Par Cēsu rotas dibināšanu un pirmo Latvijas Neatkarības kara bruņoto sadursmi

Ēvalds Krieviņš, atvaļināts pulkvežleitnants

Jānis Bahmanis, atvaļināts zs seržants

Raksts no avīzes Druva, 15.03.2013.

Tuvojas 6. marts ar mūsu novadnieka pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas pasākumiem.

Šis ir arī Latvijas armijas veidošanas 95. gadadienas gads.

Samērā droši var apgalvot, ka pirmā Latvijas armijas vienība tika formēta Cēsīs.

Jāatgādina, ka pulkvedis Kalpaks ir dzimis tā laika Cēsu apriņķī un sākoties Latvijas brīvības cīņām viņš bija saistīts ar Cēsu rotu. Tieši Cēsu rotas karavīri biji tie, kas pie Drabešiem bruņotā sadursmē ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem  sāka Latvijas brīvības cīņas.

Pelnīti vai nepelnīti pulkvedim tiek piedēvēts pirmā Latvijas armijas  virspavēlnieka tituls. Lai nu tas paliek uz politiķu un militāro vēsturnieku sirdsapziņas, bija vai nebija. Tomēr neapstrīdams ir fakts, ka Oskars Kalpaks bija pirmā latviešu zemessardzes bataljona komandieris.

Viss  sākās 1918. gada septembra beigās ar notikumiem Vācijā, kas turpinājās ar vācu ķeizariskās flotes jūrnieku dumpi Ķīlē un beidzās ar republikas proklamēšanu un karadarbības pārtraukšanu visās frontēs.

Sakarā ar to, ka Krievijas armijas daļas 1918. gada sākumā tika izformētas vai vācu okupētajā teritorijā atbruņotas pēc Brest-Ļitovskas miera līguma, daudzi latvieši bija atgriezušies Vidzemē vai palikuši Igaunijā pie tuviniekiem, kas no Kurzemes bija devušies bēgļu gaitās.  Apakšpulkvedis Oskars Kalpaks pēc 183. Pultuskas pulka atbruņošanas 1918. gada 8. aprīlī  atgriezās Kostromā, kur pulka dokumentus nodeva muzejam. Pēc tam atgriezās dzimtajās mājās „Liepsalās” Meirānu pusē.

Augustā  pēc bijušā latviešu 1. strēlnieku brigādes štabskapitana Gustava Grīnberga iniciatīvas Latvju Kareivju Nacionālā savienība (LNKS) sāka nelegāli apzināt biedrus un tai simpatizējošos Latvijā esošos un neapcietinātos bijušo latviešu strēlnieku pulku virsniekus un apakšvirsniekus. LNKS bija plašs biedru tīkls  ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas un  Krievijas teritorijā.

Krievijas revolūcijas ietekmē ķeizariskajā Vācijā aktivizējās visas  politiskās partijas, visos sabiedrības slāņos pieauga pretkara noskaņojums.

29. septembrī ķeizariskās armijas virspavēlniecības štāba priekšnieks ģenerālis Ēriks Ludendorfs (Erich Ludendorff) pieprasīja sarunu uzsākšanu ar Antanti par karadarbības pārtraukšanu, jo Rietumu frontē draudēja sabrukums. Šis paziņojums izsauca plašu sabiedrības aktivizēšanos. Oktobra  beigās vācu ķeizariskās flotes jūrnieku dumpis Ķīlē bija pēdējais trieciens ķeizara tronim. Notikumu Vācijā atbalsojās arī Rīgā.

1918. gada rudenī LKNS prezidijs uzsāka Rīgā brīvprātīgo vervēšanu, aicinot reģistrēties vispirms, savienības biedrus, tad arī citus latvju karavīrus, par kuriem galvoja vismaz divas prezidija locekļiem (vervēšanas komisijai) pazīstamas personas. Piesardzība bija nepieciešama tādēļ, ka, vispirms, pati savienības darbība no okupācijas iestāžu viedokļa bija nelegāla un, otrkārt, savienība vēlējās uzsākt Latvijas karaspēka radīšanu ar latvju nacionāliem centieniem pilnīgi uzticamu kadru.

