- Vilmar, pastāsti man par Afganistānu.
- Par Afganistānu? - tas pacēla skatienu.
Vilmars sēdēja pašā dīvāna galā, sašļucis un ar visu savu būtību pauzdams vēlmi, lai negaidītā nopratināšana beigtos.
- Par ko tad citu? Visiem šiem sūdiem, kuros es esmu iekūlies, ir saistība ar Afganistānu.
- Mēs filmējām materiālu par latviešu karavīriem misijā. Neuztraucieties, filmu mēs pabeigsim kā nākas...
- Vilmar, nemuldi. Es jautāju par notikumiem, kas atgadījās tieši tavas vizītes laikā. Kurtam ar braucienu bija saistība?
- Tādā ziņā? - Vilmars atsaucās. - Jā, tas bija Kurta uzdevums. Man par pārsteigumu! Bet nekādu sarežģījumu nebija, ne ar papīriem, ne kolēģiem, ne ar Aizsardzības ministriju, nekādu lieku jautājumu - viņš visu kaut kā nokārtoja. Izbraucām bez kavēšanās.
- Un kāds bija tavs uzdevums?
- Kad atlidojām, viņš patieca, ka jākoncentrējas uz jums. Tā ka pateicoties Kurtam jūs tagad esat filmas galvenais varonis, - Vilmars vārgi pasmaidīja.
- Pagaidi, viņš arī bija tur? - Zigus pārsteigts jautāja. - Kurts brauca līdzi?
- Jā, jūs droši vien atceraties. Viņš bija mūsu operators.
Dzirdētais pārsteidza kā zibens spēriens. Noslēpumainais Kurts Afganistānā bijis rokas vēziena attālumā. Un, ja varēja ticēt Vilmaram, Kurta rokās bija pieejama prātam neaptverama vara. Viņš mēģināja atcerēties operatoru, kādu to bija redzējis Afganistānas misijas beigās. Pāri pusmūžam, ar īsiem, jau sirmiem matiem, sīkām krunciņām nosētu seju un mazliet čerkstošu balsi. Ne vienu mirkli kameras vīrs nebija radījis kaut kādas aizdomas. Operatoram bija arī vārds, kas neradīja aizdomas.
- Tavu operatoru taču sauca Andrejs Bērziņš, vai ne? Ko tu te man...
- Tas nav viņa īstais vārds! - dedzīgi iebilda Vilmars. - Kurts nav ne Andrejs, ne Bērziņš. Viņam bija sagatavoti dokumenti, un tas noteikti nebija viņa īstais vārds. Man ir aizdomas, ka dokumenti pat nebija viltojums, bet valsts izdoti. Viņš ir ļoti ietekmīga persona, jūs pat nevarat iedomāties!
Likās, ka no dzirdētā drīz sāks griezties galva. Nebija šaubu, ka Vilmars absolūti ticēja katram paša teiktajam vārdam. Žurnālistam Kurts simbolizēja noslēpumainu, visvarenu spēku, kuram pretī runāt varētu tikai trakais. Katram saprātīgam cilvēkam būtu jāizvairās stāties tam ceļā, uz Zigus Vilmara acīs bija pilnīgi jucis.
Savukārt pašam Zigum Kurts nozīmēja visvairāk meklēto - atbildes. Kaut kur dziļi sirdī sīka balstiņa ļauni priecājās, atgādinādama, ka Zigum tomēr visu šo laiku bijusi taisnība, ka viņš tomēr ir nokļuvis uz pēdam tam, ko tik ļoti meklēja. Zigus atsāka Vilmara izprašņāšanu, tagad pilnīgi pārliecināts, ka sataustītajam pavedienam ir jāseko līdz galam.
- Ko Kurts gribēja Afganistānā?
- Es nezinu. Pāris reizes viņš lika jūs intervēt, lai novērstu uzmanību, bet man nav zināms, ko viņš darīja tajā laikā.
- Toties es laikam zinu. Zaga manu kameru un bojāja datoru. Un tas viss kaut kādas fotogrāfijas dēļ?
Vilmars purināja galvu:
- Man ar to nav sakara...
- Un kā ar mana labākā drauga slepkavību? To arī sarīkoja Kurts?
- Es par to neko nezinu! Es pirmo reizi dzirdu, ka ir bijusi kaut kāda slepkavība! - Vilmara balsī bija jaušamas bailes.
- Lieta tāda, ka Agri nogalināja vienas fotografijas dēļ, kuru es biju viņam nosūtījis. Tajā bija nobildēts tāds Vienacainais pravietis, augšāmcēlies terorists, tu jau kā žurnālists to noteikti esi dzirdējis...
- Es neko par to nezinu! Lūdzu, Lindiņa kungs, neiejauciet mani vairāk šajā lietā! - tagad Vilmars jau gandrīz kliedza.
- Nesauc mani tā. Eh... - Zigus nopūtās.
Zigus apklusa, ļaudams Vilmaram nomierināties. Pret žurnālistu auga arvien lielāka nepatika. Viņš bija cerējis uz sadarbību un patiesu vēlmi palīdzēt, bet tagad bija skaidrs, ka Vilmars pastāvīgi dzīvo stingrā Kurta tvērienā. Cerība ar žurnālista palīdzību izklāstīt notikušo publikai pamazām nobālēja.
Nebija brīnums, ka vainas sajūta par vardabīgu ielaušanos tā dzīvē kļuva arvien klusāka. Palika tikai žēlums pret cilvēku, kurš kādreiz savas muļķības dēļ bija iekūlies apstākļos, no kuriem izkļūt viņam nebija spēka, un tagad tam neatlika nekas cits, kā palikt par noslēpumainā kuratora marioneti.
