Zīmogs sarkanā vaskā

Dabūju trešo Zīmoga grāmatu, nolēmu triloģiju pārlasīt no sākuma. Galu galā, ja jau tik daudzi cilvēki to uzskata par kaut ko nozīmīgu, ir jābūt pamatojumam! Es pats pēc otrās daļas biju nolēmis, ka nākošajai laika netērēšu, tik tizla lasāmviela tā bija, bet dzirdēju labus viedokļus, kā arī neesmu radis mest pie malas iesākto.
Tātad, triloģijas galvenais varonis it kā ir Tālivaldis, kurš valda Tālavā, kas sastāv no Imeras, Autīnes, Gulbenes, Atzeles, Pietālavas un Trikātas. Trīs grāmatas stāsta par viņa dzīvi no varenās dzimšanas līdz muļķīgajai nāvei, pirmajā viņš pat vēl nav valdnieks. Kā tēls Tālivaldis ir diezgan bāls, varbūt salīdzināms ar Aleksandra Grīna varoņiem. Vēl grāmatā bija garlaicīgi ceremoniju apraksti, stāsti par letu dižo senatni, tūkstoš gadu vecu zvērestu, kuram visi seko, utt. Autors ir izdomājis veselu kaudzi terminu: Dzīvības koks, Pasaules koks, mazais pulks, lielais pulks, laika vīrs, Dieva dārzs, Pērkona svētīti cirvji, Putna ļaudis, Cirvja ļaudis, Naugārde, iesvētīšanas un krustības (pagāniem)... No tā visa tikai galva griežas. Pie tam uzreiz ir skaidrs, ka grāmata ir fantastika, nekāda vēsturiskā romāna tur nav, vairāk kopīga tai ir ar Lāčplēša eposu nekā ar Indriķa hroniku.
Savukārt vides vai priekšmetu aprakstu ļoti trūkst. Kad autors saka: "Tālivaldis uzkāpa uz pils sienas," lasītājam nekas nav zināms – ne cik augstu tagad ir Tālivaldis, ne kā siena ir būvēta, ne kāds skats no tās paveras, ne kā izskatās sienas iekšpusē, vispār nekas. Autors mēģina "letiskot" valodu, raksta "sidrabs" un "ciris" (šo nez kāpēc tikai otrajā grāmatā), bet mierīgi laiž cauri vārdus rullis, intereses, treniņš, vēna, spics, signāluguņi, apelēt, posteņi.

I daļa Zīmogs sarkanā vaskā: Brāļi 1162-1184
Pirmo daļu lasīju ļoti sen, tikko tā iznāca, un jau tad bija skaidrs, ka grāmata ir piemērs tam, kas notiek, ja grāmatai nav pieskāries redaktors. Iespaids gan palika diezgan labs, bija arī cerība, ka nākošās daļas būs labākas. Tāds bija laiks – gadsimtu mija bija cerību laikmets.
Grāmata sākas ar to, ka Tālavas ķēniņam un ķēniņienei ir divi dēli un trīs meitas, kad piedzimst Tālivaldis. Uz šiem astoņiem tēliem vārdi ir tikai diviem: jaunākajam dēlam Tālivaldim un vidējam Valdemāram. Trīs meitas vairs netiek minētas vispār, bezvārda ķēniņiene ir kartona ragana, kas ar sava ļaunuma spēku virza visu sižetu, vecākais dēls vispār tiek aizmirsts līdz brīdim, kad viņam varonīgi jāmirst grāmatas vidū. Toties ķēniņš, kaut arī bez vārda, ir pirmās grāmatas galvenais varonis (bez autora ziņas, citādi J. Lejiņš viņam vārdu būtu iedevis). Ķēniņš Bezvārdis ir tiešām dzīvi un jēdzīgi uzrakstīts tēls, tiesa, viņam arī jāiet bojā pusgrāmatā.
Sižets ir tāds: ragana Kartone grib, lai valsti manto Valdemārs (Tālivaldi turpretī viņa ienīst, jo lielāka ziņkāre – kāda ir attieksme pret vecāko dēlu), viņa veicina karu ar Naugārdi (Novgorodu) un nesaskaņas ar radiem Gulbenē. Karā ar Naugārdi tiešām krīt ķēniņš Bezvārdis un vecākais dēls (otrā parādīšanās visā grāmatā), jo Gulbene ar savējiem un Valdemārs, kuram jāvāc algotņi, neatnāk palīgā. Labieši balso par nākošo ķēniņu, ievēl Valdemāru, jo viens labietis ir uzpirkts; grāmatas beigās ir iespaidīga aina, kur labieši cērt rokas, atsakoties no zvēresta Valdemāram. Bez tam Tālivaldis tiek vainots par nodevīgā labieša slepkavību, bet tas ir arī viņa mīļotās Ildzes tēvs.
Visu grāmatu Tālivaldis nespēj izrunāt vārdus: "Es viņu nenoslepkavoju," un tas atstāj ļoti muļķīgu iespaidu. Tālivaldis iet naugārdiešu kara klaušās karā uz Suzdaļu (suzdaļiešu taktika – "bakstīt letus ar gariem mietiem"), Ildzes brālis iet līdzi atriebt tēvu, bet veiksme – pēdējā brīdī viņu nokauj pretinieks un Tālivalža rokas paliek nesasmērētas; mirstošajam Tālivaldis pasaka, ka nav tēva slepkava, bet kāpēc nevarēja ātrāk?
Vēl ir tāda zīmīga aina: Tālivaldis kaut kur pazūd, un Valdemārs liek apkaut visus Ildzes radiniekus, apsūdzot viņus brāļa nāvē. Tomēr tas kopā ar pašu Ildzi vienkārši aizgājis dzīvot mežā pie Cirvja ļaudīm. Īsta iemesla pēc sižeta tādam slaktiņam bez izmeklēšanas nebija, tomēr tas liek pirmo reizi padomāt, ka no Tālivalža iznāks slikts valstsvīrs, ja viņš neiedomājās, kādas sekas būs viņa pazušanai.
Visam pa vidu ir iespraustas ainas no rietumu un austrumu kristiešu dzīves: priesteris Teodorihs, Hanzas tirgoņi, Jurijs Jurjevičs utml.
Kopumā – lasīt garlaicīgi. Karu šajā grāmatā ir veseli pieci: tālavieši ar igauņiem pret Pleskavu, pēkšņais karš ar Naugārdi (visnozīmīgākais grāmatā), kariņš starp Gulbeni un Atzeli, Naugārdes un Suzdaļas karš, Tālivalža dumpis pret Naugārdi ar partizāņu karadarbību. Uz šiem pieciem kariem laba cīņas aina ir tikai viena (jo tā ir vienīgā): otrajā karā, kad ievainotais Tālivaldis aizbēg no novgorodiešu gūsta. Svarīgais sižeta pavērsiens, Bezvārža nāve, notiek, kad naugārdieši uzvar kauju "slepus sakraujot ugunskurus no egļu zariem tieši pils vārtu priekšā", kurus pēkšņi aizdedzina un kuros ķēniņš iejāj tieši iekšā. Un protams, Beverīnā ir pazemes eja.
Vairākas garlaicīgas lappuses pirms beigām ir grāmatas visiespaidīgākā aina – labieši cērt rokas, atsakoties no zvēresta Valdemāram par labu Tālivaldim. Šī aina, kopā ar izciršanos no gūsta man arī visskaidrāk palika atmiņā pēc lasīšanas. Tas viss toreiz deva cerību – lai kādi trūkumi ir pirmajai grāmatai, turpinājums taču būs labāks.

