Rīts bija apmācies, katru brīdi varēja sākties lietus. Dārzciems šajā agrumā likās gluži vai izmiris. Šī bija omulīga savrupmāju apkaime, kuru no divām pusēm ierobežoja plašas maģistrāles. Apkaimi šķērsoja taisnas šķērsielas, bet austrumos no Dārzciema sākās Pļavnieku betona blokmājas.
Izlēmis, Zigus izkāpa, lai dotos ceļā. Cik viņš bija gaidījis? Tagad laikam jau bija seši rītā. Kaut kas turēja kreklu uz vietas - viņš atklāja, ka to pie sēdekļa bija pielīmējušas no šofera iztecējušās asinis. Nācās pielikt pūles, lai atrautu kreklu no vietas.
Meklētā Dārzciema šķērsiela šajā agrumā bija tukša un klusa. Kaut kur te bija jābūt žurnālista Varfolomējeva namam. Zigum patika, ka koki un krūmi kā augstas kamuflāžas sienas sargāja no liekiem skatieniem - nejaušam lieciniekam pārāk labi paliktu atmiņā savāds bārdains vīrs sporta kurpēs ar milzīgiem caurumiem, kuros varēja redzēt kāju pirkstus. Vēl no abām bikšu kabatām rēgojās pretiniekiem atņemto pistoļu spali, bet uz baltā krekla muguras tālu varēja saskatīt aizdomīgus brūnus traipus.
Sarkano hondu Zigus bija apturējis stāvvietā maģistrāles malā, kur savas mašīnas novietoja tuvāko blokmāju iedzīvotāji. Tad viņš ilgu laiku sēdēja nekustīgi, sakopodams domas. Noteikti vēlāk policijas nesagaidīšana tiks saukta par kļūdu, bet viņam bija viss jāpārrunā ar Varfolomējevu. Viesojoties misijā, tas bija izturējies profesionāli, nekad neizrādot augstprātību vai nedraudzīgumu pret karavīriem, vienmēr spējīgs izaicināt sarunu biedru uz vaļsirdību. Tāpat viņa operators - no filmēšanās pieredzes Zigus bija iemācījies, ka cilvēks aiz kadra bija tikpat svarīgs kā žurnālists. Kā tagad Zigus bija pilnīgi pārliecināts, tieši dokumentālistu viesošanās laikā tika nozagts viņa fotoaparāts un sabojāts bāzes karavīru dators - un tikai tāpēc, lai piekļūtu Zigus uztaisītajai fotogrāfijai. Varbūt to izdarīja kāds no Varfolomējeva komandas. Vēl varēja būt, ka šajā laikā bāzē iekļuva kāds no malas, taču pēdējā iespēja bija fantastiska. Lai vai kā - ne tikai par šī rīta iebrukumu, bet arī par misijas notikumiem bija jāizrunājas ar žurnālistu.
Pie viena no sarkanajiem žogiem Zigus apstājās. Tā bija meklētā adrese. Pasniedzies pāri, sataustīja aizbīdni un atvēra vārtiņus.
Viņš piezvanīja pie nama durvīm. Kādu laiku nācās gaidīt, tad otrā pusē atskanēja soļu troksnis un beidzot durvis pavērās un parādījās zilā halātā ģērbies Varfolomējevs, kalsns, ar kazbārdiņu un acenēm uz deguna.
- Labrīt! - sveicināja Zigus. - Lūdzu piedošanu, ka pamodināju, bet man bija ar jums steidzami...
Varfolomējeva samiegojies skatiens noskaidrojās un, par brīnumu, viņa sejā parādījās baiļu izteiksme. Uz brīdi žurnālists atgādināja mašīnas starmešos notvertu briedi. Nākošajā mirklī viņš centās aizcirst durvis, kuras Zigum pēdējā brīdī izdevās noturēt vaļā. Sapratis, ka atstāt viesi aiz durvīm neizdosies, Varfolomējevs metās atpakaļ mājā un pazuda kaut kur aiz stūra. Zigus, acumirklī atguvies no pārsteiguma, sekoja bēglim.
Žurnālists bija ieskrējis virtuvē, kur ar vienu roku drudžaini mēģināja uzspiest numuru telefona klausulē. Otrā rokā viņš turēja platu gaļas nazi, kuru novicināja nepatīkami tuvu Zigus sejai, kurš īstajā brīdī paspēja atlēkt soli atpakaļ.
- Kas par... - tam izrāvās.
- Nenāc klāt! - iekliedzās žurnālists.
Varfolomējeva uzvedība sagādāja pārsteigumu. Zigus pielēca pie viņa, satvēra nazi turošo plaukstu un pašam iecirta spēcīgu pliķi, kas lika tālruņa klausulei aizripot pa grīdu. Nazis tika nomests turpat uz grīdas. Satvēris Varfolomējevu aiz rītasvārku malām, viņš to izrāva laukā no virtuves. Iekšā visu bija piepildījis milzīgs, graujošs niknums, ko nācās savaldīt, lai vēl vairāk nenodarītu žurnālistam pāri.
