Pulkvedis Jāns Maide un leitnants Ernsts Valdins. Tallina, 1938.
Šis raksts ir fragments no darba "6. kājnieku pulks Brīvības cīņās 1918–1920" par pulka piedalīšanos Cēsu kaujās igauņu un latviešu puses labajā flangā – Stalbes kaujās. Tulkojusi Maima Grīnberga.
Uzbrūkot Straupei un Stalbei, majora Kleista grupā kājnieku un kavalērijas daļās noapaļojot bija 1400 vīru, 80 ložmetēju, 4 mīnmetēji un 10 (12?) lielgabali, no tiem 2 (4?) haubices. Salīdzinājumam 6. pulka spēki Stalbes un Straupes apkaimē:
20. jūnija dienā:
IV bataljonam Ruckas–Stalbes līnijā un 3. rotas daļā Brenču mājās – 7 virsnieki, 375 durkļi, 1 smagais ložmetējs un 5 vieglie ložmetēji;
avangardā Straupē pulka kavalērijas izlūku komandā un Latviešu eskadronā – 4 virsnieki, 40 durkļi, 104 zobeni, 3 smagie un 3 vieglie ložmetēji;
kopā Ruckas, Straupes un Brenču rajonā – 11 virsnieki, 415 durkļi, 104 zobeni, 4 smagie un 8 vieglie ložmetēji. Tas bija viss, ko, sākoties Dzelzdivīzijas uzbrukumam, varējām likt viņiem pretī šajā rajonā.
20. jūnija vakarpusē:
pievienojās II bataljons (bez 5. rotas) – 15 virsnieki, 469 durkļi, 3 smagie un 6 vieglie ložmetēji;
aizgāja Latviešu eskadrons – 3 virsnieki, 75 zobeni, 40 durkļi, 3 smagie un 2 vieglie ložmetēji;
pēc tās dienas zaudējumiem (kritušie, ievainotie, kontuzētie) sastāvs samazinājās par – 1 virsnieku, 9 durkļiem un 1 zobenu;
Ruckas, Stalbes un Brenču rajonā palika – 22 virsnieki, 835 durkļi, 28 zobeni, 4 smagie un 12 vieglie ložmetēji. Šiem spēkiem naktī uz 21. jūniju pievienojās 3 vieglie lielgabali no 6. baterijas.
21. jūnija vakarpusē:
pievienojās šaursliežu bruņuvilciena nr. 4 desantrota – 2 virsnieki, 45 durkļi un 2 vieglie ložmetēji;
pievienojās 2 bruņumašīnas (Estoonia un Toonela);
pēc tās dienas zaudējumiem (kritušie, ievainotie, kontuzētie) sastāvs samazinājās par – 4 virsniekiem un 18 durkļiem;
trofejas – 2 smagie un 1 vieglais ložmetējs;
Ruckas, Stalbes un Brenču rajonā palika – 20 virsnieki, 862 durkļi, 28 zobeni, 6 smagie, 15 vieglie ložmetēji, 3 lielgabali un 2 bruņumašīnas.
22. jūnijā:
pievienojās 1. rota – 2 virsnieki, 105 durkļi un 1 vieglais ložmetējs;
pēc tās dienas zaudējumiem (kritušie, ievainotie, kontuzētie) sastāvs samazinājās par – 2 virsniekiem un 49 durkļiem;
Ruckas, Stalbes un Brenču rajonā palika – 20 virsnieki, 918 durkļi, 28 zobeni, 6 smagie, 16 vieglie ložmetēji, 3 lielgabali un 2 bruņumašīnas.
Te jāpiezīmē, ka apmēram puse no mūsu vieglajiem ložmetējiem Stalbes rajonā šajā dienā klusēja bojājumu dēļ, ko cīņu laikā nevarēja izlabot.
Kā parādīja tālākie notikumi, IV bataljons gandrīz pilnā sastāvā atradās pasīvajā frontes posmā un patiesībā Stalbes kaujā nepiedalījās, jo pretinieks Nabes upes rajonā neuzbruka. Taču, tā kā atradāmies aizsardzības pozīcijās, nevarējām savas IV bataljona apakšvienības no šī frontes sektora atsaukt, jo triecienu no pretinieka, kura rokās bija iniciatīva, varējām gaidīt arī tur.
Tātad Dzelzdivīzijas galveno triecienu Stalbes apkārtnē saņēma tikai II bataljons ar tam piešķirtām vienībām, kas neietilpa IV bataljonā, – kopumā 700 durkļi un zobeni, 15 ložmetēji, 3 lielgabali un 2 bruņumašīnas.
Straupes kaujai, kaut arī ciems krita vāciešu rokās, bija liela nozīme tālākajos notikumos gan no mūsu, gan pretinieka viedokļa. Kā redzams no Dzelzdivīzijas operatīvās pavēles 20. jūnijā pulksten 15.10, pretiniekam bija nodoms ap 16.00 turpināt uzbrukumu Straupes–Stalbes virzienā. Taču šo nodomu pavisam izjauca jaunākā leitnanta K. Podredsika un leitnanta A. Jostmanna grupas pretuzbrukums: tā nu pretinieka uzbrukums pēc 16.00 nenotika vispār. No pavēles redzams, ka Dzelzdivīzijas galveno spēku pavēlnieks, balstīdamies dažas ziņās, novērtēja mūsu spēkus par vājākiem, nekā tie bija patiesībā, un pavēlēja jēgeru bataljonam ar 7. baterijas vada atbalstu ap 16.00 uzbrukt Stalbes muižai no Straupes–Klamaņu māju puses un to ieņemt. 1. pulka III bataljonam kopā ar piešķirto 4. eskadronu un 9. vieglo bateriju pēc jēgeru bataljona aiziešanas no Straupes vajadzēja uzbrukt mūsu IV bataljonam, kas atradās Nabes upes ziemeļu krastā. Uz Straupi nosūtīja vienu no 2. pulka II bataljona rotām, bet pārējās daļas kopā ar sesto bateriju atstāja Taucēnu apkaimē.
Acīmredzot mūsu daļu uzbrukums ienaidnieku pārsteidza tieši pārgrupēšanās laikā, jo jēgeru bataljonam dotā pavēle – iekarot Stalbes muižu – baidoties no galveno spēku kreisā flanga varbūtējas ielenkšanas tika mainīta un jēgeru bataljonu novirzīja no Straupes uz ziemeļrietumiem ar uzdevumu noteikti pārņemt Jurģa muižu un nesekot mūsu iespējamām izlūkvienībām tālāk par Brukeļiem un Speltēm, kas atrodas apmēram 4 km no Straupes uz Limbažu pusi. Ja Dzelzdivīzijas galvenie spēki būtu rīkojušies atbilstoši pirmajam plānam, jēgeru bataljona trieciens no dienvidiem uz Stalbes muižu būtu mūsu daļas pārsteidzis tieši tad, kad nule atnākušais II bataljons ieņēma pozīcijas. Tobrīd mūsu fronte pie Stalbes muižas neapšaubāmi bija ļoti nestabila. Jēgeru bataljona aizsūtīšana uz rietumiem no 1. pulka III bataljona, kas darbojās Straupes–Stalbes lielceļa rajonā, deva mūsu bataljonam iespēju netraucēti ieņemt aizsargpozīcijas Eiķēnu–Stalbes muižas–Mucenieku līnijā.
Mūsu 15. rotas, skolnieku grupas un kavalērijas izlūku komandas pretuzbrukumu 20. jūnijā novērtē arī Dzelzdivīzijas komandieris, majors J. Bišofs. Grāmatā Die letzte Front viņš raksta, ka „pēc Straupes ieņemšanas majors Kleists nesatricināmā mierā un ļoti prasmīgi vadīja Dzelzdivīzijas galveno spēku grupas uzbrukumu. Viņš lika atsevišķām grupām uzbrukt ar lieliem atstatumiem un uzturēja novietojumu dziļumā, kas bija vienīgais pareizais darbības veids tik neskaidrā situācijā. Ja viņš ar visiem spēkiem būtu devies uzbrukumā tūlīt, liela katastrofa notiktu jau 20. jūnija pēcpusdienā. Ienaidnieks pārsteidzoši negaidīti uzbruka no Nabes apkaimes, no ziemeļiem un no rietumiem, cauri mežam, un būtu aplencis kolonnas aizmuguri, ja mēs nevarētu nosūtīt pretuzbrukumā vienu rezerves bataljonu, kas, nodarīdams ienaidniekam lielus zaudējumus, to atsita. Tāpēc mežā izcēlās durkļu cīņas un tur darbību vadījušie virsnieki apliecina, ka sastapušies ar angļiem un divus no tiem nogalinājuši1.
1 Divi nogalinātie „angļi” bija mūsu skolnieki J. Aua un M. Aidass.
To, ka ienaidnieka spēki mums uzbruka no ziemeļrietumiem un rietumiem, var izskaidrot tikai tādējādi, ka igauņi kopš 10. jūnija sūtīja šurp jaunus spēkus ne tikai cauri Valmierai no frontes ar lieliniekiem, bet arī no Tallinas un piejūras.”
