Vareni rībieni ik sekundi satricināja gaisu. Metāls triecās pret akmeņiem. Smags armijas džips apbrīnojami veikli ripoja lejup pa stāvo nogāzi, arvien vairāk uzņemdams ātrumu. Vareno kalnu ieskautās ielejas dibenā tecēja duļķaina upīte, kurai džips tagad tuvojās nenovēršami un neapturami. Pārējie amerikāņu armijas konvoja braucamrīki, tādi paši stūraini un zemi, bija apstājušies uz šaura ceļa, kas stiepās gar varenu Afganistānas kalnieni. Karavīru acis bija piekaltas ripojošajai mašīnai, daļa no viņiem skrēja lejā pa nogāzi, veltīgā cerībā braucamrīku panākt.
Konvoja komandieris kapteinis Simonss bija izlēcis no mašīnas pirmais, karavīri viņam bija sekojuši, paklausot ātrai pavēlei. Komandiera rīcība nevienam nesagādāja pārsteigumu.
"Nolādētās kazas!" - dunēja Simonsa galvā, kamēr viņš lēkšoja pa nogāzi, cenzdamies nezaudēt līdzsvaru un nesalauzt kājas.
Uz nogāzes brūnganajiem akmeņiem rēgojās pelēkzaļa uniforma - šoferis bija izkritis pa durvīm un tagad gulēja bezsamaņā. Viņam kapteinis nepievērsa uzmanības - gan jau kāds no vīriem apstāsies pie izkritušā.
Tagad galvenā bija mašīna.
"Kāpēc tieši tas džips!"
Uzņēmusi ātrumu, metāla kaste uztriecās kādai klints šķautnei un tagad meta kūleņus, piezemēšanās reizēs ieskandinot ieleju ar metāliskiem būkšķiem. Džips āri tuvojās paseklās, bet straujās upītes krastam.
Kapteinis apstājās - trūka elpas, un asinis pulsēja galvā tā, ka likās, ka deniņi tūlīt pārsprāgs. Viņš atskatījās - viss pareizi, daļa vīru sekoja, pārējie bija palikuši pie konvoja mašīnām uz šaurā ceļa.
- Ātrāk, izdzimteņi, - Simonss pamēģināja uzkliegt.
No rīkles izrāvās aizsmacis sēciens, kuru tāpat neviens nesaklausīja. Vīri paši zināja, ka džips jādabū rokā pēc iespējas ātrāk. Pareizāk - galvenais bija pasažieris.
Augšā virs ceļa kā mazi raibi punktiņi kustējās kazas, kuras pakurlais un nu labi iebaidītais afgāņu gans dzina atpakaļ kalnā. Pēkšņā ganāmpulka parādīšanās vienas konvoja mašīnas priekšā bija izsaukusi neparedzēto avāriju, kas tagad apdraudēja operācijas iznākumu.
"Un tieši tā viena džipa priekšā! Un tam stulbajam lauķim negribējās sabraukt kaut kādu nolādētu kazu!"
Kapteinis raudzījās uz priekšu. Nogāzes lejā tecēja netīrie upes ūdeņi, bet tālāk pa straumi bija saskatāms ēku puduris. Afgāņu ciemats bija izveidojies upītes otrā krastā, kur ielejas sāns bija lēzenāks un atkāpusies kalnu grēda veidoja līdzenumu. Cauri ciematam līkumoja ceļš - un sniedzās kaut kur tālāk kalnos otrpus upei. No viena upes krasta uz otru veda akmeņu krāvums, ko laikam vietējie iedzīvotāji un mājlopi izmantoja par braslu.
"Ragainie elles izdzimumi ar saviem smirdīgajiem ganiem!"
Simonss juta, kā sviedru pilieni tek pa pieri un deniņiem. Bruņotā mašīna bija pietuvojusies krastam, līdz ūdenim bija palikuši pāris atsitieni un kūleņi.
"Viens, divis, trīs," - kapteinis skaitīja līdzi.
Atskanēja skaļš blīkšķis - pašķīstot šļakatām, smagais braucamrīks iegāzās upītē. Pirmajā mirklī tas gandrīz nogrima zem ūdens, tad atkal parādījās, un tagad, straumes nests, lēni peldēja pretī braslam.
"Paldies Dievam. Mēs vienaci dabūsim rokā."
Kapteinis Simonss ievilka plaušās gaisu un atsāka kustību - tagad lēnāk un cienīgāk, ar apziņu, ka mērķis nekur neaizbēgs. Tā vēl trūka - noguruma dēļ zaudēt līdzsvaru un pašam noripot lejā. Nu mērķis bija brasls, arī viņu apsteigušie karavīri to bija sapratuši un virzījās uz akmeņu krāvuma pusi.
Jauna informācija lika Simonsam pusceļā palēnināt gaitu. Viņš pamanīja, ka ciematā bija vēl kāds. Ap duci ar triecienšautenēm apbruņotu formās tērptu cilvēku atradās ciemata ielās un, iznākuši upes pusē, pārsteigti par notikušo, noskatījās, kā straume mašīnu nesa brasla virzienā.
