Kad Zigus sasniedza blokmājas stūri, viņš ieraudzīja Vilmaru stāvam pie mašīnas durvīm. Tas nebija paklausījis ieteikumam palikt mašīnā, bet nebija arī aizbēdzis. Tā vietā viņš tagad rādīja savu visā Latvijā pazīstamo ģīmi katram iespējamajam garāmgājējam tālā apkārtnē. Šodien jau bija noticis pārāk daudz, lai ar pelēku zemi noputējušais Zigus izsauktu žurnālistā pārsteigumu. Izskatījās, ka viņš bija saņēmies kaut ko teikt, ko pēc īsas saminstināšanās arī darīja:
- Zināt, Lindiņa kungs, es esmu mainījis domas. Es nevaru...
Jau pēc pirmajiem vārdiem Zigus veltīja Vilmaram tādu skatienu, ka vārdi, likās, iestrēga tā rīklē. Skatiens nepārprotami teica, ka no sabiedrotā Vilmars var ātri kļūt par ienaidnieku un par neitrālu sevi pasludināt arī nebūs atļauts. Žurnālists nodūra acis.
Zigus atrāva mašīnas aizmugures durvis un uzmeta uz sēdekļa šauteni ar liekajām pistolēm.
- Pamazām apaugam ar veselu arsenālu, vai ne? - viņš bezbēdīgi jautāja. - Un - nē, par atkāpšanos vari pat nedomāt.
Zigus vēlreiz nopurināja matus un pārbrauca ar roku bārdai, acu priekša saceldams pelēku putekļu mākoni. Vilmaru viņš paturēja redzes lokā. Tas tagad ar visiem spēkiem bija jānotur savā pusē, ja vajag - jāpakļauj savai gribai ar varu. Aizdomāties par citām iespējām tam nedrīkstēja ļaut, kaut arī bija skaidrs, ka tikšanās būs nāvējoši bīstama. Viņš turpināja runāt, cenzdamies būt mierīgs:
- Rādi ceļu. Atvedi Kurtu pie manis Afganistānā, tagad aizvedīsi mani pie Kurta.
Pēc mirkļa Vilmars nolemti sāka soļot daudzstāvu māju apņemtā stāvlaukuma virzienā. Sīkais dumpis bija novērsts.
- Ne tur. Pa kreisi, gar krūmiem - jo mazāk ļaužu mūs redzēs, jo labāk, - Zigus pielaboja.
Viņi sāka soļot pa betona bloku noklāto ietvi visgarām malējās daudzstāvenes sienai.
- Mēs satiksim Kurtu, un man varbūt naksies pāris reizes izšaut. Tā būs tikai pašaizsardzība, saproti, Vilmar?
Žurnālists, iepletis acis, pagriezās pret Zigu.
- Izšaut? - viņš satrūcies jautāja.
- Galvenais ir sagrābt Kurtu. Pēc tam pie tevis. Nofilmēsi interviju, gan jau tev kaut kāda kamera mājās ir. Kaut vai uz mobilā, man vienalga. Tad varēs izsaukt policiju. Ej ātrāk.
Došanos atpakaļ bez Kurta Zigus nespēja iedomāties. Kas notks pēc tam, pašlaik nebija svarīgs - tas nāks vēlāk un par to varēs uztraukties tad.
Betona ietve sadalījās divās daļās un aplieca rotaļlaukumu ar sarūsējušām bērnu šūpolēm. Priekšā aiz vēl vienas šķērsām novietotas blokmājas stūra atradās iebrauktuve garāžās. Paredzētās tikšanās vietu joprojām no skata slēpa klajumā saaugušie krūmi, kuros tagad varēja saskatīt iemīdītu taciņu, kas tālāk veda gar garāžu sienu. Vilmars norādīja uz taku un devās pa to uz priekšu.
Zigus turpināja vērot iespējamā slēpņa pazīmes. Bez snaipera uzbēruma galā Kurtam varēja būt sagatavoti citi pārsteigumi.
Līdz šim viņi laimīgā kārtā vēl nebija satikuši nevienu no namu iemītnieku vai nejaušu klaidoni, kurš varētu kļūt liecinieks kaut kam sliktam. Tomēr tieši tagad pretī takas sākumam Zigus ieraudzīja cilvēku, kurš kaut ko gaidīja pie šķērsās daudzstāvenes sienas. Svešais tūliņ, pamanījis pret sevi vērstu skatienu, stīvi pagriezās un it kā bezrūpīgi aizstaigāja dažus soļus tālāk. Pavadījis viņu ar acīm, Zigus sekoja Vilmaram.