- Tu sajucis esi? - Zigus uzkliedza.
Viņš vilka žurnālistu pa mājas gaiteņiem, pa ceļam sperdams vaļā visas durvis un ieskatīdamies katrā istabā.
- Viens pats majās? Tu sūdabrāli... Goda vārds, tādu saņemšanu es negaidīju...
Viņš skaļi bubināja pie sevis, ļaudams niknumam izplūst, raudams līdzi gūsekni, arī uz otro stāvu, kur tādā pašā veidā pārbaudīja visas telpas. Neviena cita mājā nebija. Tā vēl trūka, lai nāktos uzrauties uz kādu meitieti, tad gan sanāktu skaidrošanās...
Kad viņi tādā veidā bija izstaigājuši otro stāvu, burbuļojošais niknums sāka noplakt. Viņš aizvilka Varfolomējevu atpakaļ uz pirmo stāvu, un iegrūda viņu telpā, kas šeit kalpoja par viesistabu. Gandrīz uzgrūzdamies stikla žurnālgaldiņam, Vilmars piezemējās uz grīdas kamīna priekšā, kur tam beidzot atgriezās runas spējas:
- Palīgā! - tas pilnā rīklē iekliedzās.
Zigus iecirta Vilmaram vēl vienu pļauku, šoreiz daudz vieglāku - tikai kārtības pēc.
- Aizveries, - viņš pavēlēja.
Pēkšņā notikumu attīstība bija Zigu izsitusi no līdzsvara. Nācās kādu brīdī pagaidīt, lai nomierinātos. Protams, nevarēja cerēt, ka no agra rīta uzmodinātais Vilmars, viņu satiekot, būtu laimīgs, tomēr tāda uzvedība pilnīgi neatbilda viņa gaidām. Ko žurnālists bija iedomājies - ka viņa priekšā ir kaut kāds bandīts?
Vilmars, pēc brīža sastinguma saņēmies un sakārtojis no deguna nokritušās brilles, jau mierīgāk teica:
- Lindiņa kungs, mēs varam to visu apspriest kā civilizēti ļaudis.
- Nesauc mani par kungu. Zini ko - piecelies no grīdas un apsēdies tur.
Zigus norādīja Vilmaram uz balto dīvānu pretī kamīnam. Žurnālists paklausīja, un piesardzīgi apsēdās vistālākajā dīvāna stūrī, kur no Zigus viņu šķīra žurnālgaldiņš ar pāris nekārtīgi nomestiem žurnāliem un avīzēm. "Galdiņš tevi neglābtu," nodomāja Zigus, bet skaļi neko neteica.
- Afganistānā tev nebija nekas pretī saukt mani par Zigu, vai ne? Un arī tava attieksme bija mazliet draudzīgāka. Kāpēc tu bēgi no manis?
Vilmars sēdēja, nodūris skatienu, un klusēja. Kā nedarbā pieķerts skolnieks viņš gribēja ielīst zemē - prom no Zigus jautājumiem.
- Vilmar, vai man tevi vēl iepļaukāt? - jau sirdīgāk turpināja Zigus. - Šorīt nācās pārdzīvot uzbrukumu manai ģimenei, un jokot man vairs negribas. Runā!
Tas iedarbojās labāk. Pie uzbrukuma pieminēšanas Vilmars uzmeta Zigum izbrīnītu skatienu.
- Man pirms pusstundas piezvanīja un pateica, lai es uzmanos no jums, - Vilmars steidzīgi ierunājās. - Bet es nezināju, ka jūs īstenībā nāksiet šurp.
- Ak tā? Un kas zvanīja?
- Piedodiet, es aizsargāju savus informācijas avotus.
Nākamajā mirklī galdiņš, žēli nočīkstot, aizbrauca labu gabalu uz kamīna pusi, un vēl viena skaļa pļauka atmeta Vilmara galvu uz sāniem. Šoreiz Zigum pat nedaudz iesūrstējās plauksta, un viņš sāka bažīties, vai nebūs iesitis par stipru. Nē, tā visu var vien sabojāt. Zigus centās sev iestāstīt, ka jāsavaldās. Gaidītā tikšanās jau paša sākuma noritēja nepareizi, bet atpakaļ to pagriezt vairs nevarēja. Mierīgi parunāt ar Vilmaru cerību bija arvien mazāk.
- Tad kas tev zvanīja? - viņš teica, cik varēja, pacietīgi un laipni.
- Kurts, - Vilmars izspieda.