1. novembrī, pēc  tam, kad vācu VIII armijas štāba priekšnieks majors Francs (Frantz) jau bija apstiprinājis tālākai apspriešanai  baltvāciešu izstrādāto  zemessardzes (Baltische Landeswehr)  organizēšanas plānu, LNKS  biedru reģistrācija nelegāli norisa Rīgā, sākumā Rīgas Latviešu biedrības telpās, bet vēlāk Annas ielā 1.

8. novembrī Cēsu apriņķī bijušās  izformētās Krievijas armijas latviešu virsnieki un apakšvirsnieki, turpinot LNKS uzsākto latviešu karavīru apvienošanu un saņemot ziņas par notikumiem Vācijā, nolēma organizēt Cēsu pašaizsardzības vienību ar sākotnējo mērķi – aizsargāties pret laupītājiem un nekārtību cēlājiem.  Vienības organizēšanu vadīja poručiks Artūrs Jansons ( dzimis 1893. g. 23. janvārī Cēsu pagastā, LKOK Nr. 3/244).

Sākotnēji reģistrējās aptuveni 300 brīvprātīgo, daudzi bez kara pieredzes. Ļoti  ticams, ka šīs vienības formēšanā ar savu padomu piedalījās arī apakšpulkvedis Oskars Kalpaks, pa ceļam uz Rīgu apmeklējot savus kara biedrus Cēsīs, apriņķa centrā. Šāda iespēja ir samērā ticama, jo novembra beigās Kalpaks atstāja „Liepsalas” un ar novadniekiem- praporščiku Kārli Rubuli (dzimis 1886. g. 23. decembrī Meirānu pagastā, LKOK nr.3/1929) no 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka un viņa brāli Jāni, kājām devās uz Rīgu, ar nodomu iestāties pilsoniskās valdībās nacionālajā karaspēkā.

Pirmie zināmie rotas brīvprātīgie bija cēsnieki podporučiks Pēteris Bokalderis (dzimis 1896. g. 4. februārī Cēsīs. LKOK nr.3/792), Oskars Caunītis (dzimis  1899. g. 6. augustā Jaunraunas pagastā, LKOK nr.3/625), Mārtiņš un Jānis Plauciņi, podporučiks Augusts Ozols (1890. g. 12. augustā Cēsīs. LKOK nr.3/851) un Elmārs Smilga, podporučiks Jānis Bambis (no Drabešiem, LKOK nr.3/877), podporučiks Teodors Jauntirāns (dzimis * 1897. g. 12. februāri Skujenes pagastā. LKOK nr.3/588), štāb-kapteinis Kārlis Maizītis (dzimis 1894. g. 25. (13.) jūnijā Liepas pagastā.  LKOK nr.3/152), kara ierēdnis (praporščiks) Gustavs Mežulis (dzimis 1891. g. 17. jūnijā Sērmūkšu pagastā, LKOK nr.3/197), praporščiks Kārlis Miglis (dzimis 1894. g. 12. septembrī Dzērbenes pagastā, LKOK nr.3/1630), Oskars Rozenbergs no Raiskuma, Kornēlijs Veitmanis no Rāmuļiem.

Ķeizariskās Vācijas galvaspilsētā Berlīnē un citos valsts centros sākās stihiski nemieri. Politiskās partijas gatavojās varas pārņemšanai.  Ģenerālis  Vilhelms Groners ( Wilhelm Groener),  paziņoja, ka armija necīnīsies pret Vācijas tautu. Šis paziņojums rosināja brīvprātīgo pašaizsardzības un paramilitāru kaujas  grupu formēšanu privātpersonu, sabiedrisko organizāciju vai politisko partiju vadībā. Lai glābtu valsti no anarhijas, 9. novembrī Vilhelms II atteicās no troņa, tajā pašā dienā tika proklamēta republika.

1918. gada 11. novembrī Francijā, dzelzceļa vagonā Kompjenas mežā tika parakstīts pamiers (Waffenstillstand/Armistice) starp Vāciju un Antanti. Tās pašas dienas 11:00 stājās spēkā uguns pārtraukšana visās frontēs.

Saskaņā ar pamiera līguma 9. punktu, vācu armija Austrumu frontē sāka atkāpties no savām pozīcijām uz 1914. gada augusta Vācijas robežām. Vācijai bija jāatstāj Baltijas guberņas. Bijusī ķeizariskā armija neizrādīja nekādu vēlēšanos cīnīties ar lieliniekiem Krievijā un Baltijā. Vairāk vai mazāk organizēti vācu 8. armijas daļas atkāpās Austrumprūsijas virzienā, pametot ieročus un citus kara materiālus, ko tūlīt pārņēma Sarkanā Armija vai vietējie aktīvisti. Vācu karaspēka atkāpšanos sedza no vācu brīvprātīgajiem izveidotā Eiserne Brigade (dzelzs brigāde).