Varbūt vispār nebija prātīgi ņemt žurnālistu līdzi. Pārāk jau labi sagatavota sagaidīšana - posteņi abos garāžu galos, pa vidu cilvēks ar šauteni. Tiesa, Kurts vēl nezināja, ka ar šauteni uzkalna galā vairs rēķināties nevar.
Tik un tā bezgalīgi bīstami. Zigus bija piedzīvojis četras misijas, bet salīdzināt šo brīdi nevarēja ne ar ko. Pat reizēs, kad viņi bija devušies naidīgos ciematos meklēt ieročus, ķert kādā mājelē noslēpušos afgāni vai darīt citus darbus, par kuriem viņš centās lieki nedomāt un pilnīgi noteikti nedrīkstēja nevienam pieminēt, varēja paļauties uz biedriem un aiz muguras stāvošo bruņoto organizāciju. Bet šoreiz Zigus bija pilnīgi viens - tas bija pretinieks, kas rīkojās saliedētā komandā.
Zālaina zemes strēmele gar garāžu sienu bija brīva no krūmiem un labi pārskatāma. Kurts stāvēja takas vidū metrus simt tālāk, iebāzis rokas kabatās, un skatījās abu nācēju virzienā. Vilmars manāmi sarāvās un apstājās. Zigum nācās sabiedroto ar kreiso roku saņemt cieši pie elkoņa. Zigus pieliecās pie Vilmara auss:
- Galvenais, nerausties. Nebaidies ne no kā.
Viņi turpināja ceļu lēnākā gaitā. Pusceļā viņš atskatījās - iepriekš redzētais cilvēks tiešām viņiem sekoja, kaut arī ieturēdams pārdesmit soļu attālumu. Kad viņi apstājās, arī sekotājs apstājās. Viss pareizi - Kurts bija sagatavojies. Zigus pār plecu uzsauca:
- Ei, tu! Pienāc klāt!
Tips nekustējās un neatbildēja. Likās, ka viņa prātā notika konflikts - tālāk tēlot nejaušu garāmgājēju nebija jēgas, taču bija vēl jāpilda priekšnieka dota pavēle. Priekšā Kurts turpināja drūmi lūkoties, nemirkšķinot ne aci. Nebija šaubu par to, ka visi klātesošie šeit neatradās sagadīšanās dēļ un zināja, ko te dara. Ļaut viņiem izveidot aplenkumu nedrīkstēja.
- Kurt! Aizmirsi, ka man ir tavs žurnālists un nav ko zaudēt? - Zigus uzsauca rokaspuiša saimniekam. - Man nepatīk, ka tas tips ir aiz muguras!
Pēc mirkļa pauzes Kurts izvilka roku no kabatas un īsi pamāja. Aizmugurē stāvošais cilvēks nekavējoties izkustējās no ātri pagāja viņiem garām. Zigus ar žurnālistu sekoja ar dažu soļu atstatumu. Vilmars izrādīja saredzamu nemieru par tikko notikušo vārdu pārmaiņu, un Zigus viņam klusi atgādināja:
- Es taču teicu - nerausties. Mierīgi.
Kad Kurta rokaspuisis nostājās līdzās bosam, apstājās arī viņi. Kādu brīdi visi četri stāvēja nekustīgi, Zigus un Kurts ar skatieniem urbās viens otrā. Gaiss likās piesūcies ar draudiem. Situācija vēl nebija pārkāpusi neredzamo robežu, pēc kuras tā iegāzīsies haosā, bet šis brīdis bija tuvu. Visu šo laiku Zigus ar iekšēju ziņkāri salīdzināja iespaidus par misijā satikto operatoru un tagad priekšā stāvošo cilvēku, par kura statusu vēl īstas skaidrības nebija. Kurts izskatījās mierīgs kā cilvēks, kurš ir situācijas saimnieks. Nebija šaubu, ka viņa prātā arī zibēja iespējamo darbību aprēķini, un neviens no risinājumiem nebija labvēlīgs Zigum.
Nesagaidījis neviena vārda, Zigus iesāka:
- Vēlreiz teikamies, vai ne, Andrej Bērziņ? Vai arī saukt tevi par Kurtu? Kāds ir tavs īstais vārds?
- Tu, čomiņ, atnāci, lai to uzzinātu? - nesteidzīgi atjautāja Kurts.
