Par grāmatu Armies of the Baltic Independence Wars 1918-20

Kopš es izdevu Biedrus un baronus. Neatkarības pasjansu man vairākkārt ir jautājuši, kur var atrast papildus informāciju par Latvijas Neatkarības karu.

Es neesmu bijis spējīgs atbildēt neko jēdzīgu – man nav zināma neviena grāmata angļu valodā par šo mums svarīgo laika posmu. Latvijas valsts un atsevišķi vēsturnieki izskatās pilnīgi neieinteresēti stāstīt pasaulei par mūsu vēsturi (ja vien tas nav par izsūtīšanām un citu sērdienīšu būšanu).

Un arī latviešu valodā neviens vispārīgs darbs par Neatkarības cīņām nav radīts kopš trīsdesmitajiem, par ko ik pa laikam atgādina paši vēsturnieki (bet neko lietas labā nedara).

Ziņa, ka Osprey Publishing izdod grāmatu par Baltijas brīvības cīņām, man bija patīkams pārsteigums.

Osprey ir slavena izdevniecība, jau vairākus gadu desmitus tā izdod krāsainas populārzinātniskas grāmatas par visdažādākajiem kariem, vienmēr ilustrētas ar mākslinieku zīmējumiem. Trīs lielākās sērijas ir veltītas uniformoloģijai – Men at Arms, Elite un Warrior.

Protams, zinot šīs izdevniecības darbus, nevar gaidīt vēstures grāmatu, kas padziļināti izskatītu Baltijas valstu neatkarības cīņas. Osprey grāmatiņas ir plānas, katrai sērijai ir noteikts formāts – lappušu un zīmēto ilustrāciju skaits. Attēlot sīkumos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas brīvības cīņas tādā grāmatā nav iespējams, tomēr tā būtu lielisks iepazīšanās materiāls ārzemju lasītājam. Savukārt zīmētu uniformoloģijas darbu nav arī Latvijā, un tāds izdevums būtu kas jauns latviešiem.

Grāmata "Armies of the Baltic Independence Wars 1918-20" ir iznākusi kā sērijas Elite 227. grāmata. Šīs sērijas grāmatās ir 60 lappušu, 8 krāsainās lapas, gandrīz katrā lappusē ir fotogrāfijas.

Autori ir Tomass Boltovskis un Naidžels Tomass (cenšamies nesajaukt), ilustrētājs Džonijs Šūmeits un redaktors Mārtins Vindrovs. Boltovskis ir igaunis, kuram šī ir pirmā grāmata, pārējie ir nopelniem bagāti daudzu Osprey grāmatu autori.

Saņēmis grāmatu pastā, priecīgu gaidu pilns, es vēru tās lappuses ar nepacietību... Tad ieraudzīju jau otrajā lapā, ka Ventspils vāciski esot saukusies Mitau, bet sarkano Septītā armija bija nosaukta par Septiņpadsmito. Tajā brīdī es sapratu, ka cerības ir jāapslāpē un jāsāk lasīt ar kritisku aci.

Iziešu cauri pirmajām lietām, kas krita acīs:

Viscaur grāmatas tekstam Vidzeme tiek saukta par Livoniju (vācu Liflande nav Livonija, un Vidzeme nav visa Liflande!).

Padomju Latvijas armijā esot bijušas 18 strēlnieku divīzijas (dieviņ tētiņ!).

Neskaitāmas muļķības ir 12. lappusē pie notikumiem Daugavpils apvidū – autorus ir apmulsinājuši nosaukumi Daugava, Daugavgrīva, Daugavpils un Grīva. Minēts, ka poļi ir ieņēmuši Daugavpili 31. augustā, kaut arī viņi ieņēma tikai Kalkūnu staciju (kas mūsdienās ir Grīvas stacija), bet Grīvas pilsētu tikai 27. septembrī, bet Daugavpils palika sarkano rokās līdz 1920. gada 3. janvārim.

Es pieņemu, ka Igaunijas daļā kļūdu ir mazāk. Kad atkal atgriežamies pie Latvijas, ir daudzums nepareizību ar latviešu valodu (3. Škiras karā Ierēdnis, Jelgāva utt.).

Tiek pieminēta pirmā latviešu uniforma (kas šajā grāmatā ir ieguvusi īpašu apzīmējumu "M1918"), kaut arī, cik zinu, 1918. gadā tā nebija vēl formalizēta.

Kalpaks esot izveidojis latviešu bataljonu Liepājā no sešām rotām, kaut arī tas notika Jelgavā, un bataljonā bija vien divas rotas un jātnieku vienība.

