Tradīciju cienīšana ir svarīga lieta jebkuras valsts bruņotajos spēkos. Viena no svarīgākajām izpausmēm ir vienību pēctecības saglabāšana. Tas nozīmē, ka veca kaujas nopelniem bagāta vienība netiek izformēta, kad vien pārstāj būt vajadzīgi tās pakalpojumi vai samazināts armijas budžets, bet turpina pastāvēt, glabājot piemiņu par kauju nopelniem un ļaujot turpmākajām karavīru paaudzēm just lepnumu par savu vienību. Dažreiz šādas vienības tiek apvienotas, tādā veidā jaunajā izveidotajā vienībā saglabājot visu apvienoto vienību pēctecību, gan kauju nopelnus, gan simboliku. Piemēram, Lielbritānijas armijā šādu procesu sauc par amalgāmu.
Ir armijas, kurās šāda veida tradīcijas nešķiet svarīgas un karaspēka vienības tiek saformētas un izformētas, un aizmirstas, neglabājot karavīros lepnumu par savu vienību. Par piemēru, Padomju armijā (Strādnieku un zemnieku sarkanajā armijā), 1941. gadā gandrīz vai nebija nevienas divīzijas, kura varētu lepoties ar nopelniem Pilsoņu karā – šeit neturēšanās pie vecām tradīcijām atbilda padomju varas ideoloģiskajiem uzstādījumiem.
Dažreiz arī notiek viltus pēctecības radīšana – vienības veido, piešķirot tām veco vienību nosaukumus, un tādā veidā oficiāli pēctecību uzskata par radītu. Šādi piešķirta pēctecība ir mākslīga un nevajadzīga. Igaunijas mūsdienu armijā ir vienības ar veco laiku nosaukumiem, bet tā gan ir igauņu pašu darīšana.
Mūsdienu Latvijas bruņotajos spēkos ir tikai viena vienība, kura skaitās nākusi no vecās Latvijas armijas rindām – Štāba bataljons. Štāba bataljons ir izveidots 1992. gada 31. janvārī, bet oficiāli skaitās, ka šajā dienā bataljons ticis "atjaunots" vecās armijas Štāba bataljons, kurš tika izformēts Tautas armijā 1940. gadā. Tātad NBS ir vienība, kura dibināta Brīvības cīņu laikā. Pasaules vēsturē ir bijuši gadījumi, kad kāda vienība tiek izformēta, bet pēc īsa laika atkal saformēta no tiem pašiem karavīriem. Pat šādos gadījumos ir pamats šaubīties par vienības pēctecību – galu galā vienība uz kādu laiku pārstājusi pastāvēt. Šoreiz divu Štāba bataljonu starpā ir 52 gadi. Teikt, ka tā ir tā pati vienība, nozīmē melot pašiem sev. Bet par godu "apaļajai jubilejai" 2009. gadā bataljona parādes tērpam jau ir piešķirtas skursteņslauķu birstēm līdzīgas baltas akselbantes.
Pie tam, ja izvēlas atbalstīt šo mānīšanos, nonākam pie nepatīkamiem secinājumiem – nekāda goda turēt Bruņotajos spēkos vecās armijas Štāba bataljonu nav. Vecā Štāba bataljona mūžā ir trīs galvenie datumi – Štāba rotas izveidošana 1919. gadā, pārveidošana par bataljonu 1936. gadā un kaunpilnā izformēšana 1940. gadā. Štāba bataljona galvenais "varoņdarbs" ir piedalīšanās novērotāju lomā savas valsts bojāejas brīdī, kad šī "elites" daļa neizšāva ne šāvienu un vispār pat necentās pretoties. Itin visām Latvijas armijas vienībām, kuras piedzīvoja 1940. gadu ir šis kauna traips, tomēr lielākā daļa šo vienību ir lējušas asinis karā par Latvijas neatkarību, vai vismaz cēlušās no šīm vienībām, un ar to ir ieguvušas lielāku godu nekā kaunu pēc 20 gadiem. Tajā laikā Štāba rota – aizmugures vienība, kura ne pilienu asiņu par Latviju nav zaudējusi. Tātad nākas izvēlēties – vai nu mēs, gribot izlikties vēstures priekšā, esam sev samelojuši par Štāba bataljona seno vēsturi, vai arī jāatzīst, ka NBS savās rindās cieš karaspēka vienību ar ļaunāko negodu, kāds vien ir tādai iespējams.
No nepatīkamām sajūtām var izvairīties vienkārši – NBS jāpārstāj uzskatīt Štāba bataljons par "senu" vienību, beidzot sakot patiesību – tā ir jauna vienība, radusies 1992. gadā, un 2011. gadā tai būs 19, bet ne 92 gadi, un nekāda vecās Latvijas armijas mantojuma šim bataljonam nav.