Es neesmu grafomāns, un rakstniekam tas ir liels trūkums.
Gadus piecus atpakaļ es apcerēju, ka latviešu literatūrā trūkst tādu darbu, kādus man patiktu lasīt.
Varbūt es esmu plebejs, jo uzskatu, ka modernā literatūra sastāv no depresīvām grabažām, bet man gribas vairāk piedzīvojumu, spriedzes, šausmu, cīņu un citu siltasiņu radījumam nepieciešamu lietu.
Tā nu es izlēmu pats uzrakstīt spriedzes stāstu, mazliet saistītu ar notikumiem, kas bija sabiedrības prātā tajā laikā. Klasisks stāsts, kura darbība notiek mūsdienās, par cilvēku, kurš atgriežas no kara, atklāj, ka mājās kaut kas nav kārtībā, un visiem par to sadod.
Rakstīšana man padodas lēni un negribīgi. Īsti neatceros, kad es pabeidzu darbu, bet bija pagājuši pāris gadi. Pirmā piegājiena beigās bija gatavs pamata teksts, bet pēc tam bija ilga pauze un vēl viens piegājiens, kura laikā es grāmatas nodaļas pārrakstīju un papildināju. Pēc tam manuskripts palika guļam un gaidām savu laiku.
Es ne līdz galam biju apmierināts ar apjomu, arī ne ar visām uzrakstītajām nodaļām. Tajā pašā laikā tekstā bija vietas, kas man pašam ļoti patika un likās pa īstam izdevušās.
Manuskripts man visu laiku palika prātā, kņudinādams un nelikdams mieru. Tāpēc es to šogad nolēmu beidzot iesniegt izdošanai. Izvēlējos Latvijas Mediju konkursu Vakara romāns (bijušās Lauku Avīzes bijušais Lata romāns). Man bija priekšstats par Vakara romānos publicētajiem darbiem, to apjomu un kvalitāti, un man likās, ka te man bija vislielākās izredzes. Varbūt paveiksies, un manuskripts tiks izdots grāmatā (es tīšām nerakstu "romānā" – netaisos šo vārdu lietot nepareizi). Piešķīru garlaicīgu nosaukumu: "Mājup bez uzvaras".
Jūlijā uzzināju, ka esmu starp izraudzītajiem konkursa uzvarētājiem, un augustā varēs doties uz sumināšanas pasākumu.
Noteiktajā dienā es, citi konkursu izturējušie rakstnieki, žūrijas locekļi un izdevniecības pārstāvji bijām Dzirnavu ielā. Pēc pusoficiāla pasākuma ar diplomiem un bildēšanos grāmatu namiņā – izdevniecības grāmatnīcā, mēs devāmies uz augšstāvu, uz telpu, kuras sienas rotāja grāmatu plaukti ar Lauku Avīzes sējumiem zaļos vākos. Pēc īsas pasēdēšanas pie tējas, bija iespēja runāt ar atsevišķiem žūrijas locekļiem. Es šo brīdi ļoti gaidīju, jo apzinājos savas grāmatas trūkumus un gribēju dzirdēt, ko profesionāļi par tiem teiks. Taču galvenais – es gribēju dzirdēt padomus, jo man piemīt spēja saskatīt savus trūkumus. Svarīgāk būtu uzzināt, kā tos labot.
Pirmais žūrijas loceklis – Monika Zīle. Viņa, protams, ir daudz pieredzējusi rakstniece un sasodīti pozitīvs cilvēks. Pirmais viņas iebildums bija tas, ka varoņi viņai liekoties pārāk vienādi un to esot par daudz (tas mani mazliet pārsteidza, jo man pašam liekas, ka varoņu grāmatā ir ļoti maz). Vēl viņa gribēja redzēt izkoptāku ģimenes attiecību līniju (te jau, acīmredzot, ierunājās viņas pašas gaume). Galvenais iebildums bija nepietiekoša valodas bagātība, pārāk mazs sinonīmu daudzums. Tam es drīzāk piekrītu – pašam ir tādas aizdomas (es gan justos riebīgi, piespiežot sevi katru vārdu nomainīt ar kādu sinonīmu). Es tam pretī minēju, ka no dažiem vārdiem izvairīties ir grūti, piemēram, no "bija", kam kā palīgvārdam nākas parādīties bieži. Te es no Monikas Zīles saņēmu vienīgo tās dienas praktisko padomu – lasīt angļu valodas tulkotājas, kam ar šo problēmu gadās bieži saskarties.