Pēc ilgas vilcināšanās Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Džeims Balfūrs (Arthur James Balfour)  11.novembrī oficiālā rakstā Latviešu Pagaidu Nacionālā Padomes (LPNP) pilnvarotajam pārstāvim  Zigfrīdam Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānijas valdība “labprāt no jauna apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai Padomei kā de facto neatkarīgai iestādei”...  Rīgā šo ziņu uztvēra kā Latvijas valsts atzīšanu.

11. novembrī vācu 8. armijas vadība atļāva baltvāciešiem dibināt zemessardzi (Baltische Landeswehr).

12. novembrī no izformētās Krievijas armijas demobilizēto un Rīgā atgriezušos baltvāciešu virsnieku izveidotais zemessardzes štābs (Oberkommando) savā uzsaukumā aicināja visus 18-60 gadus vecos vīriešus pieteikties šajās vienībās. Īsā laikā tika saformētas vairākas rotas, kuras pilnībā apgādāja vācu 8. armija.

LNKS jau atklāti sāka reģistrēt brīvprātīgos. Brīvprātīgo pieteikšanās Rīgā īpaši aktīva kļuva pēc 12. novembra, kad blakus Rīgas gubernatoram nostājās vācu 8. armijas kareivju padome, t.i. kad LNKS savus rekrutēšanu varēja jau veikt atklāti. Ieročus gādāja dažādos veidos nelegāli no dezorganizētā vācu karaspēka.

Rīgā ap novembra vidu savienība jau reģistrējusi ap 500 brīvprātīgo, galvenokārt no bijušiem virsniekiem, instruktoriem un no gūsta atlaistajiem strēlniekiem.

Cēsīs brīvprātīgo reģistrāciju uzsāka Cēsu Viesīgās (latviešu)  biedrības namā Raunas ielā, kur 12.-15. novembrī atvēra jauniesaucamo punktu. Vienības formēšana sākās Pubuliņa kazarmās uz Lenču ceļa, bet vēlāk tā izvietojās Cēsu jaunajā pilī.

15. novembrī sasauca arī pirmo plašāku karavīru un brīvprātīgo sapulci, pēc kuras tika uzsākta papildus militārā apmācība Rīgas Latviešu biedrības namā.

LNKS saformēta vienība 18. novembra valsts neatkarības proklamēšanas sapulces apsardzi

1918. gada 18. novembrī,  Rīgā tika proklamēta  Latvijas Republika.

Tautas Padomes un Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis un Gustavs Zemgals griezās pie Latvijas pilsoņiem ar uzsaukumu, kurā Tautas Padome pasludina, ka Latvija ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski – republikāniska valsts, kuras Satversmi tuvākajā nākotnē noteiks Satversmes Sapulce un, ka Tautas Padome kā augstāko izpildu varu Latvijā ir nodibinājusi Latvijas Pagaidu valdību.

Pirmais Latvijas Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis paziņoja par Pagaidu valdības nodomiem un uzdevumiem.

19. novembrī Cēsu viesīgās biedrības namā notika skolnieku sapulce, kurā uzstājās pilsētas galva un reālskolas direktors Longīns Ausējs (nošauts PSRS 1942. gadā), dzejnieks un skolotājs Teodors Zeiferts, vēsturnieks un pedagogs Frīdis Zālītis, un citi Cēsu inteliģences pārstāvji. Vakarā Notika plaša sabiedrības sapulce, kurā uzstājās arī komunistu pārstāvji.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas par prioritāti kļuva jaunās valsts armijas izveidošana un Latvijas aizsargāšanās ideja.

Pēc  ilgiem strīdiem 22. novembrī tika izveidota apsardzības ministrija, kuras vadība pagaidām tika uzticēta iekšlietu ministram, ieceļot par ministra vietniekiem divus LKNS locekļus: apakšpulkvedi Robertu Dambīti, bijušo  2. latviešu strēlnieku brigādes intendantu un  kapteini Gustavu Grīnbergu, bijušo Kara ministrijas ierēdni. Dambītim tika uzticēta ministrijas pagaidu pārvaldīšana.