Tālāk šī paša autora rakstītajā lasāms, ka viņaprāt mūsu labā flanga spēki pie Nabes upes bijuši tik lieli un tik tālu uz rietumiem, ka viņu izlūkiem nav izdevies atrast mūsu labo flangu.
Jau no šī īsā kopsavilkuma redzams, ka atsevišķu vācu autoru publikācijās par Straupes kauju vai nu netīši, vai tīši iekļauti daži būtiski nepareizi dati. Ar stāstiem par angļiem viņi laikam gribējuši parādīt, ka vāciešu sakāve bija varonīgs zaudējums Britu impērijai, nevis igauņiem.
Kopumā jāatzīmē, ka atkarot Straupi 20. jūnijā gan neizdevās, taču mūsu aktīvajai darbībai šīs dienas laikā bija liela nozīme gan no gaidāmās Stalbes kaujas, gan visu Cēsu kauju viedokļa. Pirmkārt, tika apturēts Dzelzdivīzijas galveno spēku uzbrukums, pēc kura telpā un laikā koordinēja arī landesvēra karaspēka darbīu. Vēlākos landesvēra ierobežotos panākumus Lodes un Startu rajonā iepriekš citētais Vācijas oficiālais kara vēstures darbs noveļ uz Dzelzdivīzijas neveiksmju rēķina. Otrkārt, mūsu mazo vienību lielā aktivitāte un jaunāko komandieru iniciatīva maldināja pretinieku par mūsu spēku izvietojumu, tāpēc Dzelzdivīzijas vienības 20. un 21. jūnijā tika novirzītas maldīgi un visumā taustīgi. Treškārt, mūsu vienību lielā aktivitāte paralizēja Dzelzdivīzijas darbību, liekot tai ievērot pārmērīgu piesardzību, kas savukārt mums nodrošināja daudz vērtīgā laika un ļāva pastiprināt aizsardzību Stalbes rajonā ar rezervēm. Ceturtkārt, un tas ir ļoti svarīgi Cēsu kauju kopainā, Dzelzdivīzijas galvenie spēki 20. jūnijā mūsu īpašās aktivitātes dēļ nespēja izlauzties cauri mūsu frontei, lai nodrošinātu landesvēra panākumus 21. jūnijā.
Stalbes kauja, 21.–23. jūnijs
Pēc Straupes ieņemšanas Dzelzdivīzijas tuvākais uzdevums bija iekarot Stalbes ceļa mezglu, kas mūsu aizsardzības sistēmā bija viens no svarīgākajiem pretestības punktiem Cēsu apriņķī Gaujas labajā krastā. Ja Dzelzdivīzijai izdotos iekarot Stalbes muižu, tās galveno spēku kolonna bez lielākām grūtībām varētu turpināt uzbrukumu Valmieras virzienā, jo no Stalbes līdz Valmierai mums nebija ne īpaši izdevīgu aizsargpozīciju, ne arī atbilstošu rezervju.
20. jūnija vakarā mūsu aizsardzības pozīcijas līnijā Ruckas muiža–Stalbes muiža tika organizētas šādi (skat. 35. shēmu): IV bataljons palika Nabes upes ziemeļu (kreisajā) krastā, tajā pašā vietā, kur bija atradies pamiera laikā. Skolnieku rotu, kas tagad palika II bataljona iecirknī, sāka komandēt II bataljona komandieris apakškapteinis A. Jāksons.
II bataljons svarīgāko frontes daļu Stalbes muižas apkārtnē sadalīja šādi: 8. rota jaunākā leitnanta V. Uigeinama vadībā novietojās Eiķēnu māju – Vecāsmuižas līnijā. Puse 6. rotas ieņēma pozīcijas no Vecāsmuižas uz dienvidiem līdz Stalbes–Straupes lielceļam. Stalbes muižas priekšā, no lielceļa pa kreisi, tas ir – uz austrumiem, nogāzē izvietojās 7. rota jaunākā leitnanta K. Rīsmana vadībā. Otra 6. rotas puse leitnanta A. Viru un puse no skolnieku rotas vecākā apakšvirsnieka O. Sasiana vadībā palika Stalbes muižā. Viens skolnieku rotas vads izvietojās augstienē pie Mucenieku mājām, nosūtot sargposteni uz Ozolu mājām, un otrs vads – apmēram 800 metru no Mucenieku mājām uz rietumu pusi, purva malā, pie strauta. Kavalērijas izlūku komanda pēc atkāpšanās no Straupes izvietojās dažus simtus metru no Stalbes uz austrumiem – augstienē ar divām virsotnēm, kam cauri ved lielceļš uz Cēsīm. Bataljona komandieris apakškapteinis A. Jāksons savam komandpunktam izvēlējās Stalbes muižas klēts trepes.
Kas attiecas uz apvidu IV un II bataljona aizsardzības iecirknī un viņiem priekšā, tas bija samērā izdevīgs aizsardzībai. IV bataljons atradās starp Badašu un Rebenes (Nabes) ezeru Nabes upes kreisajā krastā. Purvainā, zemā Nabes upes ieleja bija grūti caurejama un labi flankējama no mūsu pozīcijām, kas atradās kalna nogāzēs un pauguros. 8. rotas pozīcija Eiķēnu–Vecāsmuižas līnijā bija aizsardzībai visneizdevīgākā mežainā apvidus dēļ, kas ierobežoja pārredzamību Straupes virzienā un nodrošināja pretiniekam slēptas tuvošanās iespējas. Apvidus Stalbes muižas rajonā bija augstāks par apkārtni, nolaidens dienvidu un dienvidrietumu virzienā un atsegts apmēram viena kilometra garumā. Tur zēla pārmaiņus rudzu un vasarāju lauki. Apkārt Stalbes uzkalniem un muižai tecēja Braslas pieteciņa, kas gan bija caurbrienama, tomēr purvaino krastu dēļ apgrūtināja pretinieka darbību uzbrukuma attālumā. No pretinieka viedokļa izdevīgākais uzbrukuma virziens bija Klamaņu–Ozolu–Mucenieku pauguru ķēde, kuru iekarojot varētu dot labu uguns atbalstu tām daļām, kas darbojās uz dienvidrietumiem no Stalbes muižas. Uzbrukumu atviegloja arī apvidus uz dienvidaustrumiem un austrumiem no Stalbes, starp Ungura ezeru un Stalbes muižu. Turklāt veiksmes gadījumā Ozolu, Verberntu [?] un Mucenieku māju rajonā un Ungura ezera rietumu krastā pretinieks varētu izlauzties līdz Stalbes–Cēsu lielceļam, tur pārraut mūsu fronti, no austrumiem sagrābt Stalbes muižu un turpināt veiksmīgu uzbrukumu pāri Ungurmuižai Lenču virzienā. Šī iemesla dēļ Ozolu un Mucenieku māju apkārtne nākamajās dienās izvērtās par svarīgāko kauju centru.
20. jūnija vēlās vakarstundas II un IV bataljona frontē pagāja mierīgi. Rotas cīņas gatavībā atradās savās vietās. Pretinieka uzbrukumu varēja gaidīt katru acumirkli. Saspringtās gaidās pienāca pusnakts, bet ienaidnieks par sevi nebija devis ne mazāko zīmi.
21. jūnijā ap vieniem 6. un 7. rotas savienojuma līnijai no Straupes puses tuvojās pretinieka izlūkvienība, ko 6. un 7. rotas uguns atsita atpakaļ. Pēc tam šajā rajonā atkal pieklusa.
21. jūnija agrā rītā, kad Valmierā uzzināja par Dzelzdivīzijas daļu uzbrukumu Straupes un Stalbes virzienā, pulka komandieris apakškapteinis K. Tallo pēc divīzijas štāba komandiera apakšpulkveža N. Rēka prasības deva rīkojumu 6. baterijas komandierim apakšleitnantam J. Tammam pārvietot no Kūduma muižas divus lielgabalus uz Stalbes muižas apkārtni, kas arī tika izpildīts. Pēc kāda laika turp nosūtīja vēl trešo lielgabalu. Baterijas komandieris izvietoja lielgabalus pozīcijās 2 km uz austrumiem no Stalbes muižas Upīšu māju ābeļdārzā un pulksten 04.00 atklāja uguni pa Straupi. Uguni vadīja baterijas komandieris apakšleitnants J. Tamms no novērošanas punkta pie Stalbes kroga. Vācu baterijas atbildēja. Savstarpēja bateriju apšaude ar īsiem pārtraukumiem ilga gandrīz līdz dienas vidum.
