. - Baidās no manis?
- Vilmars ir miris, - negribīgi atzina Zigus.
Kurts rūgti iesmējās:
- Manu labāko stukaču... Beigās bija vēl viens šāviens, vai ne?
Zigus neatbildēja. Iedomājoties Vilmaru mašīnas sēdeklī - saliektu, sakņupušu, ar galvu pie ceļiem - sagribējās tūdaļ steigties uz garāžu, lai izvilktu mirušo laukā, neatstājot tādā necienīgā pozā. Nedrīkstēja. Pat uz sekundi Kurtu atstāt vienu nebija droši.
- Kāpēc tu biji sagatavojis slēpni? - beidzot viņš jautāja. - Kaut kas saistīts ar miglu acīs?
Pretī atkal atskanēja smiekli.
- Uzminēji. Tas tāds kods vispārīgam trauksmes gadījumam. Vilmars palika uzticams līdz beigām.
- Tā nav taisnība, - Zigus iebilda. - Viņš neaizbēga, kad radās tāda iespēja. Vilmars tikai bija apjucis.
Kurts nogrozīja galvu, vēlreiz iesmiedamies, un istabā atkal uz brīdi iestājās klusums.
- Sāksim ar vienkāršiem jautājumiem, - Zigus turpināja nopratināšanu. - Kas tu esi?
- Tā nav tava darīšana, kas es esmu, - atbildēja Kurts. - Viss, kas tev jāzina - ar katru minūti, ko tu mani te turi, tu iedzen sev zārkā vēl vienu naglu.
- Tu nevari atļauties tā izrunāties. Atbildi!
- Citādi kas? Vēl vairāk izbolīsi acis?
Kurts nebija iebaidīts vai nervozs - drīzāk pats gatavs paņemt situācijas gožus jebkurā brīdī. Ar vērīgu skatienu viņš gluži vai meklēja spraugas Zigus bruņās.
- Zini, - pēc pārdomu sekundes atbildēja Zigus. - ir tāds paņēmiens, kā tev palīdzēt. Cilvēkam griež nost gabalus - pirkstus, ausis, citādas nevajadzīgas ķermeņa daļas. Un met kaudzītē acu priekšā tā, lai to varētu labi apskatīt. Tas ātri atraisot mēles.
Kurts likās patiesi uzjautrināts.
- Tu re ko! Baidos jau, baidos. Bet laba ideja. Es pats tādas lietas esmu darījis, pat vēl trakākas, - viņš pēkšņi kļuva nopietns. - Bet tu neesi uz to spējīgs. Es tev redzu cauri, čomiņ.
Zigus juta, kā miesu krata sīki drebuļi. Ienāca prātā, ka vispatīkamāk būtu paķert biguli no kamīna rīku statīva un triekt to pret Kurta galvu.
Laikam visi pārdzīvojumi attēlojās uz viņa sejas, jo Kurts ierunājās pirmais:
- Nedusmo, čomiņ. Tev būtu jāpadomā par nākotni. No cik logiem varēja redzēja slaktiņu, ko tu sarīkoji? Droši vien desmitiem. Domā, viņi neiegaumēja mašīnu? Un Varfolomējevs ir pagalam, noteikti tagad jau kāds par viņu uztraucas. Nedari neko pārsteidzīgu, kad tevi ņems ciet.
Kurts runāja ar smaidu, nesteidzīgi un pamācoši. Itin kā viņš nesēdētu uz grīdas, pilinādams asinis no ievainotās rokas, bet atrastos uz baltā dīvāna Zigus vietā. Šī atšķirība it kā atgrieza uz brīdi pārdomās aizpeldējušo Zigus prātu atpakaļ īstenībā. Roka neviļus vēlreiz sažņaudza ieroci. Ar Kurtu nedrīkstēja runāt aplinkus.
- Tad klausies, man ir priekšlikums, - Zigus teica.
- Es visu laiku klausos.