Pirmais smagākais darbs, kas bija jāveic tikko izveidotajai ministrijai bija visu kaujas spējīgo virsnieku, apakšvirsnieku un kareivju reģistrācija, mobilizēšanas organizēšana un karaspēka vienību formēšana. Aptuveni 25. novembrī šim darbam tika izvēlēts kapteini Jānis Balodis, kurš tikko bija atgriezies Rīgā no vācu gūsta, kur atradās kopš neveiksmīgās krievu ofensīvas Austrumprūsijā 1914. gadā.

Karavīru reģistrācija turpinājās LNKS telpās Annas ielā 1, kur jau no 1. novembra tika pulcināti labākie virsnieki un instruktori, veidojot vienību- Instruktoru rezerve.

Kompjēnas pamiera līguma 10. punkts anulēja Brest-Ļitovskas miera līgumu. Bija skaidrs, ka Padomju Krievija centīsies atgūt zaudētās guberņas.

1. decembrī sākās Sarkanās armijas daļu iebrukums Latvijas teritorijā. Sarkanās armijas „Latvijas virziena”   pamatā bija Latviešu strēlnieku vienības (12 000 no 20 000 sarkanarmiešu).

Izpildot Krievijas Sarkanās armijas virspavēlnieka Jukuma Vācieša pavēli, uz Latvijas teritoriju tika nosūtīta Latviešu strēlnieku padomju divīzija. Iebrukums Latvijā notika trijos virzienos. Viens  no tiem bija no Pleskavas rajona, gar dzelzceļu cauri Valkai uz Rīgu. Šīs kaujas grupas sastāvā bija 2. Latviešu strēlnieku brigāde 3 pulku sastāvā, kas 2. decembrī sāka uzbrukumu no Pleskavas, un sekoja vācu Dzelzs brigādei.

6. decembrī apsardzības ministra pienākumus uzņēmās latviešu politiķis, Krievijas Valsts domes deputāts, viens no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem  Jānis Zālītis  (1874. gada 27. jūlijs – 1919. gada 9. decembris).

Oficiāli Latvijas armijas veidošana tika uzsākta 7. decembrī.

7. decembrī Apsardzības ministrs Pagaidu valdības vārdā noslēdza līgumu ar Veimāras republikas pilnvaroto pārstāvi A.Vinnigu par Latvijas armijas – landesvēra (zemessardzes) – izveidošanu, paredzot tajā 18 latviešu, 7 vācu un 1 krievu rotas, kā arī 3 latviešu un 2 vācu karavīru artilērijas baterijas.

Visa Latvija tika sadalīta 4 apsardzības apgabalos: Rīga, Vidzeme, Kurzeme un Latgale.

Pavisam plānoja savākt 6000 brīvprātīgo. Par komandieri bija plānots uzaicināt neitrālas valsts virsnieku, taču galu galā iecēla vācu armijas majoru Šeibertu. Līgums un paziņojumi presē liecināja, ka landesvērs ir Latvijas Pagaidu valdības dienestā kā tās bruņotie spēki, taču tika saglabāts vecais nosaukums – "Baltijas landesvērs".

Par  Cēsu rotas dibināšanas dienu tiek uzskatīts 8. decembris, kad pašaizsardzības vienība saskaņā ar 7. decembra līgumu, tika pārdēvēta par Cēsu rotu. Ar šo dienu Vidzemes kara iecirkņa priekšnieks pulkvedis Jānis Apinis (dzimis 1867. g. 12. janvārī Drabešu pagastā, Cēsu apriņķī, LKOK Nr. 3/7) par Cēsu rotas komandieri iecēla poručiku Artūru Jansonu.

Rotas veidošanu atbalstīja Vidzemes un vietējie turīgo aprindu pārstāvji, skaitā priekulietis, Jāņmuižas īpašnieks, Valmieras ģildes tirgotājs, namīpašnieks un Cēsu Sv. Jāņa baznīcas latviešu draudzes priekšnieks  Andrejs Kampe,  ziedojot ieročus, naudu, apģērbu un pārtiku. Vairāki no šiem atbalstītājiem, arī A. Kampe, vēlāk tika uzrādīti lielinieku varas iestādēm kā kontrrevolucionāri, apcietināti un pēc Cēsu apriņķa revolucionārā tribunāla 1919. gada 9. janvāra (pirmās) sēdes sprieduma cietuma apkārtnē nošauti.