21. jūnija rītā pulksten 06.00 Dzelzdivīzijas galveno spēku komandieris pavēlēja 2. pulka II bataljonam ar patruļām izlūkot sektoru starp Straupes–Ungura ezera un Straupes–Stalbes līnijām, 1. pulka III bataljonam sektoru starp Straupes–Stalbes un Straupes–Jurģu līnijām, jēgeru bataljonam sektoru starp Straupes–Jurģu un Straupes–Speltes–Lādes ceļu, lai noskaidrotu mūsu spēku izvietojumu un mūsu flangus. 4. eskadrona virsnieku patruļai Straupes–Lēdurgas virzienā bija jāmeklē sakari ar Dzelzdivīzijas kreisā flanga aizsardzības bataljonu. 1. pulka III bataljonam vajadzēja novietot pastāvīgo novērošanas punktu Straupes baznīcas tornī. Pēc minētā pulksteņa laika pretinieka izlūkvienības arī drīz te, drīz tur parādījās mūsu II un IV bataljona frontes priekšā, no kurienes tās atsita ar šauteņu uguni.
Pēc izlūkdaļu atvairīšanai sekojušā pagaidu klusuma drīz sākās pretinieka uzbrukums mūsu 6., 7. un 8. rotai. Sevišķi spēcīgs bija pretinieka spiediens 7. rotas labajam un 6. pusrotas kreisajam flangam. Ārkārtīgi spēcīga bija pretinieka artilērijas uguns. Vāciešu ķēdes ļoti piesardzīgi, pārskrējieniem virzījās uz priekšu. Tās pietuvojās 200–300 soļu attālumā 6. un 7. rotas ierakumiem. Tagad iesaistījās mūsu 6. baterija, kas ļoti trāpīgi šāva pa pretinieka ķēdēm un baterijām. Pretinieka artilērijas uguns aprima. Pēc apmēram pusstundu ilgas atrašanās mūsu šauteņu un lielgabalu ugunī vāciešu ķēdes skrēja atpakaļ. Tas notika ap 08.00.
Vispirms vācu izlūkvienību un tagad šī uzbrukuma atsišana krietni uzlaboja mūsu vīru noskaņojumu. Bija dzirdamas karavīru domas: „Nav ne vainas, gan pieveiksim arī vāciešus. Jau divas reizes baronu deguni pagriezti atpakaļ uz Rīgu.”
Sākot no pulksten 11.00 Dzelzdivīzijas vienību darbība vērtās enerģiskāka. Straupes–Stalbes lielceļa virzienā uzbrukumā devās 1. pulka III bataljons, ko atbalstīja piešķirtie mīnmetēji, 9. baterija un daļa no 2. pulka II bataljona smago ložmetēju rotas. Mīnmetēji papildināja strēlnieku rotas. 9. baterija atradās Baukalnā. Uzbrūkošā bataljona labā flanga aizsardzībai nozīmēja 2. pulka II bataljona 2. rotu, kam piešķīra 2 mīnmetējus. Domājams, šai rotai vajadzēja uzbrukt kopā ar Dzelzdivīzijas 1. pulka III bataljonu un, proti, tā labajā flangā. Dzelzdivīzijas 2. pulka II bataljona 1. rotas patruļas izlūkoja Lejaskuķēnu–Stalbes virzienu. Jēgeru bataljonam bija pavēlēts palikt uz vietas līdzšinējās pozīcijās ar frontes virzienu uz ziemeļiem un aizsargāt 1. pulka III bataljona kreiso flangu pret mūsu IV bataljonu. Atlikušie spēki – domājams, II bataljona 3. rota, daļa no tā paša bataljona smago ložmetēju rotas, 4. eskadrons, 2 mīnmetēji un 6. haubiču baterija, kas līdz šim atradās apmēram 1,5 km uz dienvidrietumiem no Straupes, – saņēma pavēli virzīties uz priekšu Straupes virzienā un izvietoties aiz 9. baterijas pozīcijām. Šīs vienības veidoja galveno spēku grupas rezervi.2
2 Dzelzdivīzijas dokumentos redzams, ka 1. pulka III bataljonam bija piedalīti divi, bet 2. pulka 2. rotai 1 kājnieku lielgabals vai pavadlielgabals (Sturmgeschütz), taču nav skaidrs, kādi tie bija un kur no organizācijas viedokļa ietilpa.
Šķiet, ka 21. jūnija rīta pusē vāciešiem vēl nebija īsta priekšstata, kur atrodas mūsu spēku vairākums Stalbes un Ruckas rajonā. No Dzelzdivīzijas galveno spēku komandiera visiem rīkojumiem un viņam pakļauto komandieru ziņojumiem izriet, ka, viņuprāt, mūsu spēku vairākumam jāatrodas Ruckas rajonā, savukārt Stalbē un tās apkaimē pēc viņu domām atradās mūsu vājākās vienības. Acīmredzot vāciešiem vēl nebija ne mazākās nojausmas par viena mūsu bataljona pārnākšanu uz Stalbes muižas rajonu. Pēc pusdienlaika situācija mainījās. Pirms tam noritējušās cīņas Stalbes apkaimē vāciešiem ieviesa lielāku skaidrību par mūsu spēku patieso izvietojumu.
Kamēr tika atsists Dzelzdivīzijas vienību rīta uzbrukums pie Stalbes, landesvēra kolonnas bija pārrāvušas latviešu 2. Cēsu pulka fronti Cēsu–Valmieras virzienā. Landesvēra komandieris majors Flečers nepacietīgi gaidīja iepriecinošas ziņas no majora Kleista par Dzelzdivīzijas panākumiem Stalbes apkaimē, taču šādas ziņas nepienāca.
Šķiet, ka ap pulksten 11.30 landesvēra kolonnas uz austrumiem no Cēsu–Valmieras dzelzceļa sāka pagurt no uzbrukuma un viņus sāka apdraudēt Kuperjanova partizānu pretuzbrukums Lodes stacijas–Liepas muižas virzienā. Tātad landesvēra panākumu kulminācijas punkts bija pagājis, un, ja Dzelzdivīzijai tagad neizdotos izlauzties Stalbes apkaimē, tad landesvēra kolonnu līdzšinējie panākumi pārāk dziļa un šaurā frontē veikta uzbrukuma dēļ varētu izrādīties liktenīgi. Tāpēc Cēsīs, landesvēra štābā, kur atradās arī Niedras valdības kara ministrs dr. Vankins, tika nolemts paātrināt Dzelzdivīzijas darbību Straupes–Stalbes–Lenču virzienā.
Pulksten 11.30 kara ministrs Vankins pavēlēja majora Kleista Dzelzdivīzijas galvenajiem spēkiem turpināt uzbrukumu Lenču–Valmieras virzienā, lai atbalstītu landesvēra vienību darbību. Pavēle no Cēsīm izsūtīta pulksten 11.30, un to var uzskatīt par pirmo izmisuma saucienu, lai Dzelzdivīzija palīdz landesvēra vienībām. Var gan apgalvot, ka šajā laikā landesvēra vienību stāvoklis Liepas un Lodes rajonā vēl nepavisam nebija slikts, tomēr viņu līdzšinējie panākumi bez Dzelzdivīzijas tālākas virzības uz priekšu viegli varēja pārvērsties par nulli. Kā rāda turpmākā notikumu gaita, šīs bailes – tolaik gan vēl pieņēmums – bija pilnīgi pamatotas.
Acīmredzot šī rīkojuma dēļ Dzelzdivīzijas vienības 21. jūnija pusdienlaikā un pēcpusdienā ar īsiem starplaikiem vēl divas reizes atkārtoja uzbrukumu Stalbes muižai, taču nesekmīgi. Mūsu vīri cīnījās ar pašaizliedzīgu drosmi un nesatricināmi palika savās pozīcijās. Jūtamus zaudējumus mums nodarīja pretinieka sīvā artilērijas un mīnmetēju uguns. Postošāka no tām bija pēdējā. Mīnmetēju un artilērijas uguns sevišķus postījumus nodarīja 7. rotas ierakumiem un Stalbes muižai. Muižā tika kontuzēts bataljona komandieris apakškapteinis A. Jāksons, kas sākumā brīvprātīgi palika ierindā. Vēlāk viņam uztūka kāja un viņam vajadzēja kaujas īsto vadību uzticēt 6. rotas komandierim, leitnantam A. Viru. 7. rotas komandieri, jaunāko leitnantu K. Rīsmanu apraka šāviņa sprādzienā iebrucis ierakums, taču drīz viņš, līksmi smaidīdams, no turienes saviem spēkiem izrāpās un turpināja komandēt rotu, itin kā ar viņu nekas nebūtu noticis. Šāda izturēšanās neticami cēla vīru noskaņojumu, un karavīri, kas bija vieglāk kontuzēti vai ievainoti, attapušies turpināja šaut un i nedomāja sīka ievainojuma dēļ doties uz pārsiešanas punktu. Ap pulksten 14.00, kad spiediens pret 7. rotu kļuva sevišķi spēcīgs, rota zaudēja gandrīz visus virsniekus – kontuzēja rotas komandieri, jaunāko leitnantu K. Rīsmanu, rotas jaunāko virsnieku leitnantu G. H. Lethu un smago ložmetēju vada komandieri apakšleitnantu J. Emblusu. Pēdējais bija ievainots smagāk un tika evakuēts. Citi palika ierindā savās vietās. Bojā gāja rotas jaunākais virsnieks jaunākais leitnants M. Kekss.
