Baltijas landesvēra atšķirības zīmes

1918. gada beigu sarežģītajos apstākļos Baltijā pilsoniskajai sabiedrībai radās vajadzība veidot karaspēka vienības aizstāvībai pret sociālisma radītajiem draudiem. Novembrī ar vācu okupācijas administrācijas atbalstu organizējās Baltijas vāciešu pašaizsardzības vienības Latvijā un Igaunijā. Latvijā radītās vienības nosaukums bija Baltijas landesvērs (Baltische Landeswehr) un tas tika formāli pakļauts pāris dienu vēlāk proklamētās Latvijas valdībai. Landesvērs izveidojās vairāku rotu stiprumā, no kurām pieminēt var Trieciena rotu (vienību) (Stoßtruppe) un Rādena rotu, kuras kopā ar Kalpaka bataljonu atkāpās no Jelgavas uz Liepāju, padodoties sarkano spēku spiedienam.

Sākotnēji Landesvērā bija domāts kā vietējo iedzīvotāju vienība, tomēr, ierodoties jaunajam Landesvēra komandierim Flečeram (Fletcher) 1919. gada janvārī, tā vācu vienībās tika ieskaitīts liels Vācijas vāciešu (valsts vāciešu) daudzums, lielāko vienību komandēšana arī tika uzticēta valsts vāciešiem. Landesvērs tika organizēts no bataljoniem, kurus sauca par Triecienvienību jeb 1. vācbaltu cīņas bataljonu (1. Deutsch-Baltische Kampfbataillon), 2. vācbaltu cīņas bataljonu un 3. vācbaltu cīņas bataljonu, kā arī no atsevišķām kavalērijas, ložmetēju, artilērijas, sakaru u.c. vienībām. Pirms 1919. gada marta uzbrukuma Landesvērā bija 1800 karavīru, pirms Rīgas operācijas maijā jau 4000 karavīru, pirms Cēsu kaujām 5000. Šajā laikā Landesvērā iestājās daudzi no Vācijas ieradušies brīvkorpusi un 5. jūnijā bataljonus pārformēja par pulkiem: Triecienvienību par 1. baltu pulku, 2. vācbaltu cīņas bataljonu par 3. baltu pulku, 3. vācbaltu cīņas bataljonu par 2. baltu pulku. Pēc Landesvēra reorganizācijas no Landesvēra izstājās valsts vācieši un Landesvērs tika nosūtīts uz Latgali pret sarkanajiem spēkiem, pret kuriem karot tas arī bija radīts, un pretlatviskās cīņās vairs neiesaistījās. Decembrī Landesvēra sastāvs bija 2000 karavīru, 1920. gada aprīlī Landesvērs tika pārveidots par Tukuma pulku bet 1922. gadā pievienots Siguldas pulkam.

Landesvēra vienībām piemita Pirmā pasaules kara beigās dažādās vācu zemēs radušos brīvkorpusu pazīmes. Landesvēra vienības labāk zināmas pēc to komandieru vārdiem: 2. vācbaltu cīņas bataljons kā Malmēdes vienība (Freiwilligen-Bataillon Malmede), no 11. jūlija kā Bārta vienība, 3. vācbaltu cīņas bataljons kā Eilenburga bataljons (Freiwilligen-Bataillon Graf zu Eulenburg), no aprīļa kā Jēnas vienība (Detachement Jena), no 17. jūlija kā Hāna vienība. Landesvērā tika ieviestas savas atšķirības zīmes un pat dienesta pakāpju apzīmējumi, kā ar citu valstu armijām nesaistītai karaspēka daļai.

Karavīri nēsāja zili baltu uzpleču apmalojumu, pakāpes atšķīra ar sudraba uzšuvēm un sudrabotām četrstūrainām zvaigznēm uz apkakles. Landesvēra komandieris saucās "pavēlnieks" un kā īpašu apzīmējumu nēsāja četras sudraba zvaigznes uz apkakles. Landesvēra kokardes bija zilas ar baltu malu.

Landesvēra atšķirības zīmes tika noteiktas 1919. gada 10. martā, 19. augustā tika izdota vēl viena pavēle par Landesvēra atšķirības zīmēm, pēc mēneša, 21. septembrī, Landesvērā pavēlēja ieviest Latvijas armijas dienesta pakāpju apzīmējumus.

Landesvēra dienesta pakāpju apzīmējumi

Ar marta pevēli atsevišķām vienībām apstiprināta sava apkakles un piedurkņu atloku apmalojumu krāsa. 

Freiwilliger jeb brīvprātigais

Gefreiter jeb jefreitors (dižkareivis)
 

Feldmeister jeb feldmeistars

Oberfeldmeister jeb virsfeldmeistars
 

 

Wachtmeister jeb vahtmeistars
 

Fähnrich jeb fēnrihs (karodznieks)

Virsniekiem pienācās tievi pīti uzpleči.

Kornett jeb kornets Rittmeister jeb ritmeistars

Uzpleči ar apaļu galu pienācas virsniekiem, kuri savu pakāpi saņēmuši dienot Landesvērā.

 
Commander jeb komandors (līdz 19. augustam)

Uzplecis ar apaļu galu un garenisku 2 cm platu sudraba uzšuvi pienācās bijušajiem krievu virsniekiem.

Major jeb majors (ar 19. augusta pavēli)

Ar 19. augusta pavēli visu virsnieku sudraba zvaigznes nomainīja zeltītas zvaigznes un tika ieviesta majora pakāpe.
 

Commander jeb komandors (ar 19. augusta pavēli)

Befehlshaber jeb pavēlnieks (ar 19. augusta pavēli)

Vācu armijas ģenerāļu uzpleči pavēlniekam noteikti ar 19. augusta pavēli.
 

Ar marta pevēli atsevišķām vienībām apstiprināta sava apkakles un piedurkņu atloku apmalojumu krāsa.

 

 

Triecienvienībā — balti apmalojumi un uz cepures virsas otra kokarde balta trīsstūrains vairodziņa veidā ar melnu krustu.

 

 

Malmedes vienībā — dzelteni apmalojumi. 

 

 

Eilenburga vienībā — zili apmalojumi un sava apkakles emblēma. 

 

 

Inženieru vienībās — melni apmalojumi. 

 

 

Kavalērijas vienībās — zili balti apmalojumi un baltas cepuru virsas.

 

Komentāri

M. Ozolspasts@uniformologija.lv