- Tu esi līķis. Mēs parunāsim, tad es tevi novākšu un aizvedīšu uz mežu, lai stirnas tev noēd seju - tādu tevi arī atradīs. Tas - pirmkārt.
Zigus atvilka elpu. Balss skanēja atsvešināti, bez naida vai prieka. Nogurums bija izdzinis pārdzīvojumus no prāta, gribējās visu ātrāk pabeigt. Kurts neatbildēja, tikai klausījās ar to pašu smaidu uz sejas.
- Viena lieta mani tagad neapmierina - es nezinu, kas ir tavs saimnieks. Es gribu ielaist viņam pierē lodi. Vai arī tavs boss ielaidīs lodi pierē man - kā nu paveiksies. Tā vai citādi - tu nemirsi viens, bet parausi kādu līdzi. Vai priekšlikums ir skaidrs?
Kurts pacēla skatienu pret griestiem, tad iesmējās un atkal pievērsās Zigum.
- Man jau nav nekas pretī tevi izglītot, čomiņ.
- Pirmais jautājums - kas nogalināja Agri un Martu?
- Tiešām, to uzdeva man. Tā bija mana grupa, - atbildēja Kurts.
- Tā pati, kas pēc tam ieradās pie manis?
- Jā, - Kurts pamāja.
Zigus ar gandarījumu atminējās, kā āmurs ar spēku triecās pret galvām, atsitienam atbalsojoties pret kāpņutelpas sienām.
- Un kāpēc Agris?
- Liecinieks. Un vajadzēja savākt visus diskus, kuros būtu fotogrāfija.
- Ar ko ir tik svarīga Vienacainā pravieša bilde?
- Čomiņ, tu laikam slikti sajēdz. Svarīgiem cilvēkiem gribējās, lai pasaule domātu, ka al Suveira ir miris. Fotogrāfija bija pierādījums pretējam.
- Bet... - Zigus iebilda. - Kaut kas te nesaskan.
- Kas tev nesaskan? Gribi, pateikšu vairāk, laika jau mums ir daudz, - Kurts runāja. - Hafizu al Suveiru, Vienacaino pravieti, konvojēja uz lidlauku, kur to pārvestu uz kādu vietu, kuru pasaules kartēs parasti nevar atrast. Ceļā sanāca negadījums, un vienam stulbenim izdevās vienaci nofotografēt. Pat vairāk, stulbenis nosūtīja bildi savam draudziņam, kas ar to sāka plātīties internetā. Tas stulbenis, kā jau uzminēji, biji tu.
- Kurt, turies pie tēmas. Bez asprātībām.
- Klausies tālāk. Pirmā informācija, kas ienāca, bija tā, ka nezināmais fotogrāfs - tad vēl nezināmais - pārstāvēja to pašu valsti, kurai galu galā bija jākļūst par Vienacainā pravieša jauno dzīvesvietu. Ko tu par to teiksi?
Kurts iesmējās, redzot kā pārsteigums attēlojās uz Zigus sejas.
- Negaidīji? Tu nevari iedomāties, kāds pārsteigums bija vienam otram tur augšā, kad al Suveiras portrets uz Latviju atceļoja ātrāk par viņu pašu. Katram gadījumam tika pieņemts, ka pastāv sazvērestība, lai vienaci atbrīvotu. Pats saproti, kāda rakstura rīcība tiek izmantota tādos gadījumos.
- Kāda vēl sazvērestība? - Zigus iesaucās. - Man nejauši gadījās viņu nofotografēt!
- Tas jau tagad visiem ir skaidrs. Bet process bija sācies, pie tam informācijas noplūde bija īsta. Interneta forumu, kur attēls parādījās, ātri vien slēdza - jo ērtāk, ka serveris bija Amerikā. Savukārt mans uzdevums bija noskaidrot to stulbeni - piedod, veiksminieku - kurš bija attēla autors.