Raksturojot situāciju Stalbes rajonā 21. jūnija vakarpusē, toreizējais bataljona komandiera vietnieks leitnants A. Viru savās atmiņās raksta šādi:
„Stājoties pie bataljona komandēšanas Stalbes kaujā, sevišķas raizes man darīja 7. rota, jo tieši tā iepriekšējās kaujās bija cietusi visvairāk un tagad izskatījās, ka ienaidnieks visvairāk iekāro tieši 7. rotas pozīcijas. Un kad nu 7. rota atkārtoti bija atvairījusi vāciešu uzbrukumus un izturējusi postīgus artilērijas triecienus, ko līdz šim Brīvības cīņās nepazina, var teikt, ka ar 7. rotas darbību tika likts pamats tam, lai varētu īstenoties t.s. Stalbes brīnums.”
Tikmēr arī skolnieku rotas vadam, kas bija izvirzīts priekšā purvā segšanai un izlūkošanai, izcēlās īsa apšaude ar vienu pretinieka vienību. Tā nemanīta bija izrāpojusi cauri rudzu laukam netālu no skolnieku vada. Pēc kāda skolnieka sauciena „Vācieši rudzos!” no turienes uz skolniekiem atklāja smago ložmetēju uguni. Negaidītais trieciens bija tik ietekmīgs, ka īsā laikā apslāpēja mūsu skolnieku uguni. Pirmās ienaidnieka lodes degunā ievainoja vada komandieri feldfēbeli H. Kampusu. Madsen ložmetēja šāvējs, skolnieks A. Kabels, kas ciņu dēļ nevarēja šaut guļus, šāva uz ceļgaliem, un viņam krūtīs trāpīja vairākas lodes no kādas ienaidnieka kārtas. Viņš klusēdams sabruka. Vairāki vīri tika ievainoti. Vienam sadragāja kreisās rokas kaulu. Vīru vēlāk atrada mirušu no noasiņošanas tajā pašā vietā, kur viņu ievainoja. Virzoties no viena paugura uz nākamo un līdz vidum pa grāvi, daļa no vada atkāpās līdz Stalbes muižas parkam, bet otra daļa – līdz Mucenieku mājām, kur no jauna ķērās pie aizsardzības.
No 21. jūnija pēcpusdienas Dzelzdivīzijas galveno spēku komandieris sāka apjaust mūsu spēku patieso izvietojumu. Viņš saprata, ka mūsu spēku vairākums un mūsu pretestības pozīciju svarīgākais sektors atrodas nevis Nabes upes ziemeļu krastā, bet gan Stalbes muižas tuvākajā apkārtnē. Viņš veica lielāku spēku pārkārtošanu un sūtīja divu bataljonu vienības no dienvidiem uz Stalbi. Dzelzdivīzijas 2. pulka II bataljons sāka uzbrukt Klāmaņu–Milmeņu[?]–Stalbes virzienā. Jēgeru bataljonu, izņemot vienu tā rotu, pārvietoja no kreisā flanga uz labo flangu, un tas sāka uzbrukumu sektorā starp 2. pulka II bataljona vienībām un Ungura ezeru, cenšoties sagrābt Stalbi no dienvidaustrumiem, no Ozolu–Mucenieku un Brenču puses. Viena jēgeru bataljona rota ar diviem smagajiem ložmetējiem tika atstāta pie Straupes skolotāju nama grupas kreisā flanga aizsardzībai Limbažu virzienā. 9. baterija palika agrākajā vietā Baukalnā. 6. haubiču baterija izvietojās pozīcijās pie lielceļa apmēram 400 m uz ziemeļaustrumiem no Straupes baznīcas. Par 7. baterijas atrašanos nav ziņu – tā varēja atrasties vai nu Straupes apkaimē, vai arī bija aizsūtīta no Straupes uz austrumiem labā flanga vienību atbalstam. Ticamāks ir pēdējais pieņēmums.
Pievakarē ap pulksten 15.00–16.00 no jauna pastiprinājās pretinieka spiediens mūsu II bataljona frontē Straupes–Stalbes lielceļa virzienā un pret Stalbes muižu no dienvidiem. Pretinieka atvairīšanā pirmajā minētajā virzienā priekšzīmīgi darbojās mūsu 6. baterija, kuras uguni vadīja baterijas komandieris, apakšleitnants J. Tamms no novērošanas punkta, kas atradās aiz 6. rotas pozīcijām. Pēc pulksten 16.00 vāciešu 9. baterijai trāpīja mūsu artilērijas uguns, un tā pēc Dzelzdivīzijas 1. pulka III bataljona komandiera pavēles ātri mainīja pozīcijas, novietojoties ziemeļos no Straupes skolotāju nama. Baterijai deva pavēli no jaunajām pozīcijām apšaudīt Stalbes muižu, taču, kā redzams no jēgeru bataljona komandiera vēlāka ziņojuma, baterija vismaz šī uzbrukuma laikā nebija šaušanas kārtībā un klusēja. Vēlāk mūsu vienības Baukalnā atrada šīs baterijas lielgabala aizsargvairoga bezveidīgus gabalus un beigtus zirgus.
Tikmēr Dzelzdivīzijas 2. pulka II bataljona vienības, spēcīgas artilērijas uguns atbalstītas, uzbruka Stalbei Ozolu–Mucenieku virzienā. Jēgeru bataljons saņēma uzdevumu aplenkt no Brenču puses mūsu Stalbes grupas kreiso flangu, lai atbalstītu 2. pulka II bataljona daļas Stalbes ieņemšanā. Vāciešiem arī izdevās atspiest skolnieku rotas priekšējās vienības no Mucenieku mājām, un viņi tuvojās muižai, ko aizsargāja 6. un skolnieku rotas vadi. Pakļaujot minētos intensīvai ložmetēju ugunij, viena vāciešu ķēde tuvojās Stalbes–Cēsu lielceļam un gatavojās iebrāzties starp muižas ēkām. Mūsu karavīri cīnījās, nāves nebaidoties. Leitnants A. Viru pavēlēja muižas aizstāvjiem par katru cenu palikt savās vietās un būt gataviem durkļu cīņām. Apšaudes kņadā bija dzirdamas skolnieku sarunas:
„Paskat, Jans, cik daudz viņu vēl!”
Janss, ložmetēja šāvējs, atbildēja:
„Nekaitini šos ar savu dūmu pagali, lai nāk pa manam stobram, tad varēs nolaist skaistu niedru vālu!”
Kad pretinieka ķēde atradās tikai 150–200 m attālumā no muižas, muižu sasniedza mūsu bruņumašīnas Estoonia un Toonela un šaursliežu dzelzceļa bruņuvilciena nr. 4 desantrota jaunākā leitnanta J. Pelberga vadībā. Šos palīgspēkus no Valmieras bija nosūtījis divīzijas štāba priekšnieks un mūsu Cēsu karaspēka grupas komandieris apakšpulkvedis N. Rēks, lai atbalstītu 6. pulka labo flangu. Palīdzība ieradās īstajā laikā, tieši tad, kad to visvairāk vajadzēja. Kaut arī minētās bruņumašīnas pēc uzbūves bija par smagu un ar konstrukcijas nepilnībām, kas pamatīgi samazināja to taktiskās iespējas un kaujas spēju, to parādīšanās mūsu karavīriem tomēr sniedza lielu palīdzību, jaunu drosmi un morālu atbalstu. Leitnants A. Viru nekavējoties nosūtīja bruņumašīnu Estoonia uz Cēsu lielceļu, pretī vāciešu ķēdei. Toonela novietojās starp muižas ēkām un atklāja uguni. Bruņumašīnu un mūsu strēlnieku rotu uguns lika pretiniekam atkāpties, pametot kritušos un divus ložmetējus.
Noskaidrojās, ka no muižas aizstāvjiem kaujā ievainots 6. rotas ložmetējnieks jaunākais apakšvirsnieks J. Pīrs. Viņš gulēja asins peļķē un turpināja šaut. Kad viņu gribēja celt nestuvēs, lai nogādātu pārsiešanas punktā, kas atradās turpat muižas pagrabā, viņš palīgiem smaidīdams jautāja:
„Vai visi gar zemi? Vai drīkstu atstāt ložmetēju vai varbūt izdragāt vēl pusi lentes...?”
Diemžēl šis bija varoņa pēdējais smaids, jo pēc pāris stundām viņu ierakstīja pulka kritušo sarakstā.
