Kalpaka nāve - vācu liecība

Kauja, kurā krita Kalpaks, ir viens no svarīgākajiem notikumiem Neatkarības kara vēsturē. Mīts par sazvērestību un tīšu nogalināšanu radās uzreiz un izrādījās ļoti dzīvotspējīgs. Vēl mūsdienās var lasīt ļaudis aizstāvam organizētās slepkavības versiju. Diemžēl arī citādā ziņā kauju pie Airītēm pavada visādas muļķības. Tiek pieminēts, ka vāciešu bataljona adjutants ir juties tik vainīgs, ka nošāvies pēc šīs kaujas (neminot viņa vārdu vai citus faktus). Daži rakstītāji joprojām nav ielāgojuši, ka vācu bataljona komandieri sauca fon Borke (Vikipēdijā pat nez kāpēc ir saite uz Latgales Borhiem).

Domājams, ļoti saistošs būs vācu liecinieka apraksts par šo notikumu. Jo saistošāks tas ir tāpēc, ka tieši viņa ložmetēja raidītās lodes visdrīzāk bija tās, kuras nogalināja Kalpaku.

Apraksts ir publiski atrodams oficiālā 1937. gadā izdotā Vācijas kara ministrijas vēstures izdevumā par pēckara cīņām, to otrajā sējumā "Der Feldzug im Baltikum bis zur zweiten Einnahme von Riga", 46. lappusē. Diemžēl šajā izdevumā nav pieņemts sniegt citātiem avotus, bet tā jau ir vēsturnieku atbildība – atrast autora (un Kalpaka nāves vaininieka) vārdu.

Pirms tam – īss 6. marta frontes stāvokļa apraksts.

Aina uz kartes ir tāda: lielceļš savieno Skrundu un Saldu. Otrs lielceļš no Skrundas tilta apkaimes iet uz dienvidaustrumiem caur Jauno muižu uz Pampāļiem. Apkārtnē ir arī mazāki ceļi – viens savieno Jauno muižu ar Saldus lielceļu ziemeļaustrumu virzienā, cits ceļš tālāk uz austrumiem atzarojas no Pampāļu ceļa ziemeļu virzienā un savienojas ar šo lielceļu pie Skudru mājām. Uz šiem ceļiem arī norisinājās galvenie notikumi.

Latviešu bataljons frontē atradās Skrundas apkaimē un dienvidos no tās. Uz ziemeļiem no bataljona darbojās Landesvērs, uz dienvidiem – Dzelzdivīzija. Pretī atradās 2. latviešu strēlnieku pulks.

Iepriekšējās dienās latviešu bataljons bija pārgājis Ventu dienvidos no Skrundas un ieņēmis Jauno muižu. 6. martā bataljona galvenā daļa – Studentu rota, Cēsu rota un Jātnieku nodaļa – virzījās pa ceļu no Jaunās muižas, dzenot pretinieku sev priekšā. Tālāk bataljons gāja pa lielceļu Saldus virzienā. Neatkarības rota sākumā bija Skrundā un tagad virzījās pa lielceļu aiz galvenajiem spēkiem.

Dzelzdivīzijas daļas iepriekšējās dienās bija ieņēmušas Pampāļus. 6. martā Borkes un Ballas bataljoni, kas līdz šim darbojās kopā, sadalījās. Borkes bataljons (2 rotas un ložmetēju vads) virzījās pa minēto ceļu, kas krustojās ar lielceļu pie Skudrām.

Tādā veidā iznāca, ka vācieši aizsteidzās priekšā latviešiem un bija uz lielceļa pirmie, kas arī radīja liktenīgo sadursmi. Tālāk – vācu aculiecinieka atmiņas:

"6. marta agrumā sākās maršs ziemeļu virzienā, lai sasniegtu Skrundas-Saldus ceļu. Mūsu atbalstam bija iedalīti divi lielgabali, kas bija tam laikam liels retums. Neilgi pirms pusdienlaika mēs uzdūrāmies ienaidniekam. Bataljons izkārtojās kaujai kādas mazas apdzīvotas vietas virzienā (domātas Skudru mājas). Pie šīm mājām bija ceļu krustojums. Mēs uzbrukām no kreisās puses. Manam ložmetējam bija jāatrodas kreisajā flangā, pārvarot visgarāko ceļu. Tikt caur mežu pa irdeno, sapūsto sniegu bija grūts darbs, kamēr kauja uzbrukuma centrā, ap šķērsceļu, noritēja diezgan dzīvi. Lielinieki daudz nepretojās un pazuda nepārskatāmajā un ļoti mežainajā apvidū, tāpēc mēs drīz ieņēmām ciemu un pie krustojuma vēl ieguvām divus krievu ložmetējus un daudz telefona aparātu. Nu abi lielgabali izjūdzās pa labi ciema austrumu galā un šāva lieliniekiem pakaļ. Bataljons, kamēr lielgabali šāva, bija sapulcējies ceļu krustojumā grupās un saldams gaidīja.

