Latvijas armijas sākums bija vairākas sīkas vienības, kuras izveidojās 1918. gada beigās Rīgā Pagaidu valdības dienestā. Tās atkāpās līdz Liepājai, bet jau 1919. gada maijā apvienotas brigādē kopā ar sabiedrotajiem vāciešiem atkal ieņēma Rīgu.
1919. gada martā latviešu vienības sāka veidoties arī Igaunijā. Jūnijā Ziemeļlatvijas brigāde kopā ar sabiedrotajiem igauņiem guva uzvaru pie Cēsīm, pēc kuras abas latviešu karaspēka puses varēja apvienoties. Tā kā abu brigāžu struktūra bija ļoti atšķirīga, augustā notika Latvijas armijas reorganizācija.
Krievijas plašumos latviešu valstij labvelīgi noskaņotas vienības radās vēl 1918. gada vasarā, kaut arī tās nekalpoja Latvijas valdībai no to izvedošanās sākuma, tomēr pēc atgriešanās tika iekļautas Latvijas armijā un robežsardzē.
Pulki, kuri bija izveidoti Neatkarības kara laikā turpināja pastāvēt visu starpkaru posmu, tomēr 1940. gada rudenī Latvijas armija ņēma kaunpilnu galu, bez neviena šāviena pārtopot par Strādnieku un Zemnieku Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu.
Vienību vēsture no 1918. gada līdz 1941. gada augustam, kad izformēja 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, ir attēlota šajā vienkāršotajā shēmā. Shēma attēlo Latvijas armijas vienību attīstību, kaut arī bez vairākām nozīmīgām vienībām un ieroču sķirām, datumi nozīmē vienības izveidošanās laiku, ja nav minēts gads, runa ir par notikumiem bagāto 1919. gadu.