Brīvprātīgie nāca ar saviem ieročiem un munīciju, pirka vai iemainīja no aizejošajiem vāciešiem, kā arī konfiscēja civiliedzīvotājiem. Decembra sākumā rotas rīcībā jau bija 2 ložmetēji ar munīciju un strēlnieku ieroči. Vienības kodolu veidoja bijušie virsnieki un unteroficieri, kas bija karojuši pasaules kara frontēs, piedzīvojuši revolūciju un baudījuši lielinieku varas labumus Krievijā. Decembra  vidū no Rīgas atsūtīja 120 šautenes, 2 patšautenes un munīciju, ko pavadīja astoņi studenti.

8. decembrī pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Rietumu armijas sastāvā. Savukārt pēc 539. (в„– 539/ш) direktīvas 29. decembrī tā tika pakļauta Ziemeļu frontē dislocētajai 7. armijai.

11. decembrī Cēsīs iebrauca Vidzemes kara apgabala priekšnieks pulkvedis Jānis Apinis. Viņa rīcībā atradās apakšpulkvedis Oskars Kalpaks, kuram tika uzdots veikt izlūkošanu Vidzemē un organizēt Cēsu- Ieriķu iecirkņa aizsardzību un poručiks Dāle un citi virsnieki ar uzdevumu organizēt četras pašaizsardzības rotas- Valkā, Valmierā, Limbažos un Cēsīs.

Cik zināms, tad mobilizācijas pasākumi Limbažos izgāzās virsnieku nenopietnās uzvedības dēļ.

Valkā tika uzsākta rotas formēšana.

Tomēr lielinieku propaganda un jaunās, latviešu, varas draudzēšanās ar vāciešiem darīja savu – daudzi pašaizsardzībnieki sāka šaubīties, vai ir jācīnās pret latviešu strēlniekiem, kas bija situši nīstos vāciešus un pa vienam vai grupās pameta vienību. Vienlaicīgi pilsētā veidojās lielinieku atbalstītāju grupas, kuri gan atklāti baidījās uzstāties, bet klusi gaidīja sarkanos latviešu strēlniekus, jo Vidzeme vēl atradās vācu okupācijas karaspēks.

Apakšpulkvedis Kalpaks,  lai iepazītos ar situāciju Cēsu – Rīgas virzienā, organizēja izlūkošanu Valmieras, Raunas un Gulbenes virzienos.

Praporščika Jāņa Migļa  vadītā izlūku grupa devās ienaidnieka aizmugurē Piebalgas un Rankas virzienā, sekmīgi izpildīja uzdevumu un piegādāja svarīgas ziņas, kas lielā mērā izšķīra kauju pie Drabešu muižas un to, ka mūsu rota spēja bez lielākiem zaudējumiem atkāpties uz Rīgu.

17. decembrī Pēteris Stučka kopā ar J. Daniševski un J. Lencmani izsludināja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā bija teikts, ka no šā brīža Latvijā vara pāriet šīs valdības rokās.

18. decembrī 2. brigāde sasniedza Valku. Jau 18. decembrī tika organizēts Vecgulbenes (Malienas) revolucionārais tribunāls. Drīz līdzīgu tribunālu tīkls pārklāja visu Latvijas padomju republiku.

Starp „sarkanajiem” un vācu Dzelzs brigādes aizmugures apsardzes patruļām notika neliela apšaude. Abas puses tomēr ievēroja drošu attālumu un kaujas neuzsāka.

18. decembrī Cēsu apriņķa priekšnieks kapteinis J. Eiza nosūtīja telefonogrammu par Valkas krišanu un  paniku Cēsīs.  Ziņas  par to. ka „sarkanie” ieņēmuši Valku un ir izveidota Padomju valdība radīja satraukumu visos sabiedrības slāņos un Cēsīs sākās liela rosība. Vācieši turpināja sava karaspēka un mantu evakuāciju, daudz nepievēršot uzmanību satraukumam pilsētā. Vācu kareivji turpināja iztirgot ieročus un kara materiālus.

19. decembrī komunisti izveidoja savu komiteju un sāka gatavoties varas pārņemšanai.