Otra saruna mani vienkārši apstulbināja. Pēc pirmās sarunas mani noķēra Evija Veide. Sākās ar sīkiem iebildumiem par pāris atsevišķām sižeta lietām, bet tad – esot jāpārraksta grāmatas beigu daļa (gandrīz trešdaļa). Kāpēc, un galvenais – ko rakstīt vietā? To Veide neteica. Tad viņa jautāja, vai man esot kāds radinieks, kas dien bruņotajos spēkos, un man nācās atzīties, ka ir gan. Sekoja ieteikums griezties pie šī radinieka pēc padoma, kā pabeigt grāmatu. Lūk, tas iedarbojās kā ar bomi pa pieri. Tātad man ir jādodas prasīt padoms pie cilvēka, kurš nav saistīts ar literatūru un rakstīšanu, kamēr profesionāle, kas ir ne mazāk, ne vairāk izdevniecības galvenā redaktore, neko pati ieteikt netaisās? Es sēdēju tik apstulbis, ka nespēju neko iebilst.
Tiku no viņas vaļā un gāju pie Aivara Eipura. Viņš ir labi pazīstams kā jauno rakstnieku apmācītājs, un atstāja ļoti pozitīva un labvēlīga cilvēka iespaidu. Tiesa, manas grāmatas notikumus bija piemirsis ("Kad tur tas notiek Daugavpilī..." "Nē, nē, Daugavpilī nekas nenotiek!"). Arī viņam bija pretenzijas pret beigu daļu, tikai skaidrākas – liekoties, ka tā esot sasteigta un ka tāpēc stāsts nepabeigts. Tiesa, ko rakstīt vietā, Eipurs nevarēja pateikt, noplātīja rokas – nezinot.
Kas vēl uzkrita – divi no žūrijas locekļiem galveno varoni salīdzināja ar Supermenu. Nepiekrītu – manam varonim nav maģisku spēju (būtu vismaz salīdzinājuši ar Betmenu). Un vispār – man supervaroņi nepatīk. Tas, ka Latvijā neviens neraksta spriedzes literatūru, atstāj savas pēdas žūrijas locekļu viedokļos. Ja nav spriedzes rakstnieku, nav arī jaudas uzlabot žanra iesācēja grāmatu. Vienīgais konkrētais padoms no šīm sarunām nāca no Monikas Zīles – mācīties no angļu valodas tulkotājām – kaut varbūt ne ātri izpildāms dzīvē.
Es no šīm sarunām biju gaidījis vairāk labuma. Ar savām pretenzijām žūrijas locekļi vilka katrs uz savu pusi, bet gandrīz nedeva neko, kas varētu uzlabot manu rakstīšanas māku. Es kaut ko vēl varētu iesākt ar konkrētiem ieteikumiem. Tātad palīdzības nebija, bet izmaiņas grāmatā bija jāveic mēneša laikā, lai pieskaņotos Vakara romānu izdošanas grafikam. Bija skaidrs, ka manī ir par maz grafomānijas, lai to izdarītu.
Palika vēl cerība, ka varbūt varēs izdot grāmatu kā ir – galu galā žūrija ir žūrija, tomēr par sēriju atbildīgā redaktore tajā neietilpst. Varbūt viņai būs savs viedoklis? Tomēr ne – kad es pāris dienas vēlāk rakstiski jautāju viņas domas, viņa atrakstīja, ka viedokļa nav, žūrijas teiktais ir likums. Es uzrakstīju minētās domas par konkrētību žūrijas ieteikumos. Dabūju apmēram tādu atbildi: "Paldies, informāciju saņēmu." Kas tas bija? Grāmata vienalga tiks publicēta, netiks publicēta nemaz, tiks uzrakstītas konkrētākas izmaiņu prasības? Spriežot pēc citu vēstuļu trūkuma, laikam jau grāmata netiks izdota. Mjā, Latvijas Mediju saziņa nekam neder.
Lūk, tādi notikumi bija ap Latvijas Medijiem un viņu žūriju. Katram projektam vajag noteiktu beigu, un ar piedalīšanos konkursā grāmatu "Mājup bez uzvaras" var tikt uzskatīta par pabeigtu. Man tas sagādā prieku.