- Vilmar, man vajag satikt Kurtu.
- Mēs tā nebijām norunājuši!
- Mierīgi! - Zigus viņu apsauca. - Viss būs labi. Tu vari visu savā dzīvē vērst par labu. Tas cilvēks ir noziedznieks, kurš sarīkoja mana drauga un viņa sievas slepkavību. Man vajag tavu palīdzību, lai Kurts par visu atbildētu.
- Nē, ne par ko, - žurnālists purināja galvu. - Es jau tagad riskēju. Par to, ko esmu pastāstījis, mani var vienkārši nogalināt.
Zigus uzsprāga:
- Velns! Nu tad es tevi dauzīšu, kamēr tu būsi vienos caurumos! Man vajag Kurtu!
Vilmars salēcās, tad gluži vai sarāvās divreiz mazāks. Viņš drebēja pie visām miesām, bez šaubām, drudžaini pārdomādams, kādas nepatikšnas tam draudēs no visvarenā saimnieka.
- Tu Kurtam gribēji zvanīt tur - virtuvē?
- Jā, - žurnālists izspieda.
- Nu redz, tagad varēsi to izdarīt pa īstam. Mēs ar tevi kopā iebāzīsim Kurtu cietumā, vai ne, Vilmar? Celies!
Pirms tas paspēja iebilst, Zigus uzrāva Vilmaru kājās un izgrūda no istabas. Glužio kā iepriekš Zigus ar varu izvilka žurnālistu uz pretējo mājas galu. Virtuvē žurnālists tika nosēdināts uz krēsla un tā rokā iespiesta uz grīdas nokritusī klausule.
- Tu piezvanīsi Kurtam. Tikai nesaki, ka es esmu šeit, izdomā pārliecinošu iemeslu. Saprati?
- Sapratu... - īsi izdvesa Vilmars.
- Pasaki, lai atbrauc šurp.
- Viņš te neieradīsies. Konspirācija! Mēs tiekamies norunātās vietās.
- Tad norunā kādu vietu, kur mazāk cilvēku.
- Es jau nevaru Kurtam norādīt, ko darīt! Viņš visu izlemj pats...
- Dari visu, lai sanāktu kā vajag. Un tikšanās lai ir ne uzreiz tagad, bet pēc kādas stundas. Mums vajadzēs nedaudz sagatavoties.
Zigus to teica, iedomājies par savu visumā uzkrītošo izskatu. Vilmaram nāksies ciest papildus neērtības - padalīties ar Zigum piemērotu apģērbu un varbūt pat arī apaviem. Viss galvenā mērķa labad, kā viņš sev atgādināja.
- Ja Kurts jautā par mani, saki, ka neesi mani redzējis. Vispār nerunā pārāk daudz, beidz sarunu ātri. Neizklausies nobijies, nevajag viņam likt kaut ko nojaust. Atcerēsies?
- Jā jau, jā... Man viss skaidrs, - nomākti atbildēja Vilmars.
Viņš uzspieda numuru. Zigus notupās līdzās krēslam, lai labāk dzirdētu sarunu.
- Kas ir? - atsaucās čerkstoša balss klausulē.
Adresāts noteikti bija atpazinis zvanītāja numuru. Balss no klausules skanēja apslāpēti, bet tūliņ tajā varēja atpazīt Afganistānas operatoru.
- Te Vilmars.
- Zinu, - sarunu biedrs noskaldīja. - Jaunumi par Lindiņu?
Vilmars skaļi ievilka gaisu nāsīs, atskatījās uz Zigu un teica:
- Nē, viņu es neesmu redzējis.
- Tad ko?
- Mums ir jātiekas. Man ir kaut kas tāds, ko es gribu jums pastāstīt.
- Saistībā ar ko?
- Par to projektu ezera krastā, - Vilmars pēc gandrīz nemanāmas pauzes bija atradis ieganstu. - Jūs zināt, kuru. It kā tagad esot sākta īsta izmeklēšana.
- Un tu, muļķi, man to tikai tagad saki? - Kurta balss ieskanējās skaļāk.
- Es agrāk nezināju! Labāk visu pastāstīšu tikšanās brīdī. Man tagad tas viss ir kā migla acīs, - Vilmars piebilda.
- Ak tā? - balss noprasīja. - Tad tiekamies tev zināmajā vietā pie garāžām. Vēl kas?
Zigus piebikstīja Vilmaram un norādīja uz sienas pulksteni.
- Es būšu pēc kādas stundas, ne agrāk. Esmu aizņemts.
- Kā tad! - to pateicis, Kurts pārtrauca sarunu.
Brīdi abi virtuvē sēdošie cilvēki pavadīja klusumā. Tad Vilmars ar jautājošu skatu pavērsās Zigū.
- Labi darīts, - Zigus paslavēja. - Tikai kas tā vēl bija par miglu acīs? Mēģini nodot ziņojumu savam Kurtam?
- Ko, nē, tas tā nav! - Vilmars purināja galvu. - Tāpat, tas ir tikai tāds izteiciens!
Viņa acis izbailēs bija iepletušās divreiz lielākas.
- Kurts tevi ir ļoti sabaidījis. Tev jāsaprot, ka vienīgais veids, kā tikt no bailēm vaļā, ir tām stāties pretī. Vai ne?
- Es saprotu. Es palīdzēšu tikt pie Kurta, - Vilmars teica jau izlēmīgāk.
- Tieši to no tevis gaidīju. Celies, mums jāsagatavojas lielajam brīdim.