II daļa Zīmogs sarkanā kvasā: Ķēniņš 1184-1192
Ja pirmās daļas galvenais varonis ir ķēniņš Bezvārdis, otrajā daļā visskaidrāk izceļas Alvila spīdošais tēls.
Viltīgais bizantiskais intrigants Alvils ir Tālivalža padomnieks, kurš agrāk bija kalpojis Valdemāram. Kad vajadzēja, Valdemāra laikā viņš spīdzināja Bezvārža mantzini, bet šajā grāmatā tiek dots mājiens, ka ir sarīkojis arī paša Valdemāra nāvi trimdā. Kad no Tālavas grib atdalīties Gulbene, Alvila plāns palīdz Tālivaldim to novērst. Vēl Alvils brauc ar sūtniecību pie Frīdriha Barbarosas, vienīgā labā vieta aprakstā ir Alvila sarīkotā Frīdriha un Rūsiņa, rudo dubultnieku, satikšanās.
Ar sižetu ir tā: par spīti pirmajā grāmatā parādītajai letu uzticībai seniem zvērestiem utml. lietām, no Tālavas grib atdalīties Gulbene un Imera, bet Tālivaldis negrib būt par ķēniņu, ja viņam nezvēr visi valdnieki. Tad Tālivaldis izaicina uz divkauju Gulbenes valdnieka dēlu, bet viss nav vienkārši, viņi cīnīšoties uz "ciriem", ar kuriem mākot kauties tikai gulbenieši! Protams, Tālivaldis uzvar, kaut arī nāvīgi ievainots. Kaut gan nē, viņu no nāves izglābj letu maģija! Tad ar Gulbeni tomēr samierinās, pēc Alvila plāna Tālivaldim apprecot Ildzes vietā Gulbenes valdnieka meitu Austru, bet Imeru uzvar karā (kara apraksts, kā autoram pierasts, uz pusi lapas).
Sākumā Ildze un Tālivaldis kopā liekas laimīgi, bet krīvs neļauj viņiem precēties. Tālivaldis tam pakļaujas, un šajā brīdī es sāku pārdomāt: vai viņš patstāvīgi ir pieņēmis kaut vienu gudru lēmumu? Lai nu kā, Ildze, kurai Tālivaldis tā arī nav pateicis, ka nav tēva slepkava, pazūd no skatuves. Viņu vēlāk noslīcina traks radinieks.
Vēl nozīmīgs šīs grāmatas jaunievedums ir "neredzamie brāļi". Bez maz vai pirmajā lappusē mūs iepazīstina ar šiem kristiešu nindzjām, kuru esot skaitā 18 gabali, un kuri varot iejukt jebkurā sabiedrībā (pat savstarpēji pazīstamu cilvēku vidū, kas ir smieklīgi), bet kuri ir piemirsuši pamācīties valodas. Neredzamie dodas uz Prūsiju un Livoniju, trīs ar uzdevumu nožņaugt Tālivaldi. Protams, es gaidīt gaidīju, ka būs kāds aizraujošs cīniņš ar nindzjām, bet tam seko milzīga vilšanās – neredzamos vienkārši saplosa vilki, kuros ir iemiesojies miruša labieša gars. Žestu valodā šo ainu varētu attēlot ar autora vidējo pirkstu pret lasītāju.
Žņaugt Tālivaldi tiek sūtīts cits trijnieks. Tālivaldim ir pienabrālis Guntis, kurš vienīgais nojauš par neredzamo pastāvēšanu, bet Guntim neviens netic. Taču veiksme – neredzamie atnāk un nogalina Gunti, lai visi redzētu, ka viņa aizdomas bija pamatotas. Ar to arī šī daļa beidzas.
Otrā gāmata ir ārkārtīgi garlaicīga. Ja pēc pirmās es cerēju, ka turpinājums būs labāks, tagad es sāku gribēt, lai J. Lejiņš vairs neko savā mūžā neraksta. Kristiešu nindzju ideja nav slikta, bet izpildījums ir ūdeņains.
Vēl šajā grāmatā ir biezs pārdabiskā slānis – Tālivalža burvju vanags, kaut kādi kristiešu telepāti pirmās daļas beigās, Tālivalža izglābšanās no nāves pēc divkaujas ar krīva, vanaga, haotiskas ceremonijas un zelta uguns staba palīdzību. Ja šajā grāmatā arī bija kāds zelta uguns stabs, tad tas bija Alvils, Velns parāvis!