- Un tāpēc tu ieradies Afganistānā?
- Tu jau apmēram iedomājies, kas tur notika, vai ne? Es izmantoju mana Vilmara resursu - žurnālistu delegācijas sastāvā ierodos Afganistānā, izskaitļoju tevi, izdaru tā, lai tu atstāj pasta paroli uz mūsu datora, izvelku tev no kabatas fotoaparātu - pēdējo burtiski. Pēc tam notiek informācijas tīrīšana un vajadzīgo cilvēku apklusināšana. Tad uz kādu brīdi visiem liekas, ka informācijas noplūde ir novērsta.
- Bet...
- Uz laiku, es jau teicu. Izrādās, tavs draudziņš - vai kāds no viņa draudziņiem - paspēja nosūtīt attēlu žurnālistiem. Tie pēc dažu dienu kasīšanās pasludina sensāciju, ka mirušais Vienacainais pravietis ir augšāmcēlies.
- To es jau atceros. Manu foto rādīja visos kanālos. Laikam vēl turpina rādīt.
- Tici vai ne - ja tu būtu sēdējis mierīgi, tev nekas vairs nenotiktu. Bet ko tu sāki mētāties, kad ieraudzīji to bārdaini televizorā?
Zigus neatbildēja. Visumā stāstītais izklausījās pēc patiesības. Visā šajā lietā viņu, godīgi sakot, vismazāk interesēja Vienacainā pravieša liktenis. Tas, ka amerikāņi teroristus tur slepenos cietumos dažādās pasaules valstīs, nebija liels noslēpums, un par to atrašanos baumoja dažādi - minot arī Baltijas valstis. Vismaz kļuva skaidrs, kādu noslēpumu pretinieki mēģināja slēpt. Kurts sakustējās un nokrekšķinājās.
- Čomiņ, vai drīkst pārvākties uz ērtāku sēdvietu? Roka ļoti sāp.
- Nedrīkst, - Zigus izmeta. - Vēl neesi pelnījis.
- Labi, labi. Tas nekas, - Kurts samiernieciski atbildēja.
Viņš sarosījās un palika vietā.
- Kā labā tu strādā?
- Vai tad vēl nesaprati, ar ko tu esi sanaidojies? Kāp lidmašīnā un brauc atriebties uz Vašingtonu!
- Es jautāju - kurš tev dod pavēles? Kurš pavēlēja nogalināt Agri?
- Lai tu varētu ielaist tam lodi pierē, vai ne?
- Tieši tā.
- Tad tev būs jābrauc pie čangaļiem, - Kurts iesmējās. - Pa A6, un uz austrumiem.
- Ko tu tur tagad muldi?
- Nepacietīgs? Tur, - Kurts pameta ar galvu uz žurnālgaldiņa pusi, - izlasi aizvakardienas avīzē uz pirmās lapas.
Uz žurnālgaldiņa stikla virsmas bija izmētātas pēdējo dienu avīzes un pāris žurnāli. Zigus pasniedzās pēc norādītā laikraksta, ne brīdi nenovērsdams uzmanību no Kurta.
- Vilmars ir lasījis pareizās avīzes, - ar neizprotamu jautrību balsī noteica Kurts.
- "Baņķiera Spoļanska ģimene, draudot vietējiem iedzīvotājiem, ceļ privātu pilsētu Latgalē," - Zigus nolasīja virsrakstu.
Avīzes primajā lapā bija attēls ar stiepļu pinuma žogu, kas taisni, kā gar lineālu novilkts, stiepās egļu audzes vidū. Raksta tēma tika apspriesta Latvijas presē pēdējās dienās tik bieži, ka Zigus bija pārstājis pievērst tam uzmanību.
- Tu runā par šo te?
- Pareizi. Lasi tālāk.