Mežā, kas atradās kreisajā flangā 600 metru tālāk ziemeļu virzienā (laikam domāts – rietumu virzienā), pa galveno ceļu tika iesūtīta patruļa. Drīz tā skrēja atpakaļ, saucot no tālienes: "Viņi nāk!" Bataljons tūliņ nostājās pozīcijā gar šķērsceļu, ar fronti pret mežu. Labajā flangā pie krustojuma bija bataljona štābs: kapteinis fon Borke un kapteinis Forkampfs-Laue. Pēdējais komandēja 1. rotu, kurai piederēju es. Pa kreisi gulēja šī rota, tai līdzās 2. rota šosejas grāvjos, kas sniedza mazu aizsegu. Nekādu sakaru pa kreisi, pa labi vai uz aizmuguri nebija, mēs zinājām vien to, ka kaut kur rietumos vai dienvidrietumos bija jābūt Ballas bataljonam.

Es vecā Rietumu frontes manierē biju nostādījis savu ložmetēju pozīcijā labajā flangā mūsu strēlnieku ķēdes priekšā. Pirmkārt, tādā veidā maniem munīcijas nesējiem bija patvērums lielceļa grāvjos un viņi ar savām karabīnēm varēja pastiprināt strēlnieku uguni, bez tam tādā veidā man bija brīvs lauks šaušanai uz abām pusēm; es ļoti rēķinājos ar mūsu abu rotu – ap 200 vīru – apiešanu un uzbrukumu no flanga. Tātad, es gulēju pavisam viens ap 70 metru frontes priekšā, un ar mani tikai viens strēlnieks, vārdā Prokops, kurš piegādāja munīciju. Ar tālskati es uzmanīgi novēroju priekšā gulošo mežmalu, kur drīz jau parādījās strēlnieku ķēde. Tās bija tipiskās krievu uniformas ar pelēkām vilnas cepurēm un brūniem gariem mēteļiem, kas bija labi atpazīstami. Ja es varētu, es ļautu ķēdei sākumā iziet no meža un tad atklātu uguni no 400 metru attāluma. Taču diemžēl kājnieki aiz manis sāka šaut, tik tikko pirmie bija pametuši mežu. Kad nu arī otrs ložmetējs, kas atradās pa kreisi no manis, atklāja uguni, arī es ielādēju pirmo lenti un kārtīgi raidīju kārtu uz mežmalu. Pretinieks palika guļam mežā un no turienes atklāja uguni pa mums. Apšaude dzīvi attīstījās no abām pusēm. Kaujas pauzē es apsvēru, ka mūsu pretinieka vezumi var atrasties tikai uz lielceļa, kas manā priekšā iegriezās mežā un laikam tur turpinājās. Nu es ar augstu vizieri izšāvu ap 1000 šāvienu tur, kur es iedomājos lielceļu turpināmies, un šajā veidā laikam krita pulkvedis Kalpaks, kas tiešām ar savu štābu bija uz lielceļa, kopā ar savu adjutantu, vācu artilērijas virsnieku.

Kauja izbeidzās, kad no otras puses uz mums pārstāja šaut, un no kreisās puses pie mums piejāja ziņnesis. Bataljona štābam no viņa tika nodots, ka mūsu priekšā ir latviešu vienība, kas kopā ar mums karojot pret lieliniekiem. Mums nebija zināms, ka bez Landesvēra, kas ģerbās vācu formās, ar mums kopā gāja arī latviešu karavīri, kas sev par nelaimi nēsāja krievu uniformas. Vēlāk es uzzināju, ka pirms traģiskās kaujas starp mums un latviešiem tiešām bija sarkanās daļas, kuras mūsu patruļa pareizi atpazina. Tās laikam bija nogriezušās uz sāniem, caur ko mēs ar latviešiem uzdūrāmies cits citam."