Diena bija tikpat drēgna kā rīts, ielās varēja redzēt vairāk gājēju un braucamrīku. Zigus stūrēja tumši zaļu Alfa Romeo pa šoseju, līdzās pasažiera sēdeklī sadrūmis sēdēja Vilmars.
Mašīnu, tāpat arī jaunu drēbju kārtu Zigus bija aizņēmies no viņa - Vilmaram nācās negribīgi piekrist, saprotot, ka īstenībā no došanas izvairīties nevarēs. Zigus bija izvēlējies džinsu bikses, svītrainu kreklu, kas gan rādījās mazliet par šauru plecu apvidū, zaļu vējjaku ar pietiekami dziļām kabatām, lai tajās ietilptu abas pistoles. Par laimi, Vilmara sporta kurpes derēja arī Zigum, tā kā arī savus saplēstos apavus viņam izdevās nomainīt.
Zigus stūrēja, uzmanīgi vērodams šosejas labo pusi. Mašīnā valdīja klusums.
Par Kurta nozīmēto tikšanās vietu Vilmars bija pamatīgi izjautāts, bet iegūtās ziņas salīdzinātas ar karti. Vietu Kurts bija izvēlējies dažu minūšu brauciena attālumā no Vilmara adreses. Līdz tai nebija jābrauc tālu - "Zināmā vieta aiz garāžām" atradās Rīgas nomalē, un labi noslēpta no liekiem skatieniem. Apvidus aiz šosejas vēl trīsdesmit gadus atpakaļ bija mežonīgs, noaudzis ar krūmiem un nevajadzīgs nevienam. Tad kādā brīdī pilsēta bija izdomājusi šeit radīt vēl vienu mikrorajonu, un te tika sarīkota neliela apbūve ar daudzstāvu blokmājām un savrupmājām. Meklēto apkaimi no otras puses pie šosejas piespieda grants ceļš. Priekšā šoseju un ceļu krustoja asfaltēta iela, gar kuru bija izveidojies betona blokmāju rajons. Otrā taisnstūra galā bija savrupmājas, pa vidu - liels krūmājs, kā piemiņa tam, pēc kā apkaime izskatījās senāk.
Krūmāja malā gar šoseju stiepās garāžu kooperatīvu ķieģeļu korpusi korpusi, aiz kuriem atradās Kurta un Vilmara tikšanās vieta. No liekām acīm tā bija droša - lielākais, kas varētu notikt, abi varētu uzdurties nejaušam suņa īpašniekam, kas pusmežonīgajā pļavā vestu pastaigā savu mīluli.
Zigus pabrauca garām pelēkajiem garāžu korpusiem un daudzstāvenēm, krustojumā nogriezās pa labi. Uzreiz doties pretī Kurtam nenāca ne prātā. Tas bija pārāk slīpēts putns, un tā sagūstīšanai bija jāsagatavojas kārtīgi. Visa Zigus uzmanība bija veltīta katram sīkumam, kas liecinātu, ka tikšanās vietā būtu gaidāms slēpnis. Atmiņā atausa līdzīgās reizes misijā, kad karavīri gatavojās rīkoties, nezinot, vai priekšā būs tikšanās ar bīstamu pretinieku. Bija jāsavalda vieglas ķermeņa trīsas - gandrīz vai priekam līdzīgā sajūta, kuru laikam izjūt medību suns, riņķojot ap medījumu līdzīgi, kā to tagad darīja Zigus.
Līdz šim garāžas un piecstāvenes nelikās neparastas. Mašīna pabrauca garām blokmājām un vēlreiz nogriezās pa labi, uz grants ceļa. Tikšanā vietu, ko no šosejas slēpa garāžu korpusi, no šejienas apskatīt traucēja krūmāji un milzīgs pelēkas zemes kalns pļavas vidū. Acīmredzot, pēdējā celtniecības pacēluma laikā bija paredzēts apbūvēt arī mežonīgo pļavu starp daudzstāvenēm un privātmājām, bet šie plāni drīz tikuši atmesti. Par tiem liecināja vien nošķūrēts klajums grants ceļa pusē un pelēkais zemes uzbērums, uz kura rēgojās izkaltuši zari un zāles stiebri.
Skatiens pirmo reizi bija atradis kaut ko neparastu. Zemes kalna galā bija redzams zils traips, ko pēc brīža Zigus atšifrēja kā cilvēka figūru. Cilvēks gulēja uzbēruma galā uz vēdera ar kājām pret ceļu un, kā izskatījās, novēroja tikšanās vietu. Zigus samazināja ātrumu. Citos apstākļos dīkdienim, kurš bija izlēmis apģērbts pasauļoties zemes uzbēruma galā, varētu nepievērst uzmanību.