"Vietējie kazmīļi tie nav, afgāņu armijas plukatas arī. Naidīgi neizturas, jābūt sabiedrotajiem no tuvējā priekšposteņa."
Simonss atkal paātrinājās. Svešo parādīšanās izmainīja situāciju, tikai Simonss vēl nezināja kā. Pasažieris bija jādabū rokā pēc iespējas ātrāk. Smagais metāla pludiņš uzgrūdās akmeņiem seklumā ciemata pusē ar griezīgu, dzelžus satriecošu skaņu, tad mašīna apstājās. Svešie, ātri apmainījušies ar domām, steidzās klāt un centās piekļūt džipa pasažierim.
Kapteinis apstājās pie akmeņu krāvuma. Viņa karavīri bija aizsteigušies priekšā un jau kāpa pāri pa slapjajiem akmeņiem.
- Dabūjiet no viņiem vienaci, - Simonss uzsauca.
Tagad iznāca jau labāk - vīri dzirdēja komandiera teikto.
Svešie pa to laiku bija izvilkuši pasažieri no mašīnas. Tā izskats viņus laikam mazliet izbrīnīja - pasažieris neizskatījās pēc rietumnieka: tam mugurā bija garš afgāņu zīda virskrekls un galvā tradicionālā plakanā cepure. Vienu viņa aci sedza melns apsējs, garajā, biezajā bārdā ar melnām mijās sirmu matu šķipsnas. Vienacis ļāvās tikt izvilkts no mašīnas, apdullis no trakā brauciena un kūleņošanas, bet smagi cietis nešķita. Tagad iznests no ūdens, viņš tika apsēdināts uz krasta oļiem. Svešie atkāpās, it kā likdami saprast, ka uz lomu nepretendē, un draudzīgi smaidīja.
"Kamuflāža ar pikseļu rakstu, līdzīga mūsējai, tikai kvadrāti lielāki. Un vairāk smilšu krāsas, kā uz mūsu džipiem," Simonss vēroja sabiedrotos. "Karodziņi uz piedurknēm trijās joslās - sarkani, balti un sarkani. Neatceros tādus. Nevajadzēja ļaut svešajiem viņu redzēt. Tagad vienalga, jāsavāc vecais perdelis un jābrauc."
Kapteinis vēlreiz atskatījās augšup uz ceļa pusi. Tur kā gaišāki plankumi stāvēja izretināti konvoja braucamrīki un pie tiem palikusī karavīru daļa, gaidot notikumu attīstību. Varēja uzelpot, nu viss bija kārtībā, pasažieris bija atgūts, bet pēc džipa varēs atgriezties citudien. Bez svešiniekiem būtu varējis iztikt. Karavīra instinkts sacīja priekšā, ka kādam viņu sastapšana vēl sagādās problēmas.
Kapteinis Simonss apmeta skatienu apkārt - nekā draudoša neredzēja. Augstās virsotnes bija mierīgas, zemākie kalni otrā upītes pusē arī, ciemata iedzīvotāji turējās atstatu, noslēpušies aiz akmeņu sienām. Svešie karavīri vēroja, kā amerikāņi pa slidenajiem akmeņiem uzmanīgi kāpa tuvāk. Kapteiņa skatu pēkšņi piesaistīja viens no svešajiem - pēc dažu miera uzturētāju paraduma noaudzis ar biezu bārdu, kas tagad viņu izcēla citu starpā. Bārdainā svešā karavīra rokās parādījās lēta tūristu fotokamera.
Simonsa sirds sāka dauzīties ātrāk. Viņš varēja tikai bezspēcīgi noskatīties, kā svešais karavīrs pieliek pie acs mazo aparātu, pavērš uz vienača pusi un nospiež pogu. Nākošajā sekundē kamera atkal pazuda svešā kabatā.
"Informācijas noplūde! Nolāpīta informācijas noplūde!" iešāvās prātā.
Viņš mēģināja saskatīt un iekalt prātā fotogrāfiju uztaisījušā bārdainā tipa izskatu. Vīri jau bija nokļuvuši otrā pusē, paņēma vienaci pie padusēm un tagad tikpat uzmanīgi veda pāri braslam. Svešie stāvēja savā krastā un draudzīgi smaidīja, mādami ar rokām un ik pa brīdim kaut ko uzsaukdami.
"Mierīgi, mierīgi. Jāmēģina tas kuņasdēls atcerēties. Melna bārda. Liels, bet nav garāks par citiem. Varbūt mazliet plecīgāks. Vārda uzlīmi nevarēju saskatīt, būs jāpajautā vīriem - varbūt būs saskatījuši. Par to visu jāziņo. Lai citi par viņu domā. Tagad ātrāk prom, konvojs pārāk ilgi ir stāvējis uz vietas."
Amerikāņi steidzīgi veda vienaci augšup uz ceļa pusi. Otrā krastā svešie karavīri mierīgi soļoja atpakaļ pa ciemata ielām.