Šeit aprakstītā vāciešu plašā trieciena atvairīšanā būtiska nozīme bija arī 7. rotas kreisajā flangā novietotajam vieglajam ložmetējam, kura šāvējs Matss Rebane atklāja flankējošu uguni pa mūsu izkārtojumā iekļuvušajiem vāciešiem. Šī uguns uz labu laiku paralizēja pretinieka uzbrukuma sparu. Flankējošās uguns dēļ visa vāciešu ķēde gandrīz „stāvus ielīda zemē”. Tas deva iespēju skolniekiem, kas bija atkāpušies, atkal atgriezties muižas līnijā jaunai pretestībai. Ienaidnieka uzbrukumu apturēja apmēram 100 m attālumā no rotas ierakumiem. Vēlāk atkāpjoties, vācieši pameta vairākus līķus un vienu vieglo ložmetēju, kas šajā asiņainajā cīniņā bija 7. rotas trofeja.
Skolnieki un desantrota izmantoja radušos situāciju un devās ienaidniekam pa pēdām līdz Ozoliem, no kurienes ap pulksten 19.00 ienaidnieka spiediena dēļ atkal atkāpās līdz Stalbes–Cēsu lielceļa līnijai.
Otrreiz iekarojis Ozolus un Muceniekus, ienaidnieks vērsa niknu artilērijas uguni pret Stalbes muižu un centās ar strēlnieku vienībām dot tai triecienus no Līcīšu–Mucenieku māju līnijas, taču mūsu rotu pretestība bija nesalaužama. Pretinieka uzbrukuma mēģinājumi tika apspiesti. Vāciešu ķēdes palika stāvam 0,5 līdz 1 km uz dienvidiem no Stalbes. Jēgeru bataljona komandieris ziņoja galveno spēku pavēlniekam, ka viņa bataljonam neiespējami sagrābt Stalbi no labās, jo ienaidnieka lielākie spēki, tas ir – mūsu vienības, sēž labajā flangā augstienē Brenču māju apkārtnē. Viņš neatlaidīgi prasīja atpakaļ savu 3. rotu, kas bija atstāta Straupē, taču saņēma atbildi, ka minētās rotas patruļas izlūko Jurģa muižas–Rebenes muižas virzienā, un rotu viņam nedeva. Tā apšaude Stalbes priekšā neatslābstošā spraigumā turpinājās līdz pulksten 23.00, kad fronte pierima krēslas dēļ.
Jēgeru bataljona komandiera ziņojumi majoram Kleistam 21. jūnija vakarā atklāj, ka viņam bijušas lielas bailes par sava labā flanga drošību, pieļaujot, ka mums Brenču apkaimē ir stipri spēki, kas var doties pretuzbrukumā. Tas arī bija iemesls, kāpēc jēgeru bataljons 21. jūnija vakarā neuzdrīkstējās uzbrukt Stalbei no dienvidaustrumiem laikā, kad Dzelzdivīzijas 2. pulka II bataljona vienības triecienā no dienvidiem gandrīz ielauzās Stalbes muižā. Un Brenčos mums bija tikai pārdesmit 3. rotas vīru pret divām jēgeru bataljona rotām.
21. jūnijā Stalbes muižas apkārtne bija kauju epicentrs. Nabes upes līnijā, IV bataljona frontē, šajā dienā parādījās tikai nenozīmīgas pretinieka izlūkvienības, ko izdevās aiztriekt ar šauteņu uguni. No II bataljona pa kreisi – Ungura ezera un Auciema muižas apkaimē, kur atradās 3. rota, – sadursmju ar ienaidnieku nebija. Pievakarē šeit ar šauteņu uguni notrieca vācu lidmašīnu, kas dienas laikā vairākkārt izlūkoja mūsu fronti un aizmuguri Stalbes rajonā. Lai novērotu, tā reizēm nolaidās pavisam zemu. Kādas spīvas apšaudes laikā mūsu 6. baterijai izlūklidmašīnas darbības dēļ nācās pat pārcelt ugunspozīcijas no Upīšu mājām uz Āzīšu māju apkaimi. Taču zemais izlūklidojums Auciema muižas rajonā pretinieka lidmašīnai izrādījās liktenīgs. Mūsu strēlnieku šauteņu uguns trāpīja. Lidmašīna ar cauršautu benzīna bāku piezemējās Auciema muižas laukā. Lidotāji izšāva dažas ložmetēja kārtas uz 3. rotas karavīriem, kas tuvojās lidmašīnai, un pēc tam iebēga netālajā mežā. Mežā sarīkoja tvarstīšanu, taču lidotājus neatrada. Lidmašīnu kā mūsu kara laupījumu transportēja uz Valmieru.
Nakts uz 22. jūniju frontē pagāja nemierīgi. Vācu izlūki drīz šeit, drīz tur iztraucēja mūsu vienības. Tas turēja vīru nervus neatslābstošā saspringumā. Neviens nevarēja domāt par miegu. Virtuves nespēja piebraukt tuvu frontei. Visus mocīja izsalkums. Rotu un bataljonu komandieri pārskatīja savu vienību pozīcijas. Laboja, ko bija iespējams labot. Papildināja vīru un ložmetēju munīciju. Štābos noritēja drudžaina darbība – analizēja pagājušās dienas notikumus, izteica pieņēmumus un kala plānus nākamajai dienai. Gan frontē, gan štābos visiem noskaņojums bija nesatricināms un mierīgs, taču nopietns. Vajadzēja gaidīt, ko nesīs nākamā diena.
Nakts uz 22. jūniju nebija mierīga arī Dzelzdivīzijas galveno spēku grupas štābā. Majoru Kleistu nomāca vairāki draudīgi apstākļi. Pirmkārt, viņš nespēja izpildīt savu uzdevumu – pārcirst 6. pulka fronti pie Stalbes un tādējādi atbalstīt landesvēra spēkus. Otrkārt, viņam bija zināms, ka kapteiņa Blankenburga bataljons pie Limbažiem piedzīvojis sakāvi un atkāpjas. Šī bataljona komandieris bija nāvējoši ievainots. Bija arī ziņas, itin kā no Limbažu rajona uz Ruckas pusi virzītos kāda lielāka igauņu karaspēka kolonna, kas apdraudētu vāciešu kreiso flangu pie Stalbes.
Šeit interesanti atzīmēt, ka 21. jūnijā Limbažu–Straupes virzienā neviena igauņu spēku kolonna pret Dzelzdivīzijas majora Kleista grupas kreiso flangu nosūtīta nebija un nepārvietojās. Tas notika tikai 22. jūnijā. Nav zināms, kur vācu gaisa izlūki šādas ziņas ņēma 21. jūnijā.
Kā redzams no majora Kleista vēstules landesvēra spēku pavēlniekam 22. jūnijā pulksten 00.35, viņš gaidīja glābiņu – vienu Dzelzdivīzijas bataljonu, kas Stalbē ierastos no Cēsīm, no Auciema puses. Viņš raksta, ka „pie Stalbes ir spēcīgs pretinieks. Izšķirošajā triecienā divīzija apsolīja uzbrukumu Stalbei no dienvidiem atbalstīt ar 1. pulka bataljonu, kas tuvotos Stalbes muižai no Auciema puses. Lūdzu šo bataljonu no rīta pulksten 05.00 nosūtīt uz Stalbi. Par bataljona došanos ceļā lūdzu ziņot telefoniski.”
Taču landesvēra situācija Cēsu apkaimē pēc sākotnējiem panākumiem stundu no stundas pasliktinājās un iecerētais palīgtrieciens Cēsu–Stalbes virzienā nenotika.
21. jūnija kauja mums parādīja, cik svarīgi ienaidniekam ieņemt Stalbes muižu. Lai to veiksmīgi aizstāvētu arī nākamajā dienā, tika izlemts pārcelt dažas vienības no mūsu pulka frontes pasīvajiem iecirkņiem uz Stalbes apkārtni. Bija tikai viena iespēja: izmantot Ķemeru mājās esošo I bataljona rezervi – 1. rotu. To varēja darīt ar noteikumu, ka 2. un 4. rota savu izdevīgo pozīciju dēļ Gaujas labajā krastā ir pietiekami spējīgas aizkavēt pretinieka celšanos pāri upei. Apvidus starp Ungura ezeru un Siļķes tiltu bija uzbrukumam nepieejams, tāpēc, vadoties no iepriekšējās dienas novērojumiem, šajā iecirknī ienaidnieka uzbrukumu negaidīja.
22. jūnija agrā rītā pulka komandieris, apakškapteinis K. Tallo II bataljona atbalstīšanai nosūtīja no Ķemeru mājām uz Stalbes muižu 1. rotu apakšleitnanta J. Maides vadībā. Pēc ierašanas Stalbes muižā, ap pulksten 03.00, kad palīgos atsūtītā rota bija mazliet atpūtusies, bataljona komandiera vietnieks leitnants A. Viru lika 1. rotai un desantrotai apakšleitnanta J. Maides vadībā uzbrukt Mucenieku–Ozolu virzienā un ieņemt šīs mājas. Mērķis bija tādējādi atspiest ienaidnieku tālāk no Stalbes–Cēsu lielceļa. Veiksmes gadījumā rotām vajadzēja vajāt vāciešus iespējami tālu (skat. 36. shēmu).