- Ko mēs te darām? - Vilmars pārtrauca visu ceļu ilgušo klusumu.
Žurnālists skatījās garāžu virzienā, meklēdams apstāšanās iemeslu. Zigus apgrieza mašīnu ceļa vidū un aizbrauca atpakaļ līdz krustojumam - kur daudzstāveņu sienas noslēpa zemes kalnu skatītājam.
- Varbūt nekas, - viņš beidzot atbildēja. - Es aiziešu, pavērošu apkārtni. Sēdi mašīnā - gaidi, kad atgriezīšos.
Mašīnas atslēgas viņš paņēma līdzi. Nebija gluži tā, ka Zigus Vilmaram neuzticētos, tomēr pilnīgi pārliecināts par žurnālistu viņš nebija. Gatavošanās laikā Zigus pat bija apsvēris iespēju Vilmaram sasiet rokas un vest līdzi bagāžniekā, tomēr šo ideju atmeta, lai nabagu vēl vairāk nesarūgtinātu. Vilmaram jau tagad bija jāpacieš iejaukšanās savā dzīvē, šķiršanās no mašīnas un apģērba kārtas - kaut tikai īslaicīga. Zigus nejutās vainīgs - katrs, kurš darbojās Kurta labā, uzprasījās pats.
Platas, brūnas līmlentes ritulis arī bija savākts no Vilmara saimniecības un tagad atradās vienā jakas kabatā. Pārējās kabatās Zigus bija sabāzis pistoles - Vilmaram tas netika teikts, bet ieroču glabāšana tam arī netika uzticēta. Atlika vien cerēt, ka žurnālista solīšanās palīdzēt notvert Kurtu bija īsta, un pēc atgriešanās viņš nebūs aizbēdzis.
Raitā solī pagājis garām blokmājām un tām pieguļošajai daudz maz kopto apstādījumu joslai, Zigus pārlēca ceļmalas grāvi. Cilvēks kalna galā gulēja kā iepriekš, neko nenojaušot, iekārtojies pusnogruvuša slīpuma pusē tā, lai zemes smaile to segtu no blokmāju logiem. Tāds sīkums vairs nelikās nejaušība. Zigus devās viņa virzienā, rīcību cerēdams izlemt atbilstoši notikumu attīstībai.
Uzbēruma nogāzes malā parādījās vēl vairāk savādu lietu, ko pārdomāt. Cilvēks bija iekārtojies uz ilgāku laiku - zem viņa atradās pelēka brezenta drāna, sānos nomesta plecu soma un līdz pusei zemē ierakta minerālūdens pudele. Rievotas zoles. Mugurā zils krekls ar īsām piedurknēm, kas apspīlējās ap muskuļotiem augšdelmiem. Gulētājs neizskatījās pēc dīkdieņa vai bezpajumtnieka. Taču arī pēc Kurta ne.
Zigus apdomāja rīcību. Piespiest pie zemes un izprašņāt? Aptīt ar līmlenti un atstāt? Bija skaidrs, ka nedrīkstēja sacelt lielu troksni. Tikai aizbiedētu galveno medījumu. Viņš nopūtās, sataustīja kabatā pistoles spalu un kāpa pa irdeno zemi augstāk pretī gulošajam.
Gulētājs pēkšņi metās apkārt, tā rokā nozibēja pistole.
Ķermenis sāka rīkoties, pirms Zigus prāts aptvēra notikušo. Svešinieks bija aizmugurē izdzirdējis soļus un izrāvis ieroci. Zigus atbildēja ar to pašu, kamēr kreisā roka šāvās uz priekšu satverdama pretinieka plaukstu. Svešais, kā spogulī atkārtodams uzbrucēja rīcību, arī paspēja satvert Zigus roku. Nu abi cīkstējās, katrs ieķēries pretinieka pistolē.
Prātā zibēja: "Galvenais, ne skaņas!" Pretinieks vēl nebija attapis sacelt troksni, viņš ar Zigu lauzās klusējošā nāvīgas cīņas nopietnībā, iepletis acis un sakodis zobus.
Pakļaudamies zibenīgai domai, Zigus uzgūlās ar visu svaru labajai rokai un piespieda to pie pretinieka krūtīm. Viņš ļāva pistolei izslīdēt no rokas un nokrist līdzās svešā sejai, un satvēra tā rīkli. Kamēr Zigus ar savu svaru spieda lejā pretinieka ķermeni, tas nevarēja izdvest ne skaņas.
Ar lielām pūlēm Zigus kreisā roka nosvēra pretinieka roku sāņus lejā, iespieda tā plaukstu ar pistoli irdenajā zemā un izspieda pretinieka pirkstu no aizsargskavas ar savu rādītājpirkstu, pirms svešais bija iedomājies nospiest sprūdu.