Vēlāk Baloža brigādē esot bijuši 12 bataljoni (vēlreiz dieviņ tētiņ!; kāpēc šī pastāvīgā spēku uzpūšana?).

Protams, Cēsu kaujas ir apzīmētas kā "episkas", kamēr Latvijas armijas kaujām pret Bermontu un Latgales atbrīvošanai tiek pārskriets pāri garāmejot.

Es, diemžēl, slikti zinu Lietuvas brīvības cīņas, tāpēc nepateikšu, cik precīzi ir aprakstītas tās. Taču domāju, ka lietuvieši iebilstu tam, ka senās Lietuvas valdnieki, kuru vārdos bija nosaukti pulki, tiek saukti vien par "ievērojamiem aristokrātiem".

Varētu iedomāties, ka igauņi labāk pazītu savus Cēsu kauju pretiniekus vāciešus, bet arī šeit mēs izlasām dīvainas lietas – Dzelzdivīzija esot bijusi Kurzemes brigāde, Bādenes triecienbataljons esot Mēdema brīvkorpuss (tās visas ir dažādas vienības).

Baltvācu Landesvērs ir iztulkots kā Baltic Defence Force, kaut arī pareizāk to būtu saukt par Land Guard vai Home Guard, un nelikt tam skanēt kā kaut kādai kosmosa karakuģu flotilei.

Landesvērs dažādās lappusēs ir nosaukts gan par Baltijas hercogistes armiju, gan par Latvijas armiju (abas lietas ir aplamas).

Šīs ir tikai pirmās kļūdas, kas iekrita acīs. Var likties, ka es piesienos sīkumiem, bet kā pēc aplamību kaudzes Latvijas daļā es varu uzticēties Igaunijas un Lietuvas teksta daļai?

Otrkārt, grāmata ir pilna ar tipiski igaunisku pārākuma apziņu. Kā teksta, tā ilustrāciju lielākā daļa ir veltīta igauņiem. Protams, Igaunija tiek aprakstīta kā "vissekmīgākā cīnītāja" starp Baltijas valstīm. Protams, Cēsu kaujas ir apzīmētas kā "episkas", kamēr Latvijas armijas kaujām pret Bermontu un Latgales atbrīvošanai garāmejot tiek veltītas divas rindkopas.

Es pieņemu, ka grāmatas galvenais autors ir Boltovskis. Pie atzinībām viņš izsaka pateicību līdzautoram N. Tomasam par viņa "interesi, iedrošinājumu un sadarbību" – tas liek domāt, ka N. Tomass drīzāk bija vien tulkotājs ar īpašām privilēģijām. Nu ko, atbildību tomēr dala abi.

Treškārt, pat bez daudzuma ģeogrāfijas, nosaukumu, faktu aplamībām un neprecizitātēm grāmata nemaz nav tik noderīga kā informācijas avots. Man šķiet, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas cilvēkam bez priekšstata par Baltijas neatkarības kariem tāds priekšstats arī neizveidosies.

Manuprāt, satura saprašanu tikai saputro saīsinājumi Bn, Regt, Bde utt. pilnu vārdu vietā – nez vai bija vērts ietaupīt pāris teksta rindiņas. Armiju organizācijas tabulas ir slikti izprotamas un maldinošas, pat ja tās nebūtu pilnas ar kļūdām.

Milzīgs trūkums ir tas, ka beigās sagaidāmā avotu saraksta vietā ir sešu citu Osprey grāmatu nosaukumi. Man nez kāpēc bija priekšstats, ka Osprey grāmatās tāds saraksts būs (es pārbaudīju savu kolekciju un bibliogrāfiju atradu tikai Fortress sērijas grāmatā).

Maz vainas var atrast vien fotogrāfijās un Šūmeita zīmējumos, no kuriem karavīri saspringti blenž uz skatītāju. Ilustrācijas ir labākā grāmatas daļa. Skaidrību par notikumiem kaujas laukos ieviestu vairāk karšu, varbūt to dēļ būtu vērts upurēt vairākas fotogrāfijas.

Tātad – vilšanās.

Ir savādi, cik maz Baltijā mēs zinām par kaimiņu vēsturi. Neatkarību izcīnīšanas kari ir ārkārtīgi aizraujošs laiks Baltijas valstu vēsturē, un es ļoti gribu, lai būtu vairāk darbu, kas tos pasaulei atklāj. Bet ne šī grāmata.