1. rota un desantrota braši ķērās pie uzdevuma izpildes. Tās atbalstīja baterija Āzīšu māju rajonā. Šī uzbrukuma rezultātā ieņēma Mucenieku un Ozolu mājas. Ozolos tika ievainots jaunākais leitnants J. Pelbergs. Divi tuvumā esoši karavīri aiznesa ievainoto pie nomaļākas sprādziena bedres, lai pārsietu. Mirkli vēlāk viņam pie kājām sprāga lielgabala granāta, līdz nepazīšanai saplosot jaunākā leitnanta J. Pelberga ķermeni un nonāvējot abus viņa palīgus. Turpat netālu tika ievainots ložmetēju komandas virsnieks, jaunākais leitnants O. Mits, kurš, par spīti traumai, palika ierindā.
Taču mūsu vienības nespēja ilgi noturēties Mucenieku un Ozolu mājās. Pretinieks devās pretuzbrukumā. Mucenieki un Ozoli atkal krita viņa rokās.
Laikā starp 08.00 un 09.00 Dzelzdivīzijas 2. pulka II bataljona vienības, likdamas atkāpties mūsu 1. rotai un desantrotai, atkal nonāca Stalbes muižas priekšā, bet jēgeru bataljona labais flangs tuvojās Brenču mājām. Mūsu 3. rotas vads, rēķinādamies ar iespējamu aplenkšanu no rietumiem, atkāpās no Brenčiem uz Ungurmuižu. Pulksten 09.20 Dzezsdivīzijas 2. pulka II bataljona komandieris ziņoja galveno spēku pavēlniekam, ka jēgeru bataljona priekšējās daļas virzās uz Brenčiem.
Līdz ar Brenču krišanu nenosegta palika teritorija starp mūsu II un I bataljona flangiem. Lai to nosegtu, leitnants A. Viru nosūtīja uz Stalbes–Cēsu lielceļu bruņumašīnu Estoonia, kas iesākumā arī sedza nenosegto frontes daļu.
1. rotas komandieris, apakšleitnants J. Maide šādi raksta par stāvokli pie Stalbes muižas un Ozolu māju ieņemšanu 22. jūnija rītā:
„Naktī uz 22. jūniju kopā ar rotu devos no Ķemeru mājām uz Stalbes muižu. Biju pakļauts II bataljona komandiera pavēlēm. Kad ar rotu nokļuvu Stalbes muižā, debesmalā jau sārtojās rītausma. Visapkārt valdīja dziļš klusums. Šur un tur starp ēkām un muižas parkā kustējās un rosījās atsevišķi cilvēki. Dalīja rīkojumus. Pozīcijās esošajiem sūtīja pārtiku un munīciju. Atstāju rotu atpūsties koku un ēku aizsegā. Uzmeklēju bataljona komandieri un stādījos priekšā. Saņēmu rīkojumu nomainīt 7. rotu un ieņemt pozīcijas Stalbes muižas priekšā pa kreisi no Stalbes–Straupes lielceļa. Man līdzi iedeva ceļvedi, un tā arī devos aplūkot pozīcijas, kuras man vajadzēja pārņemt. Rota tikmēr palika Stalbes muižā.
Izejot no Stalbes muižas, uz ienaidnieku dienvidrietumos, Straupes virzienā, pavērās šāds skats. Priekšā, līdztekus uz Straupi vedošajam lielceļam, pavisam līdzeni muižas lauki ar vispārēju nolaidenumu uz dienvidiem. Pāris mazāku pauguru pa labi no lielceļa. Priekšā pa labi mežs. Kaut kur priekšā skanēja atsevišķi šāvieni. Dienvidos, kur lauki beidzās, sākās purvaina pļava. Tur, frontes priekšā, tecēja mazs strautiņš, un aiz tā blāvā miglā ņirbēja mežmala.„Kur tad atrodas ienaidnieks?”
„Tur aiz strautiņa mežmalā arī tup,” saņēmu atbildē. Tūlīt skanēja piebilde, ka nav vērts pārāk klaji pārvietoties, jo vācieši ne acu galā neciešot ne igauņus, ne igauņu ēnu.
No Stalbes līdz mežmalai, kur atradās ienaidnieks, bija apmēram 1–1,5 km, un no 7. rotas ierakumiem līdz tai pašai vietai – apmēram puse kilometra vai mazliet vairāk. 7. rotas labais flangs atradās pakalnā pie lielceļa. Tur auga mežs un tur vajadzēja atrasties arī rotas komandierim. Sākām rotas pozīciju pārlūkošanu no labā flanga.
Stāvoklis bija šāds: rotas pozīcijas atradās paugura nogāzē, ar labu apšaudes lauku pret ienaidnieku. Ienaidnieka uzbrukums no frontes bija mazticams. Kopumā rotas pozīcijas bija pilnīgi vaļējas, nenosegtas un sakaru uzturēšana ar aizmuguri – ārkārtīgi grūta. Tikai labais flangs atdūrās pret mežu un pa turieni dienā arī uzturēja sakarus ar aizmuguri. Savienojumgrāvju nebija. Pozīcijas sastāvēja no atsevišķām šaušanas ligzdām, tas ir – dziļiem viena vīra ierakumiem, kur vīrs stāvēja kājās un šāva. Tā kā dienā munīcijas piegāde bija ārkārtīgi apgrūtināta, vīrus ar to nākamajai dienai apgādāja naktī. Tā katram vīram bedrē bija pāris cinku ar patronām. Bedru apkaime bija nosēta ar tukšajām patronu čaulītēm. Pēdējais apstāklis pierādīja aizvadītās dienas kauju spīvumu šajā rajonā.
Vajadzēja pasteigties, lai maiņu veiktu pirms lielas gaismas, taču īstenībā man to nemaz nenācās darīt. Saņēmu no bataljona komandiera jaunu uzdevumu.
Manā pakļautībā nozīmēja arī desantrotu jaunākā leitnanta J. Pelberga vadībā un lika uzbrukt Mucenieku māju virzienā un ieņemt Ozolu mājas. Muceniekus ieņēmām bez lielām pūlēm.
Bija skaists pavasara rīts. No Mucenieku un Veberntu māju apkaimes pauguriem pavērās lielisks skats uz Ozolu mājām pretējā uzkalniņā, kas atradās kā uz delnas. Slapjajā pļavā vai ganībās starp Muceniekiem un Ozoliem auga krūmi. Tālāk līdz Ozolu pagalmam apvidus cēlās, un tur vieglā vējiņā viļņojās rudzu lauks. Ozolos bija manāmi atsevišķi vācu karavīri. Acīmredzot tur atradās viņu sardzes vienība. Visnotaļ lielāku pretinieka spēku tur nebija.
Nolēmu Ozolus ieņemt, neatklājot uguni un bez viena šāviena. Proti, apvidus – krūmi un rudzu lauks – ļāva Ozoliem pielavīties nemanot.
Nolemts – darīts. Daļu vīru drošības labad atstāju pozīcijās pauguros pie Veberntu mājām un pats ar pārējiem devos uz priekšu. Pārvietojāmies zosu gājienā. Es pats gāju pa priekšu un citi pakaļ. Ielejā augošais alksnājs mūs aizsedza. Tālāk sākās rudzu lauks. Tur mēs no alksnāja pa vienam ielēcām. Pretinieks mūs acīmredzot nemanīja, citādi viņš atklātu uguni. Tā kā rudzi līgojās un bija zemi, tālāk virzīties nācās rāpus. Drīz nonācām uzkalniņā un, saukdami urrā, iebrāzāmies Ozolu nama pagalmā. Diemžēl mums neizdevās notvert ienaidnieka sargposteni un citus lauka sardzes vīrus, kas atradās mājās. Ozolu māju apkārtnē bija grants vai smilšu bedres, un pa tām ienaidnieka sargi nozuda lejā ielejā un tur augošajos krūmos. Ozolu mājas bija ieņemtas bez viena šāviena. Ķēros pie aizsardzības izvietošanas un tālākā uzbrukuma plāna sastādīšanas.
Tik tikko pabeidzu vīru un ieroču izvietošanu pozīcijās, kā ienaidnieks vērsa pret Ozoliem niknu mīnmetēju un lielgabalu uguni. Tā kā no ienaidnieka puses Ozoli bija labi pārredzami, gandrīz visi šāviņi arī trāpīja. Drīz ienaidnieka kājnieki devās pretuzbrukumā. Viņi pārvietojās pa mežainu teritoriju Ungura ezera rietumkrastā uz ziemeļiem, cenšoties sagrābt Ozolu mājas no austrumiem, Brenču virzienā. Vienlaikus viņi uzbruka arī no mežmalas, kas no Ozolu mājām atradās apmēram puskilometru uz dienvidietumiem. 1. rota kopā ar desantrotu vairs nespēja pretoties. Nācās atkāpties un atkal atstāt Ozolus ienaidniekam.