Atkal klusums. Viņam noteikti bija daudz laika. Rokaspuisis blenza Zigum cauri ar atsvešinātu izteiksmi, pauzdams gatavību darīt visu, kas būtu vajadzīgs Kurtam. Vilmars sānos nervozi atskatījās. Garāžu korpusu rindas tālajā galā aiz stūra parādījās otrais rokaspuisis - tas pats, kurš bija pamanīts no uzbēruma.
- Iepazīstināsi ar saviem draugiem, Kurt? - Zigus vēlreiz sāka ar jautājumu.
- Draugi negrib ar tevi iepazīties, - skanēja atbilde.
- Tad kāpēc atvedi viņus šurp?
Beidzot Kurts sāka izrādīt nepacietību:
- Čomiņ, ja tu gribēji kaut ko teikt, tad saki. Nestāvēsi jau šeit visu dienu.
- Skaidra lieta! Izvelc rokas no kabatām. Draugus aizsūti stāvēt aiz stūra - tur, pašā galā. Bet mēs trijatā dosimies uz mašīnu.
Līdz šim nekustīgā Kurta seja savilkās smīnā, kas lika ādai ap acīm un muti savilkties desmitos krunciņu.
- Re ko? Un kas - ja neiešu?
- Neiesi? Es tevi piespiedīšu.
Tagad Kurts plaši smaidīja, un rievas viņa sejā likās kļuvušas divreiz dziļākas. Pie tam Zigus ne brīdi nešaubījās, ka ar vienu roku kabatā viņš žņaudza pistoles rokturi. Arī Zigus jakas kabatā turēja ieroci. Domās viņš tēmēja Kurta labās rokas apakšdelmā - izšķirošajā brīdī visu lems abu šāvēju ātrums.
Ar brīvo roku Kurts nocēla no galvas naģeni.
- Tiešām, čomiņ? - viņš teica. - Ko tad no manis grib tāda zvaigzne kā tu?
To pasakot, Kurts pacēla roku ar naģeni un norādīja uz Zigu, tad strauji nolaida roku.
Atkal iestājās klusums. Četri aiz garāžām kopā sanākušie cilvēki stāvēja nekustīgi. Kaut kur netālu kādā garāžā tukšgaitā raustīgi purkšķēja motors. No šosejas puses nāca garāmbraucošo automašīnu skaņas. Nekas cits netraucēja apkārtesošo skaņu ritmu. Šoreiz Zigus nespēja apslēpt smīnu.
- Vai tagad kaut kam bija jānotiek, Kurt?
Smaids Kurta sejā bija nodzisis. Viņš palūkojās uz uzbēruma pusi, no kura pēc dotā signāla nebija atskanējis šāviens. Kad skatiens atgriezās pie Zigus, tajā dega tāda naida liesma, ka tā šķita būt spējīga izdedzināt caurumu. Arī Zigus atkal bija nopietns. Neredzamā robeža tikko bija pārkāpta, un šāvieni varēja sākt skanēt jebkurā mirklī.
Mirklī, kad Kurta naģene sāka kritienu zemē un to turējusī roka pasniedzās kabatā, laiks likās palēninājis savu gaitu. Zigus nospieda mēlīti un sajuta dedzinošu karstumu, kas caur kabatu izdzina lodi tieši Kurta rokā.
No stobra izrāvies skaņas un uguns vilnis atmeta četrotni uz visām pusēm. Kurts bija nometis ieroci un sarāvies no pēkšņā ievainojuma. Zigus piespiedās pie ķieģeļu sienas un šāva uz Kurta rokaspuisi kā uz nākošo bīstamo mērķi. Pirmā lode tam lika ieliekties ceļos, un nākošie šāvieni nokrist uz zemes pavisam. Vilmars uz brīdi bija pazudis no redzesloka.
- Nebēgt! - Zigus uzkliedza vienlaicīgi Vilmaram un ievainotajam Kurtam.
Vēl vienam pretiniekam bija jābūt tālāk priekšā, bet tas bija nozudis aiz garāžu stūra. Neveltot tam vairs lieku mirkli, Zigus pielēca pie Kurta.
- Gulies! Zemē!
Spēriens palīdzēja Kurtam nomesties ceļos un tad arī nokrist uz sejas zemē. Zigus jāteniski uzsēdās tam uz muguras un vēlreiz pavērsa ieroci pret garāžu tālo stūri. Aiz tā nozudušais pretinieks tā arī nerādījās. Zigus atskatījās uz Vilmaru - par laimi, tas nebija aizskrējis, bet tikai nokritis zālē uz ceļiem un sakņupis gaidīja iznākumu. Viņš vēlreiz pavērsa ieroci uz priekšu - joprojām nekā.