Šis vārds Zigum neko neizteica. Tomēr tas bija kaut kas jauns.
- Kāds vēl Kurts?
- Nu... mans informators.
- Kāds kaut kādam Kurtam vispār ir sakars ar mani?
- Es nezinu, kādas viņam darīšanas ar jums. Viņš tikai piezvanīja. Tas ir viss!
- Kas viņš tāds ir?
- Es taču nezinu! Man tikai zināms, ka viņu sauc Kurts!
Vilmars no uztraukuma trīcēja. Varēja redzēt, ka viņš bija pa īstam nobijies.. Vai tās bija bailes no Kurta vai Zigus, vēl bija jānoskaidro, tomēr Zigus sajuta, ka sarunbiedrs nemelo. Zigus centās runāt mierīgi un pacietīgi.
- Kā viņu sauc pilnā vārdā, arī nezini? Te kaut kas neiet kopā. Par savu informatoru tev taču ir kaut kas jāzina. Klau, Vilmar, sāc no sākuma.
Vilmars nodūra skatienu un kaut ko apdomāja. Varēja just, ka viņš apsvēra kādu cieši glabātājamu noslēpumu.
- Viņš ir ļoti ietekmīgs cilvēks. Ja es kādam par Kurtu izstāstīšu, man var sanākt lielas problēmas. Varbūt jau esmu pateicis par daudz, - Vilmars piebilda ar vieglu drebēšanu balsī.
- Tu man jau esi galveno pateicis, un aizmirst es to netaisos. Labāk stāsti vien tālāk!
- Labi, labi! Žurnālistikā viss ir atkarīgs no personīgiem kontaktiem. Atrast īsto cilvēku, no kura iegūt informāciju ir ārkārtīgi svarīgi. Mums notiek abpusēja apmaiņa. Viņš man daudzreiz ir palīdzējis ar papildus informāciju maniem pētījumiem, es viņam dodu datus no savas savāktās informācijas. Pētnieciskās žurnālistikas jomā tas ir normāli. Kāds tam sakars ar jums, es nezinu!
- Tad jau īstenībā tu esi viņa informators, vai ne? - beidzot Zigus saprata.
- Nē, tā nav, - Vilmars uzstāja. - Mums ir abpusēja sadarbība. Es palīdzu Kurtam, viņš palīdz man. Sadarbība, no kuras gūst labumu abi.
- Kā tad, stāsti man...
Zigus uz mirkli pievēra acis un paberzēja deniņus. Lieta arvien vairāka saputrojās. Tagad arī spiegu spēlītes - jo tālāk, jo labāk. Bet kāds tam visam sakars ar šīs nakts notikumiem? Izprašņāt Vilmaru vajadzēja pakāpeniski.
- Kā labā tavs Kurts strādā? Pretizlūkošanas, Satversmes aizsardzības biroja, Drošības policijas?
- To es nezinu! - Vilmars satraukts izdvesa. - Neviena! Visdrīzāk kaut kā vēl nopietnāka labā!
- Un tu protams, par viņa saimnieku neko nezini... Kā viņš savervēja tevi? - Zigus jautāja.
- Jūs tiešām gribat zināt no paša sākuma?
- Bez šaubām. Lūdzu, stāsti no sākuma.
- Pirms astoņiem gadiem es iekritu ar kokaīnu. Es biju jauns un stulbs, gribējās daudz naudas. Divdesmit pieci tūkstoši par kilogramu - tajā laikā es no tādas peļņas nevarētu atteikties, - Varfolomējevs stāstīja. - Ielidoju no Venecuēlas, un mani saņēma tieši lidostā uzreiz pēc nolaišanās Rīgā. Tad arī man piedāvāja sadarboties vai iet cietumā.
- Kurts piedāvāja?
- Nē, ne jau Kurts. Vaskis no valsts policijas. Mēs pēc tam tikāmies katru mēnesi, dažreiz biežāk - kad vajadzēja. Es to darīju godīgi - nožēloju visu, izpirku savu vainu. Es biju viņa ziņotājs. Informēju par atklāto, - Vilmars stāstīja tālāk. - Divus gadus atpakaļ Vaskis aizgāja pensijā. Pēdējā tikšanās reizē viņš iepazīstināja ar Kurtu, pateica, ka turpmāk strādāšu ar viņu.
- Un tu arī strādā...
- Jā. Ar Kurtu man ir daudz ciešāka sadarbība. Ar viņa palīdzību man ir sanācis uzrakt dažas sensācijas. Žurnālistikas gada balva netiek dota tāpat vien. Citreiz Kurts zina, kur nevajag līst, kā tajā Spoļanska Latgales lietā - tur pašam var sanākt nepatikšanas.
- Man ir skaidrs. Nenovirzies no tēmas, - Zigus pārtrauca. - Labāk pastāsti par Afganistānu.