Līdz ar citiem pie Ozoliem krita arī desantrotas komandieris jaunākais leitnants J. Pelbergs. Atradāmies blakus pakalnā izraktā bedrē. Viņu samērā viegli ievainoja šautenes lode. Ieteicu doties patvērumā uz māju, kur bija klusāks, un pārsiet ievainojumu. Jaunākais leitnants J. Pelbergs bija pazīstams kā brašs un drosmīgs cīnītājs. Viņš atteicās doties uz māju. Ar karavīru palīdzību viņš aizrāpoja tikai dažas bedres tālāk no manis, sprādziena bedrē, sacīdams, ka pēc pieredzes nākamais šāviens nekad netrāpa vietā, kur nokritis pirmais. Diemžēl attiecībā uz jaunāko leitnantu J. Pelbergu tā nebija taisnība. Pēc mirkļa viņu ķēra šāviņš, un no mana cīņubiedra pāri palika tikai izmētāti miesas gabali. Ozolu māju sienu sedza cilvēka miesa un asiņu šļakatas. Nomācošs un ārkārtīgi nospiedošs skats.
Šajā pašā kaujā gadījās arī traģikomisks stāsts, kas pēc likteņa gribas tomēr beidzās ļoti laimīgi. Proti, tieši mūsu uzbrukuma brīdī kāds karavīrs bija pamanījis māju rijā ieskrienam cilvēku. Pēcāk kopā ar biedriem viņš riju pārmeklēja un nevienu neatrada. Rēgs tas tomēr nevarēja būt – viņš skaidri bija redzējis rijā ieskrienam cilvēku. Karavīrs vērsās pie manis, ziņoja par redzēto un pauda domu, ka rijā ieskrējušais var būt tikai vācietis. Tad nu vairāki vīri iegājām pustumšajā rijā. Šur un tur kaktos bija salmu kaudzes un pakaišu gubas. Vairākās valodās saucu, lai vācietis nāk ārā. Ja nenāks ar labu, aizdedzināsim riju!
Tomēr tas nepalīdzēja. Neviens neparādījās un neierunājās. Mēs arī neko daudz negribējām taustīties pa pustumšo riju. Beigās liku karavīram iešaut vienu šāvienu tumšajā rijas krāsnī, domādams, ka varbūt ienaidnieks slēpjas tur. Atskanēja šāviens un kāds krāsnī iekliedzās. Karavīriem tūlīt laba oma, nu būs krāsnī notvēruši baronu. No krāsns arī izlīda kāds pelniem un kvēpiem klāts stāvs, un tas bija... neviens cits kā Ozolu māju iedzīvotājs, laikam saimnieks. Lielā izbīlī mūsu uzbrukuma laikā bija ieskrējis rijā un iesprucis krāsnī, meklēdams tur patvērumu no lodēm. Liktenim labpatika, ka krāsnī iešautā lode viņam netrāpīja. Vīrs bija līdz nāvei pārbijies. Trīcēja kā apses lapa, tomēr vienlaikus bija laimīgs, ka palicis lodes neskarts. Viņš noslīga ceļos, pateicās Tam Kungam un lūdza, lai viņu atstāj dzīvu. Neko ļaunu mums viņš nodarījis nebija. Gan izrāju viņu par muļķību, ka pēc aicinājuma nav nācis ārā no krāsns un nu tikai liktens labvēlības dēļ palicis dzīvs. Ar to šis traģikomiskais gadījums beidzās.”
22. jūnija pēcpusdienā Dzelzdivīzijas daļas atsāka uzbrukumu Stalbes muižai no dienvidiem. Šo uzbrukumu ar trāpīgu uguni tūlīt pārtrauca mūsu rotas, bruņumašīna Toonela un 6. baterija. Savukārt 1. rota apakšleitnanta J. Maides vadībā devās pretuzbrukumā un no jauna un tagad paliekoši iekaroja Mucenieku un Ozolu mājas, kas jau otro dienu pārgāja no vienām rokām otrās.
Tas, kāda nozīme bija 1. rotas uzbrukumam 22. jūnija pēcpusdienā, kļūst skaidrs, zinot toreizējo vispārējo stāvokli Dzelzdivīzijas frontē. 9. pulks pie Limbažiem bija atsitis Dzelzdivīzijas flanga aizsardzības bataljonu, kas cieta lielus zaudējumus. 9. pulks bija pavirzījies jau 6–7 km aiz Dzelzdivīzijas galveno spēku kreisā flanga un lauzās tālāk Bīriņu virzienā. Turklāt 1. rota apakšleitnanta J. Maides vadībā tajā pašā laikā Ozolu–Straupes virzienā apdraudēja Dzelzdivīzijas labo spārnu. Atceroties šos notikumus, majors Bišofs raksta:
„Mums nebija nekādas iespējas paglābt Kleista grupu no aplenkšanas. Kleista grupa nonāca briesmās. Spēcīgais ienaidnieks draudēja pārraut grupas sakaru ceļus ar aizmuguri. Šādos apstākļos tai nebija nekādas iespējas izpildīt savu uzdevumu, tas ir – likvidēt ienaidnieka labo flangu, tā atvieglojot landesvēra stāvokli. Bez palīdzības atstājot viņus Straupes apkaimē, es būtu rīkojies bezatbildīgi. Stāvoklis Straupes apkaimē tikmēr bija kļuvis galēji kritisks, no austrumiem uzbrūkošā ienaidnieka dēļ, pret kuru tomēr ar lielām pūlēm izdevās noturēties.”
Šis Straupei „no austrumiem uzbrūkošais ienaidnieks” arī bija 1. rota apakšleitnanta J. Maides vadībā. Mucenieku un Ozolu māju atkarošana mums toreiz nozīmēja tikai „kārtības ieviešanu Stalbes karaspēka grupas kreisajā flangā”. Bet Dzelzdivīzijas komandieris tur saskatīja „draudīgu uzbrukumu” viņa spēku labajam flangam, ko „lielām pūlēm izdevās apturēt”.
Kamēr 1. rota ieņēma Muceniekus un Ozolus, 3. rotas vads virzījās pāri Unguru muižai un ieņēma Brenču māju Ungura ezera rietumu krastā. Līdz ar Ozolu un Brenču māju ieņemšanu arī beidzās asiņainās kaujas II bataljona kreisajā flangā. Taču II bataljona labajā flangā, Straupes–Stalbes lielceļa virzienā, kaujas turpinājās iepriekšējā spīvumā.
Vakarā starp pulksten 19.00 un 20.00 pretinieka ķēdes, spēcīgas artilērijas uguns atbalstītas, uzbruka 7. un 8. rotai, taču tika asiņaini atsistas. Pretinieka bateriju uguns turpinājās vēl labu laiku pēc tam. Vietām artilērijas apšaude bija tik spīva, ka apvērsa augsnes garozu mūsu pozīcijās, piemeklējot Stalbes aizstāvjus ar pēdējo smago pārbaudījumu. Mūsu zaudējumi bija samērā lieli. Pretiniekam spīvi šaujot, no kādiem ierakumiem izlīda šāviņa sprādziena apdullinātais skolnieks A. Sārs un apjukumā skrēja uz vāciešu pusi. Tuvumā esošie cīņubiedri sauca viņam pakaļ:
„Kur tu skrien, tur ir vācieši! Atpakaļ!”
Šie saucieni pamazām veda vīru pie prāta. Riskējot ar dzīvību, pāris karavīru skrēja apdullušajam pakaļ un nogādāja viņu atpakaļ ierakumos, kur viņš pamazām attapās.
Atsitot šo vāciešu uzbrukumu, līdz ar citiem tika ievainots 8. rotas komandieris jaunākais leitnants V. Uigeinams, kas, par spīti traumām, ierindu neatstāja.
Atvairot ienaidnieku un atbalstot kājnieku daļas, priekšzīmīgi darbojās mūsu 6. baterija apakšleitnanta J. Tamma vadībā. Savā kara dienasgrāmatā par to raksta Brenču rajonā karojušās 3. rotas jaunākais apakšvirsnieks J. Tilks:
„Noticis kas īpašs, jo mūsu baterija apšauda priekšā esošo landesvēru3 ar ātro uguni. Nekas tāds agrāk nav redzēts. Uguns kļūst aizvien straujāka, brīžiem gluži brāzmaina, kāda reizēm bija redzama Pasaules karā. Sapratām, ka pienācis izšķirīgais brīdis, kas jāizmanto. Ievēroju, ka vācieši pamazām kļūst nemierīgi, un, pirms saule norietēja, slavenā Vācijas landesvēra Dzelzdivīzija bija spiesta atkāpties.”