III daļa Zīmogs sarkanā vaskā: Rūnas 1198-1215
Tātad tomēr nolēmu izmēģināt laimi ar pēdējo triloģijas daļu. Trešās grāmatas galvenais varonis ir ne viens cits kā bīskaps Alberts. Viss sižets ir apmēram tāds: kristieši ar neredzamo brāļu palīdzību izraisa karu, Tālivaldis panāk mieru, kristieši sāk nākamo, Tālivaldis – atkal mieru utt. Šādā ceļā vācieši arī uzvar visus pagānus vienu pēc otra. Protams, katru reizi tiek rakstīts, ka kristiešiem tas maksājot ļoti dārgi, un viņi zaudē labākos vīrus, bet ko tas maina – Alberta stratēģija ir tā, kas darbojas, viņš šeit ir lieliskais un gudrais sižeta virzītājs.
It kā kaut kāda loma ir hronistam Indriķim, kurš lēni raksta hroniku, lai atvērtu Alberta acis uz to, ko dara ordenis, pēc tam – pāvesta acis uz to, ko dara Alberts, bet viņa sižets izčākst bez kulminācijas. Ak jā, Indriķis ir sen uz klosteri aizvestais lībieša Ako dēls, kurš turklāt mīl Tālivalža meitu. Tātad varam cerēt, ka starp mums vēl dzīvo kāds seno valdnieku pēctecis Aktālvaldis, kurš vedīs tautu uz laimīgo nākotni.
Neredzamie brāļi šajā grāmatā iet bojā viens pēc otra, bet jauni nāk tikai vietā, jo autors ir aizmirsis, ka viņiem kopā bija jābūt tikai 18 gabaliem.
Beigu beigās Tālivaldis izgudro viltīgu plānu – viņš ies ķert neredzamos ar sevi pašu par ēsmu. Plāns izdodas – neredzamie viņam uzbrūk un nogalina, tās arī ir triloģijas beigas.
Vēl amizanta vieta: vienā ainā Alberts uz kuģa tiekas ar nezināmiem ļaudīm, kas slepus valda visu pasauli un visur jūtas kā mājās. Autoram šajā brīdī prātā bija kaut kas, kas ir atskaņās ar vārdu "paraboloīdi".
Tas arī viss, ko var teikt par pēdējo triloģijas daļu. Šī grāmata ir uzrakstīta labāk, jo beidzot ir jēdzīgs sadalījums nodaļās, un izlaisti visi tizlie ceremoniju un letu senvēstures apraksti. Uzkrita, ka vārdi "zīmogs sarkanā vaskā" šoreiz tekstā ir atkārtoti, kur tik vajag vai nevajag. Kopumā – lasīt tik un tā garlaicīgi. Ja arī tehniskā ziņā šī daļa tiešām bija labāka un parādīja, ka J. Lejiņš prot mācīties rakstīt labāk, tomēr tā nav daudz labāka par abām pārējām daļām, arī visas triloģijas pastāvēšanu tā neattaisno.

Trešā grāmata manas domas neizmainīja, "Zīmogs sarkanā vaskā" ir makulatūra.

2012