Tagad arī svešais aptvēra, ka viņa vienīgais glābiņš bija sacelt troksni, bet no aizžņaugtās rīkles izlauzās vien aizsmacis sēciens. Zigus bija uzgūlies svešajam un pielika visas pūles, lai nedotu tam iespēju izkustēties.
Pretinieks ar brīvo roku ķēra pie Zigus sejas. Tas rāva galvu atpakaļ un atkal uz priekšu, ar zobiem ieķerdamies pretinieka pirkstos. Zobi iekodās miesā līdz kaulam, zods tika piespiests krūtīm, apturot juceklīgos pretinieka mēģinājumus ar īkšķi iedurt balsenē.
Laiks tagad likās apstājies. Pretinieks mēģināja kliegt, bet drīz vairs nevarēja. Viņš mežonīgi raustījās, bet Zigus ķermeņa smagums viņu turēja pie zemes. Svešā seja bija piesarkusi, kakla āda ap žņaudzošo plaukstu uzpūtusies kā rūgstoša mīkla, acis izbolītas. Tas turpinājās gandrīz mūžību, līdz raustīšanās pakāpeniski norima.
Vēl kādu brīdi abi palika nekustīgi saķērušies. Tad Zigus palaida vaļā miroņa rīkli un izspļāva tā roku. Mutē bija šķebinoša, sāļa garša. Ķermenis drebēja kā drudzī. Drēbes bija izmirkušas cauri ar sviedriem.
Zigus apmeta mironi uz sāniem. Negribējās skatīties viņa sejā. Tik tuvu to darīt nebija gadījies.
Kādu brīdi viņš gulēja uz muguras, nekustīgi blenzdams mākoņos. Galvā pulsēja asinis, gaiss plaušās ieplūda lēni, it kā tās spiestu milzīgs slogs, un mutē čirkstēja smilšu graudi. Cīņa bija prasījusi pārāk daudz.
Zigus izvilka pelēkajā zemē ierakto minerālūdens pudeli. Viņš izskaloja rīkli, tad lēja ūdeni uz plaukstām uz sejas, ļaudams tam notecēt pa ūsām un bārdu. No galvas līdz kājām viņš jutās aplipis ar sausiem, pelēkiem putekļiem. Visi spēki likās viņu pametuši.
Tā nedrīkstēja. Nedrīkstēja zaudēt spēkus. Bija jāpabeidz uzdevums. Jāsaķer sūda Kurts.
Zigus piespieda sevi izkustēties. Savāca izmētātās pistoles - noputējušas pēc velna, būtu jāiztīra. Uzbēruma smaile, aiz kuras bija gulējis pretinieks, slēpa notikušo no blokmāju logiem - tas labi. Uz brezenta priekšā - šautene. Krievu SVD ar saritinātu somu līdzās. Tagad tas vairs nebija nemaz tik liels pārsteigums. Skaidrs, kā Kurts bija sagatavojies uz tikšanos - tātad kaut ko nojauta. Gaidīja ne tikai Vilmaru.
Zigus parāpās augstāk un nogūlās snaipera vietā. Skats no uzbēruma pavērās uz krūmājiem noaugušu ieplaku un pelēkajiem garāžu korpusiem, aiz kuriem varēja redzēt satiksmi uz šosejas. Visgarām ķieģeļu sienām stiepās zālaina zemes strēle. Tās vidū, pretī uzbērumam, pret sienu bija atspiedies cilvēks rūtainā naģenē un vējjakā. Bez šaubām, tas bija Kurts, kurš pašlaik nekustīgi blenza zemē, it kā uz kaut ko koncentrētos. Kāds cits tips mīņājās pie garāžu korpusu galējā stūra kreisajā pusē. Arī viņam mugurā bija vējjaka - tieši tāda, lai kabatā slēptu ieroci. "Izskatās, ka jakas pēdējās dienās ir modē," prātā iešāvās zobgalīga doma. Tas gan nozīmēja, Kurtam bija vismaz viens pavadonis un ar to nāksies tikt galā. Zigus atrāpoja atpakaļ, pirms Kurts bija viņu pamanījis.
Zigus iebāza šauteni somā un pārmeta pār plecu. Te vairs nebija jēgas kavēties. Viņš nokāpa pa irdeno nogāzi un devās uz mašīnas pusi. Ceļos vēl bija jūtams vārgums, cīniņš bija prasījis ļoti daudz spēku. Ticis līdz ceļam, Zigus atskatījās - pretinieks gulēja kā iepriekš, viņš izskatījās aizmidzis, nogūlies uz sāniem.