Kurts mēģināja izrauties, bet nomierinājās pēc pāris dunkām pakausī. Zigus nešaubījās, ka pat ar visu sašauto roku krunkainais nelietis bija bīstams kā klaburčūska. Viņš nolika pistoli līdzās zemē, izvilcis līmlentes rituli no kabatas, viņš aptina tā rokas aiz muguras, saspringti turpinādams novērot apkārt notiekošo, gatavs jebkurā brīdī atkal paķert ieroci. Asinis tecēja no Kurta sašautā delma, tas viebās, bet neizdvesa ne skaņas, arī kad Zigus uzrāva viņu kājās.
- Veltīgi tu tā izdarīji. Tu nevari iedomāties, kas tev par to būs, - Kurts izgrūda.
Zigus atkal nospieda Kurtu uz ceļiem un uzspieda tā mutei līmlentes gabalu, tad drošībai vēl vienu. Sasmērētās rokas noslaucīja gar tā jaku un rāva viņu tālāk, ātrāk prom. Kurts nepretojās, saprazdams tādas rīcības veltīgumu, bet zem līmlentes varēja dzirdēt nākam apslāpētus smieklus. Vilmars skatījās ieplestām acīm.
- Ak Dievs... - viņš teica, kad Zigus veda Kurtu garām.
- Tagad nerunā, - atmeta Zigus. - Tieši uz mašīnu!
Pēdējais Kurta rokaspuisis tā arī bija nozudis bez pēdām. Viņi veica visu ceļu līdz Vilmara mašīnai - Zigus ārā gaitā, raudams gūstekni sev līdzi, Vilmars - skriešus. Pie mašīnas nācās tērēt vērtīgas sekundes atverot bagāžnieku un ieguldot Kurtu tajā.
- Nedari muļķības, - Zigus tam nikni piekodināja.
Viņš aizslēdza bagāžnieku un nosēdās pie stūres, Vilmars ielēca blakus sēdeklī. Žurnālists vairs neatgādināja iebaidītu upuri - izskatījās, ka viņu ir aizrāvis azarts, kas pavada veiksmīgas medības. Kurta ķeršana bija izdevusies, un šajā gadījumā tas viņam nozīmēja grēku izpirkšanu un arī atmaksu par izmantošanas gadiem.
Mašīna tikko izkustējās no vietas, kad uz ceļa no stūra izlēca cilvēks ar pistoli, kurā Zigus atpazina iepriekš pie garāžām nozudušo Kurta rokaspuisi. Kas norisinājās tā prātā, nevarēja uzminēt, taču, turēdams ieroci abās rokās, tas apstājās ceļa vidū un notēmēja uz mašīnu.
Zigus rīkojās, kā priekšā lika instinkts - spieda pedāli grīdā un brauca tam tieši virsū ar vislielāko ātrumu. No pretinieka ieroča atskanēja pāris šāvieni, lode ķēra priekšējo stiklu. Attālums starp mašīnu un šāvēju strauji samazinājās, tuvumā svešā acīs bija redzams niknumā saviebts ģīmis, tad nākamajā mirklī bija trieciens, braucamrīks nodrebēja, un tikko priekšā stāvošā šāvēja ķermenis aizlidoja kaut kur sāņus.
Palielinājis ātrumu, Zigus šāvās tālāk, neatskatīdamies atpakaļ. Izbraucis uz šosejas, viņš samazināja ātrumu. Priekšējo stiklu līdzās rotāja caurums un no tā tālu izejošas plaisas - tieši pretī pasažiera sēdeklim. Negribīgi Zigus palūkojās uz Vilmara pusi.
Vilmars nekustīgi sēdēja, atmetis galvu atpakaļ. Lode bija trāpījusi tieši pierē. Zigus niknumā iebelza ar dūri pa stūres paneli. Tad steidzīgi satvēra līķi aiz skausta un nogāza lejā, ar galvu pie kājām. Nedrīkstēja sev piesaistīt lieku uzmanību. Mašīna ar plaisām uz priekšējā stikla bija slikts skats, ar mironi priekšējā sēdeklī - vēl sliktāks.
- Nolādēts... - izlauzās caur zobiem.
Zigus stūrēja mašīnu pa ielām, izvēloties tās, kurās pretimbraucēju un gājēju bija mazāk. Viņš brauca atpakaļ uz Vilmara māju - tā bija vienīgā vieta, kas tagad solīja patvērumu.