3 Toreiz lietotais Dzelzdivīzijas un landesvēra kopējais nosaukums.
Tas bija Dzelzdivīzijas vienību pēdējais uzbrukums Stalbei. Divas diennaktis viņi bija aizvadījuši nemitīgos mēģinājumos izlauzties cauri 6. pulka frontei un nokļūt mūsu Valmieras grupas aizmugurē, taču visi šie mēģinājumi bija lemti neveiksmei mūsu varonīgās pretestības dēļ. Mājas, kas atradās uz dienvidiem no Stalbes muižas, gan vairākkārt pārgāja no vienām rokām otrās, taču pozīcijās muižas priekšā un Stalbes–Cēsu lielceļa līnijā pretinieka uzbrukuma spars tika salauzts galīgi. Vācieši netika ne Stalbes augstienē, ne Stalbes muižā. Šīs vietas šajā rajonā bija mūsu aizsargpozīciju atslēga.
22. jūnijā pulksten 14.00 pulka komandieris apakškapteinis K. Tallo nosūtīja 9. pulka komandierim kapteinim J. Šmitam telegrammu, kurā lūdza atsūtīt daļu no 9. pulka spēkiem Lēdurgas–Straupes virzienā pret Dzelzdivīzijas kreiso flangu, lai tā atvieglotu 6. pulka pretuzbrukumu Stalbes–Straupes virzienā. Pulksten 18.20 divīzijas štāba komandieris apakšpulkvedis N. Rēks 9. pulka komandierim norādīja uz vajadzību izpildīt apakškapteiņa K. Tallo priekšlikumu un pavēlēja 6. un 9. pulka daļām iekarot Straupi naktī uz 23. jūniju.
Tikmēr 9. pulks bija veiksmīgs un 22. jūnijā ap saulrietu iekaroja Bīriņu muižu, draudot atgriezt Dzelzdivīzijas galvenos spēkus no viņu tālākās aizmugures Englārtes muižas apkārtnē. Vakarā ap 23.00 no Lēdurgas muižas Straupes virzienā devās 9. pulka 5. un 6. rota apakškapteiņa P. Koltsa vadībā, apdraudot Dzelzdivīzijas galveno spēku flangu pie Straupes. 22. jūnija vakarā izveidojušās situācijas dēļ Dzelzdivīzijas daļas bija spiestas pārtraukt kauju Stalbes apkārtnē un sākt atkāpšanos Englārtes–Inčukalna virzienā.
Kā lasāms majora Kleista atkāpšanās pavēlē viņa karaspēkai grupai 22. jūnijā pulksten 20.15 (pēc mūsu laika acīmredzot pulksten 21.15), Dzelzdivīzijas daļām ap pusnakti vajadzēja aiziet no Straupes apkaimes. Arjergardā pavēlēja palikt jēgeru bataljonam un 9. baterijai. Te interesanti atzīmēt, kā majors Kleists pamato atkāpšanos no Straupes. Pavēlē viņš saka, ka „Baltijas landesvērs pats spējīgs nodrošināt savu kreiso flangu. Karaspēka grupa dodas Inčukalna virzienā, lai iznīcinātu no Limbažu apkārtnes uzbrūkošo ienaidnieku”. Acīmredzot majors Kleists nevēlējās izpaust patieso landesvēra situāciju, lai neradītu paniku savā karaspēka grupā.
22. jūnija vakarā apstākļi bija tādi, ka visā 3. divīzijas frontē varējām pāriet vispārējā pretuzbrukumā. Tās pašas dienas vakarā divīzijas komandieris ģenerālmajors E. Peders pakļautajām karaspēka daļām deva uzbrukuma pavēli, kas skanēja šādi:
„Mēs nedrīkstam baroniem un viņu algotajai Dzelzdivīzijai dot iespēju atgūties un sakārtoties pēc divu dienu kaujām, ko nodrošināja bruņuvilcieni, to karaspēka daļas un 3. divīzija. Čūskas galva jānocērt, un tāpēc ienaidnieks jāsakauj un jāatņem tam Cēsis.
Cēsu atkarošana būs bruņuvilcienu un to karaspēka daļu uzdevums. Pulkveža Heinces grupai kopā ar bruņuvilciena karaspēka daļu kreiso flangu jāuzbrūk Veselavas [Vesselgohv?]–Ieriķu virzienā un jācenšas iekarot Ieriķus, turklāt 2. kavalērijas pulks jāsūta uz ienaidnieka aizmuguri. Uzbrukumu sākt ne vēlāk par pulksten trijiem.
6. un 9. pulks turpina savu operāciju, cenšoties iekarot Straupi.”
Dzelzdivīzijas galveno spēku atkāpšanās naktī uz 23. jūniju notika ar tādu piesardzību un tik slepeni, ka mūsu daļām Stalbes apkaimē par to nebija ne jausmas. Jēgeru bataljona daļas, kas palika arjergardā, mēģināja laist mums miglu acīs, vēl ap 01.00 nosūtot izlūkpatruļu 7. rotas frontes priekšā. Mūsu uguns dēļ šī patruļa drīz atkāpās Straupes virzienā, pametot vienu ložmetēju. Turklāt pretinieka baterija nikni apšaudīja Stalbes muižas apkārtni un no tās uz austrumiem esošo augstieni. Pāris šāviņu trāpīja muižas stallim. Tad piepeši iestājās klusums. Acīmredzot tobrīd sākās Dzelzdivīzijas arjergarda atkāpšanās. Situācijas noskaidrošanai leitnants A. Viru ausmā nosūtīja Straupes virzienā priekšējo rotu izlūkus. Izlūku atgriešanos velti gaidīja līdz pulksten 05.00. Tā kā no izlūkiem līdz šim laikam nebija nekādu ziņu, leitnants A. Viru pulksten 05.00 deva II bataljonam pavēli doties uz Straupes pusi. Kavalērijas izlūkiem un bruņumašīnām lika braukt tieši uz Straupi un, ja tur vāciešu nebūtu, braukt dienvidu virzienā, līdz saskarei ar pretinieku. Pakaļ bruņumašīnām virzienā no lielceļa Straupē vajadzēja ieiet 6. un 8. rotai, no austrumiem – Brenču–Straupes ceļa virzienā – 1., 5. un desantrotai. Skolnieku un 7. rotai vajadzēja virzīties kā otrajām aiz labās puses grupas. Rotu kustība sākās noteiktajā kārtībā.
23. jūnija rītā ap pulksten 07.00 Straupē pirmie nonāca 6. un 7. rotas izlūki. Pēc stundas tur ieradās bruņumašīnas Estoonia un Toonela, un tad cita pēc citas rotas. Pulksten 9.30 klāt bija arī 9. pulka 5. un 6. rota apakškapteiņa P. Koltsa vadībā. Straupe mūsu rokās nonāca bez šāviena. Pretinieks bija atkāpies Englārtes un Inčukalna apkaimē, lai tur sakārtotos jaunai pretestībai.
Straupes iedzīvotāji, parādoties mūsu rotām, bija pacilāti. Ciema nomalē bija uzslieti goda vārti, no tiem netālu abās lielceļa pusēs stāvēja sievietes ar piena traukiem. Nekā daudz piedāvāt saviem atbrīvotājiem viņas nevarēja, jo vācieši bija paņēmuši līdzi gandrīz visu, kas vēl bija palicis pēc lieliniekiem. Taču mūsu karavīri augstu novērtēja sirsnību, ar kādu pret viņiem izturējās. Uz ceļa bija nokaisītas pat puķes. No aizdomīguma, ar kādu pret mūsu karavīriem izturējās pagājušā ziemā Rūjienas apkaimē, tagad nebija ne vēsts.
Vācieši atkāpjoties atstāja ciemā daudz bruņojuma, lielgabalu un mīnmetēju munīciju. Munīcija bija nogremdēta kādā dīķī, no kurienes mūsu vīri to izvilka. Ciems bija krietni izpostīts. Pie baznīcas, laupījumu meklējot, bija atrakts kāds sens apbedījums.
23. jūnija rītā arī citi 6. pulka bataljoni tika sapulcēti Straupē. lai sāktu pretinieka vajāšanu.
Straupes un Stalbes kaujai ir īpaša nozīme Cēsu kauju ciklā, jo te sabruka nozīmīga daļa no ienaidnieka uzbrukuma plāna. Dzelzdivīzijas galvenie spēki, kam vajadzēja dot plašu triecienu mūsu Valmieras karaspēka grupai Stalbes–Lenču–Valmieras virzienā un jau 20. jūnija vakarā nonākt Lenču muižā, par spīti visiem pūliņiem trīs dienu laikā nespēja salauzt 6. pulka fronti Stalbes apkaimē. Lai gan tajā pašā laikā landesvēra vienības pārcirta pulka kreisās puses kaimiņa 2. Latviešu Cēsu pulka fronti un ielauzās apmēram 10 km aiz 6. pulka kreisā flanga, 6. pulks tomēr nesatricināmi palika savās pozīcijās. Tāpēc arī Dzelzdivīzija izšķirīgajā brīdī nevarēja palīdzēt landesvēra vienībām. Tas ir ārkārtīgi nozīmīgs pierādījums Stalbes aizstāvēšanas svarīgumam Cēsu kauju kopainā.