20. decembrī no Madonas praporščika Jāņa Ezeriņa (LKOK Nr. 3/114) vadībā ieradās seši karavīri. Rotas sastāvā bija palikuši virsnieki un 85 štiki jeb durkļi, kā tai laikā apzīmēja kājniekus.

21. decembrī uz Valmieru devās kareivis Eduards  Rapss, (LKOK nr.3/850), kurš šķērsoja nosacīto frontes līniju, ieradās Valmierā un apmetās mājā, kur bija izvietojies lielinieku štābs. Noskaidrojis pretinieka spēkus un dislokāciju, atgriezās Cēsīs un tālāk iegūtās ziņas nodeva tieši apsardzības ministram.

No Valkas Cēsīs ieradās podporučiks Kārlis Alfrēds Brandts-Brants (dzimis 1895. g. 10. novembri Lugažu pagastā, LKOK nr.3/288), kurš pēc Valkas krišanas ievāca vērtīgas ziņas par „sarkano” spēkiem, izvietojumu un nodomiem.

Saņemot no vāciešiem un bēgļiem pretrunīgas ziņas par “sarkano” spēkiem, pulkvedis Apinis tomēr mēģināja organizēt Cēsu pils un Ieriķu stacijas aizsardzību. Apakšpulkvedis Kalpaks un rotas komandieris poručiks Jansons  pret to kategoriski iebilda. Pulkveža nodomu neatbalstīja arī pilsētas galva Longins Ausējs, aizbildinoties ar iedzīvotāju noskaņojumu un nevajadzīgajiem postījumiem, kas pavadītu kauju. Arī vācu dzelzs brigādes (Eiserne Brigade) komandierim pulkvedim Kummem (Oberst Kumme) nebija ne mazākās vēlēšanās ar savām vienībām iesaistīties kaujās ar “sarkanajiem”.

20. decembrī pulkvedis Apinis par rotas komandieri  Jansona vietā iecēla poručiku Jāni Puriņu (dz. 1889. g. 25. aprīlī, Mārsnēnu pagastā, LKOK Nr. 3/6). Poručiks  Jansons kļuva par izlūku vada komandieri.

22. decembrī „sarkanie” bez kaujas iegāja Valmierā un pa lielceļu un dzelzceļu turpināja virzīties uz Rīgu.

22. decembrī pulkvedis Apinis uzdeva izsūtīt izlūkus Valmieras virzienā, lai iegūtu ziņas par pretinieku un varētu sagatavoties kaujai. Vēlā  vakarā Cēsu rotas izlūki praporščika Kārļa Līkuma, (dzimis 1896. g. 29. septembrī Cēsīs, LKOK nr.3/741) vadībā devās izlūkos pretinieka aizmugurē. Braucot  pajūgos uz Raunas upes tilta negaidīti uzdūrās „sarkano” patruļai. Izmantojot sarkano latviešu strēlnieku apmulsumu, Cēsu rotas izlūki netraucēti pabrauca tiem garām. Turpinot ceļu ar noslēptiem ieročiem, Izlūkiem arī tiešām izdodas piemānīt no jauna sastaptos strēlniekus, pie kam sarunās uzzinot, ka Valmierā ir ienācis 1. latviešu strēlnieku padomju pulks (bijušais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks), ko komandēja A. Freibergs un 23. decembrī gatavojas uzbrukt Cēsīm. Lodes stacijas apkārtnē izlūki ieraudzīja bruņu vilcienu un pamanīja vajātājus. Izlūki bez kaujas, bet pametot pajūgus ar iegūtajām ziņām sekmīgi atgriezās Cēsīs.

Nepienāca  gaidītie palīgspēki no Rīgas. Vācu  dzelzs brigāde  atsacījās piedalīties Cēsu aizstāvēšanā un pilsētu atstāja. Pēc izlūku ziņojuma pulkvedis Apinis pieņēma lēmumu par atiešanu uz Rīgu. Līdz rotas aiziešanai no pilsētas, praporščiks Arvīds Dance (dzimis 1895. g. 28. augustā Cēsīs, LKOK nr.3/740) iegūtās izlūkošanas ziņas pa telefonu nodeva uz Rīgu.

Rotas darbību novēroja “sarkano” līdzjutēji un gribēja sarīkot slazdu “bēgošajiem baltgvardiem”.