- Vietējie esot iebaidīti... Nožogoti jau vairāki simti hektāru pie Dīveru ezera... Vietējais iedzīvotājs tāds un tāds saka to un to... Ar banķieri saistīti uzņēmumi uzpērk zemi... Tas viss ir diezgan nenoteikti. Kurt, ja tu mēģini mani muļķot...
Zigus pacēla acis īstajā brīdī. Sēdošā Kurta siluets pēkšņi ļoti ātri tuvojās. Gūstekņa rokas vairs nebija salīmētas, un viņš vairs nesēdēja pie sienas, bet pēkšņi lēca virsū Zigum. Spēriens bija tēmēts tieši galvā, Zigum tik tikko izdevās pacelt priekšā rokas un neveikli nobloķēt triecienu. Pistole, izsista no rokas, aizlidoja kaut kur aiz dīvāna.
Tādu veiklību no neērtā stāvoklī sēdošā Kurta Zigus nebija gaidījis. Viņš lēca kājās, bet uzdūrās uz kreisās rokas dūres sitiena vaigā. Apdedzinošs spēks, kas uz brīdi padarīja nejūtīgu pusi sejas, atmeta Zigu uz sāniem un piezemēja tieši uz stikla žurnālgaldiņa, kas zem viņa sašķīda tūkstoš gabalos.
Apakšā bija cieta grīdas virsma, un apkārtējā pasaule slēpās kaut kādā pustumsā. Gulēt bija ērti, pat neraugoties uz stikla lauskām. Arī vēlēšanās celties bija kaut kur pazudusi. Acs kaktiņā bija saredzama tumša figūra, kas virs galvas atvēzējās ar žurnālgaldiņa metāla kāju.
Zigus piespieda sevi pavelties malā. Nākošajā acumirklī metāls atsitās vietā, kur bija jābūt viņa galvai. Zigus lēca kājās, apgāžot kamīna statīvu, paķēra biguli un vēzēja kaut kur uz Kurta pusi. Izdevās atsist vēl vienu triecienu, kaut arī bigulis gandrīz izkrita no rokas.
Zigus beidzot nopurināja apdullumu. Viņš nostājās uz kājām stingri, bet tūlīt pat nācās atlēkt malā no kārtējā Kurta uzbrukuma.
No Kurta strāvoja niknums. Zigum bija izdevies piecelties, izdevīgais brīdis bija zaudēts. Kurts vēzēja galda kāju ar galā palikušo stikla lausku, veikli rīkodamies ar kreiso roku. Ievainotā labā roka mētājās apkārt, asinīm noplūdusī plauksta zibēja kā sarkans pleķis.
Kurts uzbruka vēlreiz un vēlreiz, pēc katra sitiena atlēkdams drošībā no Zigus pretsitieniem ar savam vecumam un ievainojumam pārsteidzošu veiklību. Katru sitienu pavadīja nikns vilšanās rēciens.
Kārtējā uzbrukumā galda kāja, kas bija tēmēta Zigus plecā un varētu pārlauzt kaulus, nošvīkstēja gaisā, un Kurta pierē ietriecās biguļa gals. Nākošajā mirklī Zigus lēca atpakaļ, izvairoties no pretinieka vēziena. Bet tas bija pēdējais, ko Kurts spēja izdarīt.
Stienis izkrita no viņa pirkstiem, bet uz pieres bija parādījusies sarkana svītra. Sekundi Kurts mēģināja noturēt līdzsvaru. Tad viņš mēģināja spert soli kaut kur sāņus un smagi nogāzās stikla lauskās.
Zigus izmeta biguli, apsēdās uz grīdas un satvēra rokās galvu. Viņš lādēja sevi par to, ka bija ļāvis šim vecim sevi apvārdot, kamēr tas slepenībā atbrīvojās no līmlentes. Kurts bija vecs, bet labi trenēts nelietis, ja pat bez labās rokas bija Zigu gandrīz nositis. Tagad viņš gulēja, ar mirušu skatienu nekustīgi blenzdams griestos.