23. decembrī pēc pusnakts pulkvedis Apinis un apakšpulkvedis Kalpaks kopā ar Cēsu rotas palikušajiem 45 vīriem un vienu vācu  ložmetēju MG08 ar vienu pajūgu no pils, lai maldinātu “sarkanos”,  pa Gaujas ielu devās uz Meijermuižu it kā lai tālāk pa Līgatnes ceļu nokļūtu uz Rīgas šoseju.

Rota pāri laukiem cauri Līviem devās Cēsu – Āraišu ceļa virzienā, lai caur Drabešiem izietu uz Rīgas šoseju un tālāk uz Ieriķiem, kur cerēja savienoties ar vācu Dzelzs brigādes vienībām.

Rota sekmīgi ieradās Ieriķos, kur izvietojās Ieriķu krogā. Vācu  daļas turpināja atkāpties uz Rīgu.

Praporščiks Bernhards Einbergs (dzimis 1893. g. 23. janvāri Rīgā, LKOK nr.3/680) atjaunoja pārrautos sakarus ar vācu dzelzs brigādes štābu, vēlāk atjaunoja sakarus pie Līgatnes, tā glābdams Cēsu rotu no briesmām un aizturēdams lielinieku pēkšņu ielaušanos galvaspilsētā.

2. latviešu strēlnieku padomju brigādes  4. latviešu strēlnieku padomju pulka (bij. 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks), kuru komandēja F. Frīdrihsons, kavalērijas izlūki Cēsīs ieradās ap dienas vidu un pa Rīgas ielu devās līdz pasta stacijai, kur sadalījās- viena no grupām devās Gaujas virzienā bet otra- līdz Kalna muižai Rīgas virzienā. Nesastapušas „baltgvardus”, abas grupas steidzīgi atgriezās pie pulka, kas no Valmieras turpināja kustību Cēsu virzienā.

Varu pilsētā bija pārņēmusi vietējā darbaļaužu deputātu komiteja.

Dažas stundas vēlāk Cēsīs ienāca pirmā strēlnieku ķēde, kuru sagaidīja pilsētnieki, ar uzslietiem goda vārtiem. Būdami kaujas gatavībā, strēlnieki turpināja virzīties uz pilsētas nomalē, caur kuriem vēlāk ienāca pārējās pulka vienības.

24. decembrī 4. latviešu strēlnieku padomju pulks no Cēsīm turpināja virzīties Rīgas virzienā.

Lai nodrošinātu Cēsu rotas sekmīgu atiešanu, poručiks A. Jansons ar četriem karavīriem un ložmetēju ragavās devās atpakaļ uz Drabešu muižu, kur ieņēma pozīcijas muižas parkā, pārskatot ceļu krustojumu pie Āžu kroga.

Ložmetēja apkalpē varēja būt bijušie krievu armijas virsnieki – frontinieki:

- kara ierēdnis Gustavs Mežulis, kas vēlāk kļuva par Latgales  partizānu pulka ložmetēju rotas komandieri,

Ar ložmetēja uguni grupa izklīdināja „sarkano” jātnieku izlūkus, kas apstājās pie kroga. Tā kā poručika Jansona ložmetējs no pozīcijas kontrolēja visu ieleju un ceļu līdz kapsētai, „sarkanie” bez kaujas atkāpās un gaidīja palīgspēkus. Par zaudējumiem ir pretrunīgas ziņas. Iespējams, ka kāds ievainotais vēlāk, Cēsīs, no ievainojumiem mira.

Šī bija pirmā Latvijas Neatkarības kara latviešu zemessardzes bruņotā sadursme ar ienaidnieku.

Tajā pašā laikā praporščiks Bernhards Einbergs (dzimis 1893. g. 23. janvāri Rīgā, LKOK nr.3/680) atjaunoja pārrautos sakarus ar vācu dzelzs brigādes štābu, vēlāk atjaunoja sakarus pie Līgatnes, tā glābdams Cēsu rotu no briesmām un aizturēdams lielinieku pēkšņu ielaušanos galvaspilsētā.

Pēc nelielas atpūtas rotas kareivji praporščika Jāņa Kļaviņa (dzimis 1897. g. 19. februārī Lazdonas pagastā, LKOK nr.3/793) sabojāja vācu pamesto lokomotīvi un ritošo sastāvu, kareivis Pēteris Vīķelis (dzimis 1897. g. 13. jūlijā Smiltenes pagastā. LKOK nr.3/763) aizdedzināja Pērļupes tilta koka daļas un sabojāja sliedes, tā aizkavēdams ienaidnieka bruņu vilciena virzīšanos uz priekšu un dodams iespēju mūsu rotai atkāpties uz Rīgu

Pulkvedis Apinis un apakšpulkvedis Kalpaks saņēma pavēli ierasties Rīgā.

Cēsu rotas kodols kopā ar dzelzs brigādes arjergarda vienību atkāpās Rīgas virzienā, faktiski sedzot vācu daļu atiešanu. Rotai no droša attāluma sekoja  „sarkano” kavalērijas patruļas.

Pie Līgatnes stacijas pozīcijas bija ieņēmušas svaigi saformētās Landesvēra Rīgas rotas, kas vēlāk nesekmīgi centās aizturēt „sarkano” uzbrukumu.

Nogurdinātā Cēsu rota neapstājoties turpināja ceļu līdz Griķu krogam, kur apstājās atpūtai.

27. decembra vakarā pulkvedis J. Apinis,  un apakšpulkvedis O. Kalpaks  un Cēsu rota bez zaudējumiem ieradās Rīgā.

31. decembrī ar Apsardzības ministra vēstuli Nr.13. Cēsu rota 40 vīru sastāvā tika nodota pulkveža Kalpaka rīcībā.

**********************************

Šis raksts ir sagatavots izmantojot publiski pieejamos materiālus, atmiņas, publikācijas presē, nebalstās uz arhīvu dokumentiem un nepretendē uz autortiesībām, bet varētu kalpot par ierosmi daudz dziļākam pētījumam.

Avoti:
Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. – Preses nams: Rīga, 1999
Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga. Igors Vārpa, – Nordik: Rīga, 2008
Mugurēvičs, Ē. Leģenda un vēsturiskā īstenība: Pulkveža Oskara Kalpaka (1882.-1919.) dzīves ceļš un cīņu gaitas. Dzimtenes Balss. 1989., Nr.19, 6.lpp.; Nr.20, 6.lpp.; Nr.21, 6.lpp.
Боевой путь латышской стрелковой дивизии 1917-20. Т.Драудин. Рига 1960г;
Латышские стрелки в борьбе за Советскую власть в 1917--1920 гг. Воспоминания и документы / Отв. ред. Я. П. Крастынь. Рига: Изд-во Академии наук Латвийской ССР, 1962. – 528 с. (J. Polis pēc: CV 04.11.1938: 3 un I. Dišlers: 22)
Cēsu hronika, – Cēsis : Harmonija, kultūras biedrība , 2006 : – 251 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu
20 gadi http://data.lnb.lv/nba01/LatvijasKareivis/1938/LatvijasKareivis1938-275.pdf
http://vesture.eu/index.php/Gr%C4%ABnbergs_Gustavs
Cēsu rota  http://vesture.eu/index.php/C%C4%93su_rota
Kalpaka bataljona gaitas http://www.latvietislatvija.com/Kalpak_bataljona_gaitas.htm
Cēsu rota http://www.historia.lv/alfabets/C/CE/cesu_rota/cesu_rota.htm
Cēsu rota http://www.lkok.com/query_sql_unit.asp
Cēsu rota http://lv.wikipedia.org/wiki/C%C4%93su_rota
Latvijas brīvības cīņas http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_br%C4%ABv%C4%ABbas_c%C4%AB%C5%86as
Valmieras muzejs: Par Latviju http://www.valmiera.lv/zina/par-valmieru/valmieras-muzejs-par-latviju
Боевой путь латышской стрелковой дивизии 1917-20. Т.Драудин.1960г.pdf
Латышские стрелки в борьбе за советскую власть 1917-1920, Латвия 1962 .pdf
Pavēle par latviešu atsevišķo bataljonu. http://uniformologija.lv/raksts/pavele-par-latviesu-atsevisko-bataljonu/
Wilhelm II, German Emperor http://en.wikipedia.org/wiki/Wilhelm_II,_German_Emperor
Die Novemberrevolution von 1918 http://de.wikipedia.org/wiki/Novemberrevolution
http://www.historia.lv/alfabets/L/la/latvijas_de_facto_atzishana/latvijas_atzishana_de_facto.htm

Komentāri

M. Ozolspasts@uniformologija.lv